Labi, kur mūsu nav 0
S. Dubkēvičai bijuši aicinājumi doties darbā uz ārzemēm, taču mazo bērnu un gados vecās mammas dēļ nav aizbraukusi. Viņas kolēģe no šīs pašas slimnīcas gan saņēmusies un pārcēlusies uz dzīvi Vācijā, jo Latvijā, pat divos darbos strādājot, nav spējusi pavilkt ikdienas tēriņu un dzīvokļa kredīta nastu. Kamēr noformējusi reģistra dokumentus, strādājusi par aprūpētāju, pēc tam tikusi amatā savā profesijā. Nostrādā astoņas stundas un iet mājās, ja kāds jāaizvieto, saņem divkāršu samaksu, zina stāstīt bijusī darbabiedrene. Arī darba pienākumu apraksts noteikts konkrēts, nevis kā šeit – nav kas pacientiem izdala ēdienu, māsa ņem kausu un lej zupu, jo nodaļā darbs jāizdara.
Vecākai māsai līdzīgs stāsts par vēl kādu kolēģi no šīs pašas nodaļas, kas jau ilgāku laiku savā profesijā strādā Brēmenē. Atalgojums abām ārzemniecēm ap trīs tūkstošiem eiro – sanāk pašu dzīvošanai, kredīta nomaksai, palīdz bērniem un mazbērniem. Latvijā atgriezīsies, kad sapelnīs pensiju.
Sandra ar smaidu piebilst, ka viņai, vienā darbā strādājot, pietiktu arī ar 800 eiro uz rokas mēnesī.
– Visur labi, kur mūsu nav, – pēc nepilna gada privātā veco ļaužu pansionātā Anglijā, Čīčesterā, nosaka medmāsa Sandra Lapiņa.
Uz ārzemēm 2013. gadā viņa aizbraukusi dažādu iemeslu dēļ. Kad pēc 15 gadiem medicīnā, arī galvenās māsas amatā Rīgas 1. slimnīcā, pametusi darbu, jo gribējies kaut ko jaunu, tas izrādījies pagrūti un nācies lūkoties pāri robežai. Kādā no vadošajiem portāliem uzpeldējis paziņojums, ka Anglijā meklē māsas. Sazinājusies ar iestādi, kur par personālvadības menedžeri strādājusi latviete, kas tūdaļ atbildējusi ar aicinājumu – brauc šurp, nekavējies ne mirkli. Atšķirībā no pašmāju darba devējiem Anglijā nevienu nav interesējuši iemesli, kāpēc aizgājusi no darba slimnīcā, svarīgākais – izglītības dokuments un atsauksmes no iepriekšējās darba vietas, kurās viņa tiek raksturota arī kā personība. Pamatīgi patērējusies, kamēr nokārtojusi nepieciešamās māsu reģistra formalitātes.
Ārzemju karjeru sākusi aprūpētājas amatā, pēc reģistra numura saņemšanas turpinājusi darbu profesijā. Pansionātā 28 iemītnieki, darbs 36 stundas nedēļā ar likmi ap 10 mārciņām stundā. Uzzinājusi, ko nozīmē stingras kvalitātes prasības, un arī izgaisis sapnis par Angliju kā māsu paradīzi.
– Ja man šobrīd prasītu, par ko labāk strādāt, teiktu – aprūpētāju, jo viņiem atbildība nav tik smacējoša kā māsai. Māsām tā latiņa ir ļoti augsta, īpaši zāļu apritē, pacientu drošībā, – spriež Sandra. Darba kvalitāti pastāvīgi kontrolē gan virsmāsa, gan valsts ierēdņi, kas pārbaužu laikā darbiniekus intervē, saruna bez dalībnieku vārdiem un uzvārdiem tiek publicēta interneta mājas lapā.
“Ārzemju epopeja” viņai beigusies kādā no apciemojuma reizēm Latvijā, kad meita stingri uzstājusi, lai mamma vairs nebrauc projām. Dzimtenē apņēmusies nestrādāt trīs darba vietās, taču – kas tev deva! Tagad viņa ir māsa Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kā arī veselības mācības skolotāja 10. klases skolēniem Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Citādi pienācīga līmeņa alga nesanāk. Starpība ar Angliju neesot liela, Sandra rēķina, ka gan tur, gan šeit vienam pelnītājam kopā ar ģimeni pēc ikdienas tēriņu samaksas nekas daudz pāri nepaliek.
