Viena no ietekmīgākajām mediju politikas veidotājām Eiropas Savienībā. Saruna ar Daci Melbārdi 21
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Dace Melbārde (“VL”-“TB”/LNNK) ir kļuvusi par vienu no redzamākajām un ietekmīgākajām mediju politikas veidotājām Eiropas Savienībā.
Dace Melbārde bija tā, kas aicināja ES atveseļošanas un noturības mehānisma 2% novirzīt kultūras un radošajām un mediju nozarēm. Viņa aicināja izveidot pastāvīgu ārkārtas fondu mediju un žurnālistikas atbalstam. Viņa EP Kultūras un izglītības komitejā sagatavoja ziņojumu ar risinājumiem Eiropas masu mediju vides stiprināšanai. Tā rezultātā pērn 20. oktobrī EP pieņēma “Rezolūciju par Eiropas medijiem digitālajā desmitgadē: rīcības plāns atveseļošanas un pārkārtošanās atbalstam”. Viņai ir izdevies iedarbināt atbalsta mehānismus žurnālistikai. Par to arī mūsu saruna viņas EP deputātes birojā Kalpaka ielā Rīgā.
Jūs esat pirmajā varā – likumdevējos, bijāt otrajā varā – izpildvarā kā kultūras ministre. Kāpēc tagad jums kā pirmās varas nesējai rūp ceturtā vara – plašsaziņas līdzekļi, kuru uzdevums ir pieskatīt pirmo un otro varu?
D. Melbārde: Droši vien tas saistīts ar manu pieredzi Latvijā. Kad es kļuvu kultūras ministre, viens no maniem uzdevumiem bija veidot mediju politiku Latvijā. Toreiz tas sakrita ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, mēs ierosinājām grozījumus Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā. Latvijā izpratu mediju politikas pamatus, veidoju mediju atbalsta mehānismus.
Biju pārsteigta, ka ES līmenī nav visaptverošas mediju politikas, bija tikai atsevišķa uz audiovizuālajiem medijiem vērsta programma. Pamatā atbalsts bija vērsts uz filmu ražošanu un izplatīšanu.
Ne kultūra, ne mediji nav Eiropas Savienības kompetencē. Tā iestāšanās līgumā ir rakstīts. Kāpēc tieši tagad vajag iejaukties?
Tā noteikti nav iejaukšanās, bet ceturtās varas stiprināšana, lai nodrošinātu ES vērtību pastāvēšanu “de facto”. ES ir izveidota uz noteiktu vērtību pamata, par to saglabāšanu ir atbildīgi arī mediji, kas to īsteno, pamatojoties uz vārda brīvību, uz izteikšanās brīvību. Demokrātijas saglabāšana nav iedomājama bez medijiem.
Kāpēc šobrīd? Pēdējo gadu laikā digitalizācija būtiski mainījusi mediju tirgu. Mediju neatkarību nodrošina abonenti un reklāma. Digitālajā pārveidē globālās platformas tradicionālajiem medijiem ir atņēmušas gan abonentus, gan reklāmas ieņēmumus. Turklāt šīs platformas bez maksas izmanto tradicionālo mediju saturu un sociālās saziņas vietnēs dalās ar to. Tajā pašā laikā visiem medijiem nav vienādu spēles noteikumu – digitālās platformas maksā mazākus nodokļus.
Vai pēc ievēlēšanas Eiropas Parlamentā mediju politiku vairāk apzinājāties kā nesakārtotu spēles laukumu vai savu stipro pusi?
Vispirms, tā ir vajadzīga Latvijai. Eiropas Savienībā līdz šim ļoti maz pieskārās jautājumiem, kas saistīti ar ziņu medijiem un žurnālistiem, vien atsevišķi pētnieciskās žurnālistikas pilotprojekti. Ir radīts Eiropas radiotīkls “Euranet Plus”, milzīgas diskusijas radās par atbalstu TV “Euronews”, kad tai mainījās īpašnieki.
Eiropas Parlamentā sāka diskutēt par šiem jautājumiem, un es nonācu situācijā, kad man, izrādījās, ir liela pieredze.
