Mediķu himna “Nav naudas, nav naudas…” 7
Autores: Dace Skreija, Indra Lazdiņa/Lursoft
Vai 20 valsts neatkarības gadi nav bijis pietiekams laiks, lai pārbaudītu veselības aprūpes nozares efektivitāti?
Veselības aprūpe Latvijā šķiet īsts purvs, kurā nav sistēmas, dažādi grupējumi mēģina darboties savās interesēs, trūkst virsvadītāja, kas liktu nozarei darboties, centrā liekot pacientu, nespēlējoties ar viņa dzīvību.
Auditu – nē, naudu – jā!
Latvijas Darba devēju konfederācijas rīkotajā diskusijā par veselības aprūpes sistēmu nozares pārstāvji, kurā bija gan Veselības ministrijas (VM) cilvēki, gan privātie uzņēmēji no “Grindeks”, “Veselības centra 4” u. c., gandrīz vienbalsīgi vienojās, ka nozarei ir vajadzīga papildu nauda. “Auditēt nevajag, tam nav laika, vispirms vajag naudu,” tādu secinājumu varēja izdarīt pēc notikušajām diskusijām.
Nav naudas, nav naudas… Tie ir ievadvārdi veselības aprūpes himnai kopš pirmā valsts budžeta izveides un iedibinātās pārliecības, ka nozare un ārsti spēj paši sevi pabarot. Jāatzīst, ka visi aptaujātie eksperti ir vienisprātis, ka nozarē naudas ir par maz, tomēr rodas loģisks jautājums, vai privātais uzņēmējs ieguldītu savu, nevis nodokļu maksātāju naudu sistēmā, kas nav pārskatāma, caurspīdīga un par kuras efektivitāti nav iespējams pārliecināties? Vai divdesmit valsts neatkarības gadi nav bijis pietiekams laiks, lai pārbaudītu nozares efektivitāti?
Šajā laikā pilnībā izauditēt nozari nav izdevies ne Valsts kontrolei (VK), ne Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Piemēram, VK 2011. gadā veiktajā likumības revīzijā “Valsts budžeta līdzekļu izlietojuma likumība un ekonomiskums, apmaksājot ārstniecības pakalpojumus pēc noteiktā tarifa” secināts, ka VM nav zināmas veselības aprūpes pakalpojumu faktiskās izmaksas, jo nav pieejami dati, uz kuriem pamatojoties ir noteikti un aprēķināti veselības aprūpes pakalpojumu tarifi, kā arī informācija, kas pamato tarifu izmaksu jeb elementu vērtības. Tarifi sadalījumā pa izmaksu veidiem neatbilst no valsts budžeta apmaksāto stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu faktiskajām izmaksām, turklāt no 2009. gada 1. jūlija tarifi nav aktualizēti, bet gan matemātiski samazināti. Revīzijā VK konstatēja, ka neviena no revīzijas apjomā iekļautajām deviņām slimnīcām nav aprēķinājusi konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas. VM ir informējusi, ka veic un plāno veikt izmaiņas auditētajā jomā, tomēr, lai pārliecinātos par izmaiņu mērķtiecīgumu, VK jāveic jauna revīzija. VK vēlas norādīt, ka atbilstīgi LR Satversmes tiesas spriedumam VK revīzijas pārbaudes veic, neizmantojot pacientu datus. Tomēr praksē iestāde ir pārliecinājusies, ka pārliecības gūšanai par valsts budžeta līdzekļu tiesisku, ekonomisku un efektīvu izlietojumu ārstniecības iestādēs šos datus ir nepieciešams iegūt, lai pārbaudītu, vai pacients ir saņēmis attiecīgo veselības aprūpes pakalpojumu.
