Meditācija – kā eksporta prece? Sākam testēt jogas un meditāciju piedāvājumu 0
Tevi interesē garīgās prakses? Sākam publicēt Agras Lieģes pastāvīgo blogu par sabiedrībā pašlaik tik populāro meditāciju – pārdomas, atziņas, vērojumus, dažādu nodarbību apmeklējumu aprakstus. Kas ir meditācija? Viena pašlaik aktuāla atbilde uz šo jautājumu – meditācija ir Rietumu popkultūras sastāvdaļa. Pats par sevi tas nav nekas slikts. Ir dažādas idejas, kustības, radošas nozares un to produkti, kurus var dēvēt par popkultūras fenomeniem, bet šis fakts tos nav padarījis mazāk kvalitatīvus, mazāk nozīmīgus, mazāk jēgpilnus. Teorētiski tam nebūtu jānotiek arī ar meditāciju. Kas par to, ka tā kļūst populāra arī Rietumos?
Tomēr meditācija ir sarežģīti transportējama eksporta prece – tik sarežģīti, ka no iekraušanas punktā rūpīgi iesaiņotās senlaicīgās un dārgās statujas galamērķī mēdz nonākt pavisam maz un reizēm pat kaut kas pilnīgi cits, piemēram, Makdonalda ātro uzkodu komplekts senlaicīgā ietinamajā papīrā.
Stilīgie Rietumi, viedie Austrumi
Kopš vienu gadu nodzīvoju Indijā, turpinu sev uzdot šādu jautājumu – vai ir kaut kas vērtīgs, ko Austrumi var pārņemt no Rietumiem, savukārt Rietumi – no Austrumiem? Un, ja atbilde ir jā, vai ar to vien pietiek, lai mēs zinātu, kā to izdarīt, prastu apmainīties? Līdz šim mana pieredze vēsta – mēs gribam ņemt, bet nepavisam to nemākam. Ne vieni, ne otri.
Indijai un tās iedzīvotājiem sarežģītas un sāpīgas vēstures dēļ diemžēl trūkst pašapziņas, kad skatieni tiek pavērsti uz Rietumu pasauli. Rietumi daudziem indiešiem šķiet stilīgi, turienes iedzīvotāji liekas izsmalcināti, zinoši, ar labāku gaumi. Indieši, kuriem ir tūkstošiem gadu senas tradīcijas gan medicīnā, gan kulinārijā, ar plaši atplestām rokām uzņem Makdonaldu un Domino picu, sliktas filmas, kaitīgus ieradumus, jo tas viss taču nāk no turienes, no Rietumiem! Savukārt Rietumi un rietumnieki savā nebeidzamajā tieksmē uz panākumiem, efektivitāti, ražīgumu un materiālo nodrošinājumu ir acīm redzami nonākuši strupceļā – visiem šiem nebūt ne obligāti sliktajiem mērķiem uzticami ceļa pavadoņi ir stress, nervozitāte, bezmiegs, depresija, pēkšņs un negaidīts dzīves jēgas trūkums… Centienos risināt šīs problēmas mēs vēršam skatu uz austrumniekiem, kuri kā bākuguns izstaro visu prātos tik dziļi iegravēto ainu – meditējošā Budas statuju. Šo tēlu, kurā mēs vēlētos redzēt arī sevi – mierīgo, laimīgo, apmierināto, kurš stāv pāri visām ikdienas rūpēm un raizēm.
Problēma nav tajā, ka savos centienos rast risinājumu mēs sākam lūkoties aiz savas viensētas žoga (lai gan, ja tā pavisam godīgi, iespējams, citā reizē ir vērts sev pajautāt, kāpēc mēs tik bieži sliecamies domāt, ka risinājums meklējams tālu no mājām). Manuprāt, aizbraukt prom no savas komforta zonas, tā pamatīgāk izpurināt visus savus loģiskumus, visas acīmredzamības un pašu par sevi saprotamo vienmēr ir pozitīvi. Bet, ja vēlamies meklēt risinājumu Rietumu problēmām, izmantojot Austrumos smeltas zināšanas, mums jābūt piesardzīgiem.
