Izbaudīt ekofitnesu un mežu apsaimniekot saudzīgi. Ģimene, kas pārcēlās no Rīgas uz laukiem 0
Palīdzēt kaimiņam stādīt kartupeļus vai novākt sīpolu ražu – tas ikvienam ir saprotami. Taču kāda vajadzība joņot pāri puspasaulei, lai tikai pastrādātu sveša cilvēka dārzā? Tieši šādu iespēju piedāvā visai jauns princips – brīvprātīgi dodies uz jebkuru zemi un izbaudi darba meditāciju, piedzīvo veselīgu ekofitnesu. Tālzemniekus pie sevis aicina arī mūsējie. Vieni no viņiem – bioloģiskā zemnieku saimniecība “Ozoliņi” Zaubes pagastā Amatas novadā.
Par šo lauku saimniecību esmu dzirdējusi jau sen. Agrāk ne vienā vien tirdziņā satiku Brigitu Lūkinu, kuru dēvē par tējas kundzi. Viņas ģimenes aizrautība un iztikas avots jau daudzus gadus ir ārstniecības augu tējas.
Tagad viņi tradicionālajai nodarbei pievieno neparastākas idejas – piedāvā izbaudīt ekofitnesu un darba meditāciju. Arī piedzīvot atpūtu laukos, kas interesanti nodēvēta par ekrānu detoksikāciju. Viņi rīko tēju meistardarbnīcas un māca gatavot augu mandalas. Šovasar radies vēl viens projekts – aicinājums izveidot auga dvēseles karti, darīt to ar otu un zīmuli dabas viducī. Neparastās idejas rada Lūkinu vedekla Evita, taču tās atbalsta un palīdz īstenot visa ģimene.
Evitas vīrs Mārtiņš ir pētnieks mežzinātnes institūtā Silava. Viņa rūpe ir apsaimniekot mežus saudzīgā veidā. Lūkiniem pieder 100 hektāru pašu lolota meža, bet nav nevienas kailcirtes. Saudzīgo attieksmi pret dabu pārmanto Evitas un Mārtiņa bērni. Kad māju tuvumā tīra ceļmalas, dēls Miks ļoti pārdzīvo, ka tiek nocirsti jaunie bērziņi. Vairākas stundas puisis diskutē ar tēti par to un pārmet, ka pasaule jau tā iet bojā un te vēl kokus cērt.
Pirms mūsu tikšanās Evita pavaicā bērniem, kādu vēsti viņi grib nodot žurnāla lasītājiem. Lote (9) un Miks (15) iesaka ikvienam kaut reizi pamēģināt izbaudīt neskarto dabu, jo tas ir tā vērts!
Darbojas kā rudens
Brigita un Dima ir dzimuši rīdzinieki. Sapnis par namiņu laukos radās septiņdesmito gadu beigās, lai pabūtu prom no pilsētas. Viņiem, brīvi domājošiem māksliniekiem, bija arī svarīgi paglābties no varas modrās acs. Tolaik Ozoliņu mājā vēl nebija elektrības, Lūkini izmantoja petrolejas lampas. Brigita atceras, ka nebija arī neviena plastmasas trauka. Māls, koks, viss īsts. Viņi bija mākslinieki, izturēja to stilu.
Brigita jau kopš bērnības pazina daudzas tējzālītes, un te tās visas auga. Varēja nebaidoties vākt augus, jo tuvākajā apkaimē zeme nebija lauksaimniecības un ķīmijas skarta. Tā ir joprojām. Lūkiniem pieder astoņi hektāri bioloģiski daudzveidīgu pļavu. Reiz atbrauca biologi un vienā pļavas kvadrātmetrā saskaitīja 50 dažādu augu. Tā tik ir vērtība!
Viņa studēja visu pieejamo literatūru par ārstniecības augiem, izzināja, kas tajos vērtīgs. Tad izdomāja, ka var izveidot ikdienas tējzāļu maisījumus un piedāvāt pilsētas veikaliem. Tolaik zāļu tējas bija tikai aptiekās.
Viena no pirmajām tapa fermentētā ābeļu lapu tēja. “Mājās bija maizes krāsns, nolēmu cept rupjmaizi. Atradu senu recepti. Tajā vecajā grāmatā ieraudzīju arī interesantu tējas recepti. Tur bija rakstīts: “Pēc maizes cepšanas, kad krāsns labi padzisuse, lieciet iekšā māla podu ar ābeļu lapām…”
Tā izdarīju. Lapas skaisti smaržoja pēc rupjmaizes. Nogaršoju šo tēju un sapratu, ka neko citu vairs negribu dzert,” atceras Brigita.