Līdzīgu argumentu ir minējusi arī VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone, runājot par zobārstniecību – nozari, kurai VID tuvākajā laikā pievērsīs pastiprinātu uzmanību iespējamo nelikumīgo ieņēmumu dēļ, jo pārliecināties, vai nozarē nodokļi tiek maksāti godprātīgi, liedz fakts, ka nav pieejami pacientu dati. Protams, pacientu dati ir aizsargājami, tomēr tie nedrīkst kļūt par mūžīgu attaisnojumu nozares haotiskai un negodprātīgai rīcībai.
Tā kā pacientu dati VK nav pieejami, attiecīgā joma ir nonākusi ārpus tās uzraudzības loka. Tomēr jāvērš uzmanību, ka par pacientiem sniegtajiem pakalpojumiem ārstniecības iestādes katru gadu saņem līdzekļus no valsts budžeta (piemēram, 2014. gadā gandrīz 610 milj. eiro), secina VK. Nevar rasties šaubas, ka nozares vai jomas, par kuru efektivitāti nevar pārliecināties, noteikti arī nav efektīvas. Tā ir biznesa aksioma. Uz šo globālo problēmu fona tāda nianse, ka VM nespēj sniegt finanšu rezultātus par sev piederošo kapitālsabiedrību peļņu, zaudējumiem un apgrozījumu pēdējo piecu gadu periodā, liekas smieklīga. “Lursoft” datu bāzē šo informāciju var iegūt piecu minūšu laikā.
Ir finanšu problēmas
Veselības aprūpes uzņēmumu, pārsvarā slimnīcu, finanšu rezultāti nav iepriecinoši. Protams, veselības aprūpe ir ļoti niansēta un sarežģīta, un daudzas slimnīcas pēdējo piecu gadu laikā darbojušās ar zaudējumiem. Tomēr sarežģītāka situācija ir P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Slimnīcas pēdējā gada pārskatā revidents norāda, ka pastāv būtiska nenoteiktība, kas var radīt nopietnas šaubas par slimnīcas spēju turpināt savu darbību.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Dins Šmits skaidro, ka tas ir saistīts ar nepietiekamo finansējumu. “Valsts finansējums nenosedz sniegto pakalpojumu pašizmaksu, kā dēļ slimnīcai veidojas zaudējumi. Šobrīd slimnīcas operatīvie zaudējumi ir 0,7 milj. eiro, kas tomēr ir ievērojami mazāk, nekā tas ir bijis iepriekš,” stāsta D. Šmits. Tomēr satraucošāk ir tas, ka revidents atzīst, ka nav guvis iespēju pārliecināties, ka cedētais “Depfa Bank” aizņēmums 66 miljonu eiro apmērā tiek izmantots atbilstoši mērķim. Slimnīca, protams, nepiekrīt, ka aizņēmums ir izmantots neatbilstoši projekta mērķim.
Lai gan veselības nozarē neviena no iesaistītajām pusēm nav apmierināta ar esošo sistēmu, visi līdzšinējie veselības aprūpes strukturālo izmaiņu mēģinājumi ir izgāzušies. Aptuvenas aplēses liecina, ka valsts un privātie izdevumi veselības aprūpē par vienu iedzīvotāju gadā Baltijā ir ap 600 – 700 eiro, vidēji Eiropas Savienībā – 3500 eiro, stāsta apdrošināšanas kompānijas “Ergo” Veselības apdrošināšanas departamenta direktors Baltijā Gints Konrads. No Baltijas valstīm Latvijā valsts finansējums veselības aprūpei attiecībā pret IKP ir vismazākais, un mūsu valstī iedzīvotāji pieraduši kā līdzfinansējumu veselībai atvēlēt daļu no saviem personīgajiem līdzekļiem. Līdz ar to Latvijā privātais apdrošināšanas tirgus un privāto ārstniecības iestāžu tīkls ir attīstītākais Baltijā.
