Meditācija mednieka gaumē vai pārdomas par patieso ceļu pie sevis un dabas 8
Mednieks. Tēls, ko sabiedrības rupori un tos kontrolējošie pelēkie kardināli izvēlējušies par sitamo zēnu, par savu popularitātes celšanas un sabiedrības kontroles un ietekmēšanas instrumentu. Mednieka veidols naiva un neizglītota vai vienkārši no dabas un medībām tāla cilvēka acīm rādās ļoti viennozīmīgs, plakans, melnbalts… Nē, drīzāk pavisam melns. Kā tad, mednieks taču medī. Par patieso medību nozīmi tautsaimniecībā runāts ir daudz. Kurš grib dzirdēt, dzirdēs. Kurš grib zināt, uzzinās. Bet par mednieka dvēseli un būtību, par saikni ar dabu, par iekļaušanos, par pētīšanu un izzināšanu, par neskaitāmām stundām, ko mednieks pavada vienkārši vērojot dabu, netiek runāts. Bet tā ir labākā un vissvarīgākā medību daļa – meditācija, kas sniedz zināšanas, izpratni un māca patiesi cienīt dzīvību un pasauli sev apkārt.
Cilvēks parastais ieiet veikalā, nopērk skaisto, rozīgās gaļas gabalu un nedomā par tām govīm, kuras barā sadzen kautuvē, kur tās dzird un ļoti labi saprot, ka pavisam netālu mirst to sugas māsas un pavada pēdējās minūtes vai stundas apzinoties, ka arī tās piemeklēs drīza nāve. Cilvēks parastais domā, ka medības tas ir tik pat vienkārši, kā atvērt maciņu un samaksāt par pasūtījuma slepkavības produktu – marmora steiku, cūkgaļas karbonādi, vistas fileju. Bet nē! Mednieks, kurš godīgi uzņemas atbildību par savu rīcību, pats apgādā savu ģimeni, neuzveļot vainu par dzīvnieka nogalināšanu lopkautuves strādniekiem, patērē laiku un līdzekļus, mācās gadiem ilgi, ne tikai, lai iegūtu šo iespēju, bet arī, lai koptu savvaļas dzīvnieku populācijas, novērstu postījumus, sargātu dabu.
Ļaujiet pastāstīt, kā tad īsti ir. Protams, no personīgās pieredzes. Cilvēki kļūst par medniekiem visnotaļ dažādu iemeslu pēc, bet sākums visiem ir vienāds – mednieku skola. Tur māca par likumiem un noteikumiem – drošība, ieroču lietošana, glabāšana, atbildība likuma priekšā, sodi par ieroču lietošanas un glabāšanas noteikumu pārkāpumiem, par malumedībām – visi ir diezgan skarbi. Kursos māca par munīciju un ballistiku, par dzīvnieku bioloģiju, par populāciju ietekmi uz dabu un cilvēka darbības sfērām – lauksaimniecības kultūru un dzīvnieku audzēšanu, par postījumiem, ko nodara pārnadži un plēsēji. Medniekiem jāprot atpazīt dzīvnieku un putnu sugas, to pēdas un citas liecības, piemēram, mizas grauzumus, ekskrementus, guļvietas un riesta vietu iekārtu. Protams, māca arī lietot ieroci, kopt to. Ļoti reti kursos māca, kā medīt.
Kabinetā var iegūt tikai teorētiskās zināšanas. Prasmes un noderīgo informāciju mednieks pilnveido un krāj pats, gadiem ilgā praksē. Un tās ir neskaitāmas stundas, kas pavadītas mežā, laukā, purvā, jebkādos laika apstākļos. Vasarā kož kukaiņi un saule cepina, pavasarī un rudenī bieži vien līst un gaisa temperatūra ir tāla no komforta zonas. Ziemā medības pārvēršas par ekstrēmu pasākumu sniega un sala dēļ. Dzinējmedības ilgst visu dienu un lielākā daļa mednieku sezonā vispār neizdara nevienu šāvienu. Nevienu! Un 80 procenti no medībām veltītā laika paiet bez taustāma rezultāta, bez medījuma. Ir viens noslēpums. Lielākai daļa ar medībām nesaistīto cilvēku tas nav zināms un nešķitīs ticami, taču tajos 20 atlikušajos procentos gadījumu, kad medības uzskatāmas par rezultatīvām ietilpst arī dzīvnieku un putnu novērojumi dabā. Katru reizi mednieki viens otram jautā, ko redzējuši, ko dzirdējuši. Tas piederas pie nerakstītajām medību tradīcijām. Redzēt dzīvnieku viņa dabiskajā vidē ir ļoti liela veiksme. Īpaši, ja esi gājis viens. Pieiet tā, lai tevi neierauga ir liela māksla. Ir jāprot kustēties klusi un plūstoši, jāievēro visas nianses: kur sausa zāle var iečabēties, kur žagari ceļā mētājas, kā pūš vējš, kāds ir ainavas reljefs. Ir jāzina dzīvnieku uzvedība, fizioloģiskās iespējas, kā dzīvnieki reaģē. Pie kam dažādos gada laikos un vidē reakcijas atšķiras. Piemēram, ziemā, baltajā maskēšanās tērpā, lēni un līgani kustoties, stirnām ar pieiet līdz 25 metriem un viņas tā arī nesapratīs, ka tas ir cilvēks, bet ir jāprot kontrolēt savas emocijas, kustības un palikt nepamanītam. Pārfrāzējot slaveno teicienu par talantu, medības ir 10 % instinktu un 90% pieredzes.