Ābeļu tēju Lūkini gatavo joprojām, tikai liek klāt upeņu lapas, lai būtu C vitamīns, āboliņu – pret holesterīnu, ugunspuķi – imunitātei un pīlādž-ogas – asinsvadu veselībai.
Ābeļu lapas savāc rudenī, kad tās kļūst vaskainas, it kā smagas. Vēl labāk, ja lapas dabū salnu. “Pēc ābolu novākšanas mēs paši darbojamies kā tāds rudens – nolasām kokiem visas lapas.”
Pat skudrai neuzkāpšu
Brigita cienā mūs ar fermentēto ābeļu tēju, piedāvā svaigi plūktus zaļumus. Viņa atzīst, ka reizēm pat nevēlas dārzā neko audzēt, jo daba tik daudz ko pasniedz kā uz paplātes. Salasi to, kas savvaļā aug, sagriez un ēd. Gardas ir pieneņu, raspodiņu un ugunspuķes jaunās lapiņas, arī dižzirdzene. To var pievienot zupai gluži kā skābenes.
2006. gadā mājā izcēlās ugunsgrēks. Drīz pēc tam vīrs Dima nokrita ar insultu. Taču – re! – staigā un darbojas, ticis vaļā no daudzām veselības ķezām. Brigita paldies saka augiem, kas deva spēku: “Katrs taču var ik dienu apēst pa pienenes kātiņam. Ja ņem talkā savvaļas augus, veselība ir daudz labāka.”
Brigita pamanījusi, ka dabas klātbūtne vairo arī apcerīgumu. “Dzīvojot šeit deviņus gadus, esmu kļuvusi par lielu filozofi. Tā ir apcere un vērošana, pilnīga saplūsme ar dabu. Redzu daudz vairāk nekā agrāk. Vairojas mīlestība un cieņa pret visu dzīvo. Kādā vasarā pāri ceļam uz mūsu pusi sāka nākt milzum daudz gliemežu. Mīdījām tos ar kājām, lai nenāk dārzā. Tagad es tā nevarētu, es pat skudriņai neuzkāpšu. Lasīju par kādu Šveices profesoru, kā viņš savulaik savā dārzā nīdējis peles. Taču reiz viņš atradis peles ligzdiņu, un tajā bijuši mazi, pliki pelēni… Vajag žēlot, visu dzīvo mīlēt.”
Ideja par ekofitnesu
Brigitas lielākais palīgs un atbalsts ir ģimene. Vedekla Evita uz šīm mājām sāka braukt jau pēc pirmā kursa, kad iepazinās ar Lūkinu dēlu Mārtiņu. Viņa ir ieguvusi labu izglītību, ilgus gadus strādāja atbildīgā amatā Rīgas Ekonomikas augstskolā, vadīja studentu apmaiņas programmu, administrēja dažādus projektus. Pirms trim gadiem no svarīgā darba aizgāja. Viņa uzsver, ka 17 gadus birojā nebūtu izdzīvojusi, ja katras brīvdienas un atvaļinājumu nevarētu pavadīt laukos.
“Kad gāju prom no darba, sapratu, ka man pietrūks vienīgi cilvēku no dažādām valstīm, interesantās saziņas ar viņiem. Bet gandrīz uzreiz uzzināju, ka ir tāda starptautiskā kustība workaway.info. Cilvēki ceļo pa pasauli un palīdz lauku saimniecībās. Tas šķita interesanti, nolēmām iesaistīties,” atceras Evita.
Tas notika pirms trim gadiem. Tolaik šajā projektā bija deviņas saimniecības no Latvijas, patlaban – vairāk nekā 30. Ozoliņos ciemojušies 43 brīvprātīgie palīgi no 18 dažādām valstīm!
Visi ir strādīgi, alkst palīdzēt. Bijušas brīnumainas satikšanās, no kurām izaugusi draudzība. Pateicoties jauniegūtiem draugiem, izveidojies pat tēju eksports uz Ameriku.
Brigita labi atminas pirmos atbraucējus – burvīgu nīderlandiešu pāri ar mazu sunīti. “Viņi bija tik veikli un čakli, tādi gaiši. Kamēr mēs bijām Rīgā nodot preci, viņi nomazgāja visā mājā logus! Es viņiem stāstīju par Latviju, kā mēs kļuvām par valsti. Tolaik angliski vēl slikti runāju, bet centos, ņēmu palīgā rokas, kājas, visādi plātījos.”
Apmainīties sajūtām
Evita smaida vien: “Atbraucējus riktīgi liekam pie darba. Ikviens var piedzīvot darba meditāciju. Ja kādam galīgi netīk ravēt, var glābties pie piparmētru siešanas. Var izgatavot kādu soliņu vai izveidot ugunskura vietu. Nereti jautā – bet kāds jums no tā labums? Atbraucēji padara darbu, kas būtu jāpaveic mums. Mēs par to viņus pabarojam. Viņi novērtē labvēlību, kā tiek sagaidīti. Brigitai piemīt izcila spēja komunicēt. Dimas viesmīlība nolasās bez neviena vārda angliski.