Veselības apdrošināšanas polišu tirgū aktīvi iesaistījušies darba devēji, kas ir ieinteresēti veselos un darbspējīgos darbiniekos. Veselības polises iegādātas aptuveni 30 – 40% nodarbināto jeb ap 200 – 300 tūkst. cilvēku, bet ar to Latvijas tirgus potenciāls pamatā varētu būt arī izsmelts, atzīst aptaujātie apdrošinātāji. Tomēr šāda sistēma arī padziļina sociālo nevienlīdzību starp turīgajiem, kas var atļauties maksāt par veselības pakalpojumiem un tiem, kuri nespēj iegādāties medikamentus un spiesti gaidīt garās rindās, lai tiktu pie speciālista.
“Naudas nozarē ir divreiz par maz, to pierāda dramatiskais pacientu līdzmaksājumu apjoms. Būtu nepieciešami aptuveni 1,5 miljardi eiro, tad mēs varētu nonākt tāpat kā Igaunijā līdz aptuveni 15% pacientu līdzmaksājumos,” stāsta bijusī veselības ministre Ingrīda Circene, kura demisionēja, kad nesaņēma atbalstu strukturālo izmaiņu veikšanai veselības aprūpē. Circene ir pārliecināta, ka viņas piedāvātais modelis – veselības aprūpes sasaiste ar nodokļu nomaksu – kopumā sabiedrībai bija visdraudzīgākais, vērsts uz sistēmas sakārtošanu un ilgtspēju. “Es piedāvāju sistēmu līdzīgu kā Lietuvā, kur par pamatu ņemta šodienas situācija, neko nemainot, bērni, pensionāri, studenti, hroniskie slimnieki, bezdarbnieki, pavisam 21 grupa, tiek apdrošināti no valsts, bet tiem, kuri ir darbspējīgā vecumā un veseli, vienkārši ir jāstrādā un jāmaksā nodokļi, vienalga, cik, bet viņi jau iekļautos sistēmā. Principā nevienam iedzīvotājam nekas nemainās. Ja ienākumi ir nelegāli vai ārpus Latvijas, tad cilvēkam par sevi ir jāmaksā. Šajā grupā neietilptu vienīgi cilvēki, kuri ir veseli, bet negrib strādāt,” skaidro I. Circene. Neatliekamā palīdzība tiktu sniegta visiem bez izņēmuma.
Nozares sakārtošanu atbalsta apdrošinātāji, jo ir ieinteresēti, lai sistēma kļūtu caurspīdīgāka un kļūtu skaidrs, kādi pakalpojumi jānodrošina apdrošināšanas polisei, kādus pakalpojumus nodrošina valsts. Tas uzņēmējiem ļautu precīzāk izrēķināt pakalpojumu cenas un pakalpojumus attīstīt. “Mēs runājām ar cilvēkiem Igaunijā par nodokļu sasaisti ar veselības pakalpojumu saņemšanu, viņi pat neatceras, ka ir bijis kaut kā citādi, jo viņi saprot – ja nodokļus neesi maksājis, šos pakalpojumus nevari saņemt. Lietuvā šī sistēma ieviesta pirms sešiem septiņiem gadiem un labi darbojas. Sākumā tur arī bija pretestība, bet tagad viss funkcionē,” stāsta G. Konrads. Diemžēl par nopietnu risinājumu Latvijas veselības nozares problēmām nevar uzskatīt Veselības nozares darba grupas priekšvēlēšanu gaisotnē tapušos priekšlikumus ilgtspējīgas veselības aprūpes finansēšanas sistēmas izveidei.
To, ka veselības aprūpes stūrakmens ir primārā aprūpe un ir nepieciešams paaugstināt tās pieejamību un kvalitāti, sen neviens vairs neapšauba, bet tas, ka agrākā labklājības ministre un darba grupas locekle Ilze Viņķele papildu finansējumu veselībai aicina rast no sociālā budžeta, gan ir pamatīga metamorfoze, ja atceras, kā bijusī ministre sargāja sociālā budžeta ilgtspēju, gan māmiņu algu, gan pensiju vecuma palielināšanas jautājumos. Pret šo ieceri kategoriski iebilst Latvijas Pensionāru federācija. Pēc mēneša Latvijā būs jauna Saeima, kas apstiprinās valdību, kurai beidzot vajadzētu ieviest konkrētas izmaiņas veselības aprūpes sistēmas sakārtošanā un ilgtspējas nodrošināšanā.
