Mediķis var atteikties no pacienta ārstēšanas, ja viņa dzīvība nav apdraudēta. Par kādām situācijām runā profesore Palkova 61
Ārstniecības personai ir tiesības atteikties no pacienta ārstēšanas, ja viņa dzīvība nav apdraudēta, ceturtdien Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas tiesību konferencē sacīja RSU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Karina Palkova.
Konferences atklāšanā Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna uzsvēra, ka valstij ir jāatbalsta ikvienas personas, saglabājot iespējami labāko veselības aprūpes līmeni. Pēc viņas paustā, šobrīd notiek darbs pie tā, kā mazināt agresiju pret ārstnieciskām personām no pacientu vai to piederīgu puses, kas nu jau kļuvis par ikdienas sastāvdaļu ārstniecības iestādēs. Tomēr viņa piebilda, ka vardarbība profesionālajā vidē novērojama ne tikai ārstniecībā, bet arī tieslietu jomā un citās, jo cilvēkos mīt neapvaldīta agresija.
Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidente Ilze Aizsilniece informēja, ka vakar norisinājās Krimināllikuma darba grupa, kurā tika analizēts 269.pants, plānojot, ka ārstniecības personām vai tām, kas nodrošina neatliekamo medicīnisko palīdzību varētu tikt noteikts priviliģētāks stāvoklis. Tomēr viņa piebilda, ka medicīnas tiesību jautājums nav risināms tikai ar izmaiņām vienā pantā – tas prasa kompleksu pieeju par to, ko vēlas sasniegt un mainīt. Tika saņemts arī aicinājums vairāk informēt, lai ārsti zinātu savas tiesības un kā rīkoties.
Palkova skaidroja, ka ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību apstākļos, kas apdraud pašas ārstniecības personas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ. Tomēr atteikums nav pieļaujams, ja vien nav konstatējams ārstniecības personas “dzīvības apdraudējums” vai “veselības stāvokļa” pazīme, pauda dekāne.
Gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstam esot tiesības atteikties no turpmākās pacienta ārstēšanas. Arī ģimenes ārsts var atteikties no pacientu ārstēšanas, attiecīgi Nacionālais veselības dienests (NVD) izslēdz pacientu no saraksta.
Runājot par valsts valodas lietošanu ārstniecības procesā, Palkova atgādināja, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisija trešajā lasījumā atbalstīts grozījums Pacientu tiesību likumā, kas paredz, ka gadījumos, ja pacients neprot valsts valodu un runā valodā, ko ārstniecības persona nesaprot, pacients pieaicina personu, kas nodrošina tulkošanu.
Viņa uzsvēra, ka latviešu valoda ir valsts valoda, un tajā ārstniecības personas primāri komunicē ar pacientu, apmāca rezidentus un tamlīdzīgi. Tomēr, ja ārstniecības persona prot arī citas valodas, nevar aizliegt tai runāt ar pacientu tajās. Tādā veidā var tikt sniegts kvalitatīvs veselības aprūpes pakalpojums, skaidroja Palkova.
“Mēs iesakām pacientiem, pierakstoties uz vizīte, informēt, ja viņi neprot valsts valodu, vaicāt, vai nebūtu kāds, kas runā tajā valodā. Arī [ārstniecības] iestādes pamazām sāk apzināt kādās valodās prot runāt speciālisti,” sacīja Palkova.
Viņa arī atzīmēja, ka, attīstoties digitālajām tehnoloģijām, aktuāls jautājums ir arī par tiesībām digitālajā vidē, kur pastāv tādi paši noteikumi, kas reālajā dzīvē. Līdz ar to katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Piemēram, tas var atteikties uz gadījumiem, kad pacients ļoti negatīvi, aizskarošiem vārdiem sociālajos tīklos aprakstījis vizīte pie ārsta, nomelnojot to ar nepatiesu informāciju.