Dzīve uz virsmas, apskaidrība – Indijā?
Teikšu uzreiz – neuzskatu sevi par eksperti, kas var citiem dot padomus, kā dzīvot un kur meklēt atbildes. Bet vienu es zinu skaidri: Rietumos ir vairāki slikti ieradumi, no kuriem ļoti grūti atbrīvoties. Viens no tiem, un tas attiecas uz meditācijas tematu, ir quick fix – ātrais risinājums. Kurš gan nezina bēdīgo stāstu par zobu sāpju remdēšanu ar ibuprofēnu, līdz problēma ir tik samilzusi, ka nepieciešama daudz pamatīgāka iejaukšanās nekā tad, ja pacients būtu reaģējis uz sāpēm adekvāti – ar zobārsta savlaicīgu apmeklējumu. Ātro risinājumu bieži vien var pielīdzināt ārējam risinājumam – mēs bieži ignorējam fiziskas un psiholoģiskas problēmas un tā vietā pievēršamies tikai to tiešajiem un pamanāmākajiem simptomiem. Varētu teikt, ka veicam kosmētisko remontu. Manuprāt, tas, ka Rietumu pasaulē (jau iepriekš atvainojos, jo zinu, ka visu tā saukto Rietumu pasauli nevar mest vienā katlā, bet, runājot par meditācijas lielo ceļojumu no Austrumiem uz Rietumiem, es tomēr teiktu, ka lietot šo vārdu ir gana piemēroti) mūsu virskārta nereti saņem lielākās rūpes un uzmanību, ir problēmas cēlonis. Virskārtai esam pieķērušies tik ļoti, ka reizēm tiešām neredzam, ka aiz tās ir dziļāks slānis ar (protams) dziļākām problēmām.
Un tad mēs ķeramies pie meditācijas – braucam uz Indiju (vai Nepālu, vai vēl nez kur) ar cerību atrast atbildes uz jautājumiem, kas neļauj mums naktīs gulēt, vai, ja ceļojums nav šā gada plānā, sākam nodarbības kādā no jogas vai meditācijas centriem tuvākajā apkaimē.
Par to arī mans stāsts – patlaban esmu Latvijā un redzu, ka šāda tipa iestādes kļūst aizvien populārākas. Vēlos saprast, izzināt un novērtēt piedāvājumu un pastāstīt par to citiem. Esmu apmeklējusi daudzus centrus un apmeklēšu vēl citus, jo mani māc (līdz šim attaisnojušās) aizdomas, ka quick fix efekta varā ir ne tikai Rietumu pasaules iedzīvotāji, kuri meklē ātro glābiņu meditācijā, bet arī tie, kuri meditāciju ir Austrumos atraduši, sapakojuši un atveduši šurp (atceraties līdzību ar vāzi un Makdonalda burgeru?), lai pēc tam to mācītu citiem interesentiem, meklētājiem un izmisušajiem.
Vai Rietumi var ko paņemt no Austrumiem? Noteikti. Vai Rietumi var integrēt nozīmīgas Austrumu mācības, lai tās pilnvērtīgi un ar sapratni izmantotu ikdienā, nezaudējot izpratni par to, kur atrodies un kādu dzīvi dzīvo? Iespējams. Bet tas pavisam noteikti nav īsais quick fix ceļš!
Katru mēnesi apmeklēšu vienu nodarbību kādā no jogas un meditācijas centriem Rīgā, lai meklētu atbildi uz šo jautājumu un censtos saprast, vai ir cilvēki, kuri Austrumu zināšanas ir integrējuši savā dzīvē tādā mērā, lai spētu palīdzēt to izdarīt citiem, un par to pastāstīšu arī jums.