Latvijas risinājumu ieviesīs Ņujorkā
Kamēr Latvijā ar veselības sistēmas sakārtošanu turpinām muļļāties uz vietas, šeit tapušos risinājumus, kas cita starpā paredzēja izveidot caurspīdīgu pakalpojumu un finansējuma uzskaiti veselības nozarē, plāno izmantot Ņujorkas piepilsētā Bruklinā. Problēma Latvijā un Bruklinā izrādās līdzīga – cilvēki nerūpējas par savu veselību, viņi neapmeklē ārstus, tāpēc pieaug hronisko slimību skaits un ārstēšanās izmaksas tuvojas līmenim, kad tās nevar atļauties ne paši pacienti, ne pienācīgā apjomā spēj finansēt valsts vai pašvaldību budžeti.
ASV novērtēja Latvijā izstrādāto tehnisko risinājumu, kā caur nodokļu un informāciju tehnoloģiju prizmu apzināt tos iedzīvotājus, kuri pie ārstiem neiet, tādējādi laikus neidentificē savas veselības problēmas un neuzsāk savlaicīgu ārstēšanu, kas var novest pie invaliditātes vai pāragras nāves, stāsta “KPMG Baltics” veselības nozares eksperts Edgars Voļskis. “Arī Latvijā paredzējām izveidot sistēmu, kurā tiks izmantota un integrēta VSAA datubāze, kurā iekļautas personas, par kuru veselības aprūpi maksā valsts, ar Nacionālā veselības dienesta datubāzi, kurā iekļautas ārstniecības iestādes, ģimenes ārsti un nodokļu maksātāju dati. Mērķis bija radīt caurspīdīgu uzskaiti, lai noskaidrotu, kur cilvēki iet vai neiet ārstēties un attiecīgi kurš par to maksā. Attīstot sistēmu, iespējams precizēt veselības pakalpojumu grozu un integrēt šajā sistēmā e-veselību ar personu individuālajiem ārstēšanas datiem,” skaidro E. Voļskis.
Plānots, ka vienotās veselības nozares elektroniskās informācijas sistēmas galvenās apakšsistēmas: e-veselības interneta portāls, integrācijas platforma, elektroniskā veselības karte, pierakstu un nosūtījumu sistēma un e-receptes informācijas sistēma sāks darboties līdz šā gada beigām, informē Nacionālā Veselības dienesta sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Māra Āboliņa. Latvijā veselības aprūpes sakārtošana ir jāsāk ar pamatiem – primāro aprūpi, bet tam ir nepieciešama skaidra datu bāze, lai cilvēkiem ir pieejama atbilstoša ārstēšana, apstiprina “Latvijas Avīzes” aptaujātie speciālisti. Ģimenes ārstiem Latvijā valsts maksā par pierakstītajiem pacientiem. Rezultāts – Latvijā daļā ģimenes ārstu prakšu reģistrēto iedzīvotāju skaits ir pārāk liels, pārsniedzot pat 2000 – 3000, optimāli būtu ap 1500. “Latvijā priekšlaicīga nāve vīriešiem no sirds un asinsvadu slimībām ir par 40% lielāka nekā citās valstīs. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji nav uzraudzīti, apsekoti un izglītoti,” pauž I. Circene. Tā kā ģimenes ārsti pacientiem nav pieejami, tie dodas uz slimnīcām, kas ir dārgi un daudziem finansiāli nepanesams slogs, bet ar katru gadu nepanesamāks slogs tas kļūst arī valstij.