Ja kāds jūt, ka saņēmis vairāk, nekā ieguldījis, var atstāt ziedojumu. Bet galvenais, manuprāt, ir garīgā bagātība, ar ko apmaināmies. Mēs visi no kopīgā procesa jūtamies garīgi paēduši.
Tā ir ļoti dziļa pasaules pieredzēšana – atbraukt svešā zemē, kuras valodu nezini, būt svešā kultūrā. Vairākums šo cilvēku braukā pa pasauli un kolekcionē idejas. Kā tējas audzēt, kā ar kazām strādāt, kā uztaisīt slieteni. Pie mums nokļūst arī tie, kuri ir gatavi piedzīvot vientulību, jo godīgi sakām – atrodamies meža vidū. Šovasar pieteicās meitene no Austrālijas. Es domāju – re, ir gatava lidot pāri visai pasaulei, lai pasēdētu zaļā Dieva ausī…”
Lūkini savā saimniecībā piedāvā vēl kādu iespēju – veikt tā dēvēto ekrānu detoksikāciju. Kā rakstīts Ozoliņu mājaslapā, tas nozīmē “visas glaudāmās ierīces atstāj mājās vai atdod glabāšanā mājas saimniekiem ierodoties”.
Laiks atrast sevi
Ir cilvēki, kuri pastrādā pāris stundu dienā un pārējā laikā dara to, ko sen kārojuši. Izmēģina daudzās tehnikas un prakses, ko kādreiz semināros un lekcijās izzinājuši, bet nav bijis laika tās integrēt savā dzīvē. Viņi glezno, meditē, veic elpošanas vai citus vingrojumus, raksta dzeju vai dodas garās pastaigās.
“Varbūt beidzot ir laiks ieklausīties sevī un saprast, ko dzīvē vēlas darīt. Ja ikdienas troksni noņem nost, rodas iespēja to visu piedzīvot,” akcentē Evita.
Viņa pati līdztekus profesionālajai izaug-smei visu laiku mācās dažādus pašizziņas veidus. Ir apguvusi ķermeņa psiholoģiju, tauriņa pieskārienu masāžu, dabiskās balss atbrīvošanu un mandalu terapiju. Patlaban liek akadēmisku rāmi savām zināšanām un sajūtām par augiem – Lielbritānijas Stounbridžas koledžā tālmācībā apgūst fitoterapiju.
Mandala un dvēseles karte
Evita vada arī tēju meistardarbnīcas. Tajās top tēja, kas palīdz cilvēkam, kurš to veidojis, licis augus kopā. Viena no pirmajām meistardarbnīcām notika meitas Lotes klasē Babītes vidusskolā. Tapa Mīlestības un saticības tēja. Nosaukumu izdomāja Lote. Tētim Mārtiņam šī tēja ļoti garšo. “Bērni ir ļoti jutīgi, viņiem ir pieeja tiešajam informācijas avotam,” – tā Evita.
Sadarbībā ar radošo studiju Mandalu pasaule un dziednieci Sarmīti Makarovu tiek veidotas mandalas no ārstniecības augiem. To sažāvē un iegūst savu sajūtu tēju.
Evita piedāvā izmēģināt šo metodi. Saplūcam pļavā deviņus augus, un es ķeros pie mandalas likšanas. Izlemju to veltīt mūsu žurnālam. Mandala tapusi, piedomājot tieši par Tevi, mans lasītāj! Rezultātu vari skatīt fotoattēlā.
Brigita dara tā
* Vairākums cilvēku saplūktos augus vispirms sagriež un tad izžāvē. Vācijas speciālisti arī uzsver, ka augs ir dzīvs un jāsagriež, lai nomirtu. Es žāvēju pušķīšos un tikai tad smalcinu. Kā dzīvu griezīsi?
* Kad tējas sažāvētas, tās ievietoju saldētavā, lai izsalst mīnus 20 grādos. Tas tādēļ, lai neieviešas kukaiņi. Esmu pārliecinājusies, ka saldēšana pastiprina auga garšu, it kā izvelk to uz āru.
* Lai attīrītu organismu, labi der tēja, kurā lieku bērzu pumpurus, dzeltenās kaķpēdiņas, kumelītes un asinszāli.
* Jaunās dižzirdzenes lapas ir garšīgas. Šis augs ir ļoti vērtīgs. Uzlējums – sakneni aplej ar šņabi un nostādina – ir tik tonizējošs, ka naktī ne aci nevar aizvērt.
