Direktore kliedē mītus 0
Katru gadu Latvijā medicīnas māsas diplomu saņem ap 200 absolventu, kas māszinības studiju programmu apguvuši kādā no koledžām vai augstskolām. Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžas direktore Ināra Upmale pastāsta, ka māszinībās studentu skaits visos trīs kursos kopā turas vidēji ap diviem simtiem, šogad tas sasniedzis 240 studējošo.
Pirmajā mācību gadā koledža apmāca zobārstniecības māsas – uz 16 studiju vietām pretendentu bijis sešreiz vairāk. Māszinību programmā studētgribētāju skaits divkārt pārsniedzis 80 budžeta vietas, kas norāda, ka jauniešu vidū interese par šo profesiju vēl ir noturīga.
– Studēt medicīnu ir nopietna izšķiršanās, un pirmais semestris atsijā tos, kas nokļuvuši gadījuma pēc, tos, kas nevēlas un nemāk mācīties, vai arī gudros, kas nevar tikt galā ar asinīm. Te ir ļoti daudz un smagi jāmācās, 1. septembrī studentiem saku – neviens jums nav devis apsolījumu, ka šeit varēsit viegli tikt cauri, – profesijas smalko “sietu” skaidro I. Upmale.
Tāpat topošajām māsām neesot nekādu ilūziju par iespējamo atalgojumu. Visi beidzēji ļoti labi zina, cik par šo darbu maksās, tāpēc direktore nevar teikt, ka, pabeidzot skolu, viņi pēkšņi jūtas vīlušies par savu algu. Sarkanā Krusta koledžas absolventi, kā liecina aptaujas, kas tiek veiktas vēl divus gadus pēc skolas beigšanas, gandrīz 90% apjomā strādā veselības aprūpes sistēmā par māsām.
Direktore vēlas kliedēt vēl vienu mītu – par jauno māsu masveida aizceļošanu uz ārzemēm. Kopš 2014. gada, kad I. Upmale sākusi vadīt šo iestādi, izsniegtas tikai 11 darbam ārvalstīs nepieciešamās izziņas, un tās saņēmušas māsas, kas skolu beigušas dažādos laikos.
– Man ir sajūta, ka vairāk aizbrauc cilvēki, kas nostrādājuši ilgāku laiku un mazliet sabrūk zem kopējās dzīves nastas, meklē kaut kādu izeju. Par jaunajām, cerību pilnajām meitenēm varu teikt, ka viņas tomēr vēlas piepildīt Latvijā to, kāpēc nākušas mācīties medicīnu.
Šā gada koledžas absolventu vidū būs arī 3. kursa studente Amanda Muceniece. Pēc vidusskolas beigšanas viņa pastrādājusi par stjuarti, bet sapnis par māsas darbu radies kādā komandējumā Āfrikā. Pēc studijām vēlējusies tur atgriezties un jau kā medmāsa palīdzēt bērniem. Tagad domas esot mainījušās.
– Noteikti gribu palikt Latvijā un palīdzēt mūsu iedzīvotājiem. Sajūtu, kad redzi, ka pacientam uzlabojas veselība un viņš vēl pasaka paldies, nevar ne par kādu naudu nopirkt – tā ir fantastiska! Tas ir iemesls, kāpēc te mācos un studēšu vēl tālāk, – apņēmības pilna par saviem plāniem stāsta Amanda. Viņai bijusi iespēja praktizēties ne tikai Latvijas slimnīcās, bet arī ārzemēs – Portugālē un tagad – Lietuvā kādā no Kauņas slimnīcām. Kā 3. kursa studente viņa jau strādā nepilnu slodzi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infekciju nodaļā, darbu šeit vēlas turpināt arī pēc koledžas beigšanas.
Amanda piekrīt, ka māsu atalgojums ir mazs, taču redz daudz iespēju piestrādāt – privātklīnikās, skolās, valsts iestādēs u. c. Par savu materiālo nodrošinājumu, kad būšot izstudējusi arī maģistrantūrā, viņai nav rūpju. Kopumā situāciju ar mediķu atalgojumu varot mainīt tikai pacienti, uzskata topošā māsa.
– Kamēr pacienti neiestāsies par mediķiem, neizies ielās, nekas nemainīsies. Medicīnas personāls neatļausies neiziet uz darbu, jo pacienti ir mūsu atbildība, – spriež Amanda.
Viņas skolasbiedre, 1. kursa studente Gita Voliņeca, par māsu atalgojuma problēmām daudz galvu nelauza, lai gan šad un tad ieskanoties arī bažīga balss. Uz jautājumu, ko darīs pēc koledžas beigšanas, nav atbildes, vēl taču divi gadi ko domāt! To gan varot teikt, ka nauda nerada laimi.