Kāds tad ir sakars medībām ar meditāciju, izņemot netīši līdzīgi skanošu lietvārda sakni? Kontemplācija. Šis vārds daudziem būs atklājums, taču kontemplācija, jeb vērošana ir garīgās prakses paņēmiena – meditācijas pamatā. Ir ļoti daudz dažādu meditācijas tehniku. Lielākā daļa kļuvušas par mūsdienu miesas un gara pilnveidošanas kulta sastāvdaļu un galveno darba instrumentu. Pieļauju, ka pastāv tādi meditācijas novirzieni, kas rietumu civilizācijai vēl nav zināmi un tiek rūpīgi glabāti kaut kur Tibetas mūku ķellēs. Taču ir viens meditācijas veids, kas apvieno visus sportistus, ornitologus un putnu vērotājus, makšķerniekus, jūrniekus, zinātniekus, ceļotājus, suņu un zirgu mīļotājus, alpīnistus, sēņotājus un medniekus! Tā ir dabas vērošana – meditācija.
Lielākā vai mazākā mērā mēs visi tiecamies prom no pilsētas, pie dabas. Rudens mežu krāšņums Siguldā, Ventas rumbas putojošie ūdeņi Kuldīgā, vīna kalni Sabilē, Tīreļu purvs, visas tās dabas takas, kas tapušas par īstu urbānās kultūras nomocīto tūristu medusmaizi. Kāpēc gan? Jo klusums, kas pārņem prātu, miers, kas iesūcas caur visām ādas porām ir atrodams tikai atgriežoties pie dabas.
Mednieks pavada neskaitāmas dienas divientulībā ar dabu. Stundām ilgi sēžot nekustīgi, koncentrējoties uz informāciju, ko nepārtraukti piegādā ausis un acis un aizmirstot par visu, kas ir palicis mājās, mednieks meditē vārda vistiešākajā nozīmē.
Meditāciju sauc par miera un apzinības praksi. Tā dāvā labsajūtu un veselību, uzlabo atmiņu, vairo enerģiju un prieku, atver radošumu, mazina stresu un ļauj izprast sevi un pasauli, saplūst ar to. meditācija pilnveido personu garīgajā ziņā, ļaujot sakārtot domas, novērsties no ļaunā, izprast sevi un apkārtējos. Neskaitāmas grāmatas un interneta mājas lapas māca kā pareizi meditēt, izmantojot dažādus tēlus un paņēmienus, kas aprakstīti senajās grāmatās vai izpētīti garīgo meklējumu praksē mūsdienās. Meditēt ir moderni, bet grūti, ja esi pasaulīgs cilvēks ar savām problēmām un kaislībām. Jo dziļāk pilsētas vidē ir ieslīdzis neofīts, jo ilgāks ir tā apmācības ceļš. Pamatā viss notiek telpās. Mums māca meditēt darba vietā, mājās. Ir vajadzīga tādu un tāda mūzika, aromātiskās svece un tamlīdzīgas lietas. Bet mežā nav vajadzīgs nekas no tā visa. Tikai acis un ausis un vēlme būt dabā, kas medniekam ir tik pat pašsaprotama un vitāli svarīga kā elpošana vai ūdens. Mednieks meditē visu savu dzīvi.
Kā tad ir? Meditācija ir ļaunu, nežēlīgu slepkavu skola, vai tomēr jāatzīst, ka mednieks ir neatņemama dabas daļa, kas darbojas atbilstoši tās likumiem un nedara neko ļaunu? Ja valsts ierīkojusi medību saimniecību un noteikusi tās darbību ar likumu un noteikumiem, balstoties uz pētījumiem un zinātniskiem faktiem, var būt medības tomēr ir jāatzīst par pareizām un vajadzīgām esam?
