Mednieka galvenais uzdevums – novērot. Mednieces piezīmes, stirnāžu sezonu atklājot 1
Latvijā stirnāžu medību sezona sākas 1. jūnijā – vēlāk nekā kaimiņos Lietuvā un citviet Eiropā. Savā ziņā šis ir visskaistākais dabas baudīšanas laiks, ja neskaita, protams, asinssūcējus. Vakari gari, samērā silti, diemžēl šogad dabā viss aizkavējies gandrīz par divām nedēļām.
Ir jūnija vidus, un es jau ceturto reizi esmu devusies stirnāžu medībās. Četras medību reizes, kurās nav nekas nomedīts. Ne jau tādēļ, ka nevarētu, bet tādēļ, ka primāri man kā medniecei dabas norises ir jānovēro. Jāsaprot, kas medību platībās notiek, lai es varētu pieņemt pareizu lēmumu. Pirmais vakars bija sezonas atklāšanā. Vējaina un vēsa diena. Kopā ar manu vācu medību terjeru apstaigājām pļaviņas ar krūmu pudurīšiem. Burvīga vieta, kur patīk uzturēties stirnām. Reizē ar ieroci man līdzi arī fotokamera, kas manā gadījumā ir ļoti svarīgs rīks. Citi izmanto binokļus, bet man ir fotokamera ar lielu objektīvu – nobildēju un varu apskatīties uz dzīvnieku tuvāk. Jau vakara sākumā satiku āzīti. Tas stāvēja aizvējā un it kā meditēja – skatījās tālumā un nekustējās. Aiz krūma slēpjoties, piegāju apmēram 60 metru attālumā. Suns zina – ja es eju, viņš iet, ja es stāvu, viņš stāv. Āzi safotografēju. Tam galvu rotāja skaisti ragi, bet man šķita, ka šis āzītis vēl pārāk jauns, lai to medītu.
Pareizāk būtu medīt vecus, nobriedušus āžus, kas atstājuši savus pēcnācējus, kā arī pavisam jaunus ar neparastām ragu rotām, kas varētu signalizēt par kādu veselības problēmu. Tajā vakarā krēslā redzēju vēl vienu āzi, bet, tā kā skaidri nespēju to novērtēt, ļāvu tam skriet.
Miglotājs
Otrā medību reize bija pavisam neveiksmīga, un ne tādēļ, ka nebija iespēju kaut ko nomedīt. Šoreiz bija noskatīts labības lauks ar tam piegulošām jaunaudzēm un mežiņu. Ar savu uzticamo četrkājaino draugu iekārtojāmies tornītī. Parastā komplektācija – fotoaparāts un ierocis, kā arī jauns binoklis, kas man iedots novērtēšanai. Iekārtojos, noskaņojusies jaukam vasaras vakaram pie dabas. Tomēr nepagāja ne desmit minūtes, kad uz lauka uzbrauca miglotājs. Tad nu ar suni laidām no lauka prom, ko kājas nes. Procesā vēl pamanījos iegāzties grāvī, jo miglotājs, par spīti tam, ka mani redzēja, turpināja braukt manā virzienā. Ar suni padusē nācās no traktora bēgt, lecot grāvī un krūmos.
Trešais vakars arī bija padevies vējains. Šoreiz izvēlējos akmens čupu lauka malā. Fotokamera uzlikta uz statīva, suns, sēžot uz akmens, vēro kreiso pusi, es uzmanu labo pusi. Vienā brīdī suns klusi iepīkstas – pār lauku skrien zaķis. Apstājas mežmalā un sāk vakara tualeti – kasās un mazgājas. Izdevās garausi pat nofilmēt. Suns vasarā uz mežu līdzi nāk kā kompanjons un noder arī, lai nepieciešamības gadījumā atrastu ievainotu vai nomedītu āzi. Kad vasarā zāle gara, vienīgi suņa deguns nekļūdīgi parādīs, kur atrast medījumu. Skaistu āzi, kurš šeit iepriekšējā vasarā pasargāts, jo vēl bija pārāk jauns, ieraugu apmēram 300 metru distancē. Šo āzi gribētu medīt pēc riesta. Ne tagad. Tagad ir par agru.
Ziņkārīgā kaza
Ceturtais vakars – atkal vēss. Tāda laikam būs mūsu šā gada vasara – vēsa un vējaina. Ar suni esam atpakaļ tornītī, no kura pirms nedēļas mūs padzina miglotājs. Vakars saulains, bet vējains. Suņa deguns nepārtraukti kust, pagriezts pret vēju. Kā man gribētos zināt, ko viņš saož! Suņi ar degunu it kā redz, un mums to nesaprast. Pēc kādas pusstundas laukmalē parādās tik skaisti tipiskais sarkani rudais tonis. Tā ir kaziņa, kas apstaigā savu teritoriju. Izrādās, ka labība ir jau tik augsta, ka tajā redz tikai kazas muguru. Kaziņa pienāk gana tuvu, bet fotoaparāta klikšķi liek viņai apstāties. Tā stāv un skatās ilgi. Nesaprot, kas tas par ķēmu uz lauka.
Medību būtība nav iegūt pēc iespējas vairāk gaļas vai pēc iespējas lielākus ragus. Galvenais dzinulis ir zināt un saprast, novērot un redzēt. Galvenais mednieka uzdevums ir novērot un izvērtēt, kādēļ konkrētais dzīvnieks attiecīgajā brīdī būtu nomedījams. Protams, netrūkst arī tādu, kuri tiecas pēc lielākajiem ragiem iespējami īsākā laikā, bet tā tas nenotiek. Agri vai vēlu saproti, ka medību iecirknī veidosies populācija ar vērtīgām trofejām tikai tad, ja tiks ilgtermiņā veikts rūpīgs selekcijas darbs. Tāpat medību procesā iegūtā gaļa ir lieliska privilēģija, kas ļauj iepriecināt radus un draugus ar fantastisku, veselīgu un īpašu maltīti.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
