Medmāsu klusais kliedziens. Bez vairākiem darbiem galus nesavilkt! 0
Vai kādam vēl ir šaubas, ka mūsu veselības aprūpes sistēma jau gadiem slimo? Nav. Nupat nopietni sabuntojušies Dzemdību nama un Bērnu slimnīcas mediķi – vairs necietīšot garās darba stundas un zemo atalgojumu. Latvijas Māsu asociācijai savs plāns – kad velti klauvēt pie Saeimas un ministrijas durvīm, medmāsas ar savām prasībām vēlas doties pie Valsts prezidenta. – Tas ir mūsu kliedziens – ja nekas nemainīsies, nozare izdegs un iznīks, – saka asociācijas prezidente Dita Raiska.
Gatavojoties vizītei uz Rīgas pili, Latvijas Māsu asociācija (LMA) mājas lapā sarīkojusi aptauju – kuru no protesta akcijas veidiem māsas atbalstītu, lai risinātu jautājumu par medicīnas māsu atalgojumu? Dažu dienu laikā no 300 atbildēm populārākā bija – visas uzraksta atlūgumu. D. Raiska atzīst, ka aptauju ar dažiem simtiem dalībnieku par reprezentablu nenosauksi, taču atbildes rāda tendenci.
Statistikas cipari ir nepielūdzami: no 18 776 reģistrētajām māsām medicīnas nozarē strādā mazāk par pusi jeb 8756, pēdējos desmit gados Latvija zaudējusi gandrīz piecus tūkstošus darbinieču, kopš 2009. gada dokumentus darbam ārvalstīs saņēmušas tūkstotis māsu. Spilgti medmāsu deficītu mūsu valstī ataino arī salīdzinājums ar Eiropas Savienības valstu vidējiem rādītājiem – Latvijā māsu nodrošinājums uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju atpaliek par vairākiem simtiem – 2013. gadā starpība bija 341 darbinieks, bet šogad tā, visticamāk, pārsniedz četrus simtus. Lielākā problēma – nepietiekamais atalgojums un pārslodze valsts un pašvaldību finansētajās veselības aprūpes iestādēs.
Prezidentu gaida smaga saruna.
Bez vairākiem darbiem galus nesavilkt
– Pa šiem gadiem ne Latvijas Māsu asociācija, ne arodbiedrība neko nav spējušas izdarīt mūsu labā, – skeptiska par kolēģu iecerēto ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra māsa Sandra Dubkēviča. Viņa vairs neesot ne arodbiedrības, ne asociācijas biedre, jo zaudējusi šīm organizācijām ticību. Centrā, ko tautā sauc par Tvaika ielu, ar nelieliem pārtraukumiem strādājot 27 gadus, taču neatceras laiku, kad varētu iztikt tikai no vienas algas. Arī tagad māsa strādā otrā darba vietā – pansionātā “Ezerkrasti”.
Savulaik pārmaiņas pēc aizgājusi uz netālo Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Domājusi – tur vismaz normāla medicīna, Tvaika ielā tikai specifisks kontingents, apnicis. Taču sanācis kā parunā par vilku un lāci – vienai jāaprūpē 60 cilvēki ar roku, kāju, muguru traumām un lūzumiem.
– Bija vēl trakāk! Kad pacients mani sauca, teicu viņam, ziniet, jūs man šodien esat sešdesmitais, būs jāpagaida, kamēr es pieiešu pie piecdesmit deviņiem, – atceras māsa.
Tagad centra 17. nodaļā viņa lielākoties rūpējoties par 25 slimniekiem, lai gan te nāktos strādāt divām. Pansionātā Sandras pārziņā – 200 iemītnieku. Par darbu nodaļā pēc nodokļu atvilkšanas saņemot 400 eiro, pansionātā kā Labklājības ministrijas pakļautības iestādē maksājot par 100 eiro vairāk un palaikam piešķir prēmijas. Kad jautāju, cik brīvdienu nedēļā sanāk, viņai nākas padomāt. Labāk lai pajautājot, cik to ir mēnesī.
17. nodaļas vecākā māsa Elita Meļķe apliecina – 25 pacientiem paredzētas divas māsu slodzes, taču ikdienā to neizdodas nodrošināt. Arvien grūtāk esot saplānot darba grafikus, jo visas māsas strādā vismaz divās darba vietās. Vairākums nodaļas darbinieku nāk no reģioniem – Gulbenes, Balviem, Bauskas.
– Trūkst mums cilvēku, ja piesakās – paskatās vai pastrādā kādu laiku un aiziet, – viņa skaidro. Pie vainas nav tikai atalgojums, daudzas atbaida pacienti ar psihiskām slimībām, kuri var būt agresīvi. No svara arī darba apstākļi – 17. nodaļa var lepoties ar izremontētām, mūsdienīgi iekārtotām telpām, kur istabas paredzētas ne vairāk kā diviem slimniekiem, bet citur centrā vēl viss pa vecam – palātā mitinās seši līdz 13 cilvēki, starp kuriem kāds drošības dēļ var būt piesiets pie gultas. Pieredzējušu māsu ar stabilu nervu sistēmu šāda perspektīva, iespējams, tik ļoti neuztrauks, taču jaunai māsiņai šis noteikti nebūs sapņu darbs.
Vēl ļaunāk, ja sāk slimot pašas darbinieces, piebilst vecākā māsa, tad viņai jālūdz kādai no kolēģēm upurēt savu brīvdienu, taču par to aizvietotāja nesaņem lielāku samaksu. Tikai par nakts stundām pienākas 50% piemaksa. Vaicāju – kāpēc tāda netaisnība? Izrādās – kopš krīzes laika, kad ar Ministru kabineta noteikumiem 160 pamatstundu vietā mēnesī ļāva strādāt pagarinātu darba laiku līdz 240 stundām, taču par virsstundām lielāka maksa nebija noteikta.
– Krīzes laikā tas bija risinājums, jo algas samazināja par 20%, un cilvēki varēja vēl kaut kur piestrādāt. Taču, krīzei beidzoties, tas nav atrisināts, kā tam vajadzētu būt, lai atkal atgrieztos pie 160 stundu pamatlikmes un par stundām, kas to pārsniedz, maksātu dubultā, – skaidro LMA prezidente D. Raiska.
Vēl viena problēma – nereti pēc diennakts dežūras māsas steidz uz otru darba vietu, lai atkal strādātu 24 stundas bez pārtraukuma un atpūtas. Lieki jautāt par darba kvalitāti pārslodzes režīmā.
Skaitļi rāda – tūkstošiem māsu šādu spriedzi neiztur vai arī nevēlas sevi nodzīt kā darba zirgu un pāriet uz labāk apmaksātu darbu privātajās veselības aprūpes iestādēs, dodas peļņā uz ārvalstīm vai vispār pamet medicīnas nozari.