Redzēju, ka mediju jautājumu risinājums ir ļoti vajadzīgs Latvijai, kuras nelielais mediju tirgus nevar izdzīvot bez atbalsta. Redzot, cik daudz ES līdzekļu Latvija katru gadu akumulē no ES, spriedu – kāpēc tie nevarētu būt arī medijiem? Taču finansējuma piešķiršana medijiem ir tikpat sensitīva kā kultūrai – lai tā neietekmētu saturu un lai neradītu šaubas par ietekmi uz saturu.
Vai Latvijas pieredze mudināja jūs izteikt priekšlikumu ES izveidot mediju fondu ziņu redakcijām, lai novērstu kvalitatīvu mediju bojāeju?
Jā. Šobrīd Eiropā esam starpstadijā, kurā medijiem ir atsevišķas atbalsta iespējas. Programmas “Radošā Eiropa” Starpnozaru sadaļā jau vairāki konkursi ir bijuši, bet ir jāpanāk līdzsvarots sadalījums starp dalībvalstīm, lai tam tiktu klāt arī Latvijas mediji. Tas ir viens no konkursiem, kas vērsts uz tā saucamajiem ziņu tuksnešiem, kas bija manis lobēta iniciatīva ES budžetā. Atbalstam šādā konkursā jāsasniedz mediji, kuri darbojas mazākos tirgos, – vietējie, reģionālie un nišas mediji.
Eiropas Savienībā jāveido izpratne par to, ar ko atšķiras Latvijas mediju tirgus no lielajiem. Tas jāskaidro ne tikai ES institūcijās, bet arī starptautiskajās žurnālistu organizācijās un lielo valstu mediju uzņēmumos. Vācija savas prezidentūras laikā sarīkoja pirmo mediju forumu, kurā Vācijas pārstāvji lūdza vien samazināt nodokļus.
Kā lai Vācija saprot, kas notiek tādās mazās valstīs kā Latvija?
Mēs nerunājam tikai par tiešo finansiālo atbalstu, lai žurnālisti būtu apmācīti un mediji varētu veidot saturu, it īpaši, lai varētu nodarboties ar pētniecisko žurnālistiku, kas ir dārgi. Ir jāievieš vienlīdzīgi spēles noteikumi visiem medijiem.
Pieņemsim, ka nodoklis digitālajiem medijiem būs tāds kā pakalpojumu sniegšanas vietā, nevis uzņēmuma mītnes zemē. Vai tad, piemēram, visu mediju lielākais konkurents “Facebook” nevinnēs arī pēc vienādiem spēles noteikumiem? Vai arī tad tajā saskatītu draudu Eiropas žurnālistikai?
Tehnoloģijas tik strauji attīstās, ka nevaram domāt, kā kaut ko ierobežot vai apkarot. Nespējam prognozēt, cik daudz medijos ienāks mākslīgais intelekts – tas ir cilvēces lēciens nezināmajā. Ir svarīgi panākt, lai mediji var normāli darboties. Fokuss ir jāpavērš uz tiem, kas Eiropas Savienībai ir būtiski. Tāpēc es iestājos par Eiropas neatkarīgo mediju fondu, lai medijiem būtu pastāvīgs finansējums.
Šobrīd viens no pasaules līderiem mašīntulkošanā ir mūsu pašu “Tilde”, kura jau sāk tulkot runu uz tekstu un otrādi. Tieši valoda ir lielākais šķērslis dažādu valstu žurnālistu sadarbībā rakstu veidošanā. Kaut vai šajā ielikumā “Tepat, Eiropā”. Vai atbalstu varētu paredzēt arī mākslīgā intelekta ieviešanai Eiropas žurnālistu tīkla izveidošanā? Lai mēs varētu latviski lasīt arī portugāļu un grieķu žurnālistu rakstīto.
Tas ir tuvas nākotnes jautājums, ka mākslīgais intelekts palīdzēs saprast citas valodas.
Mākslīgā intelekta izmantošanai Latvijas valsts budžetā var nepietikt līdzekļu, bet ES budžetā tas būtu iespējams. Jau tagad finansiāls atbalsts tiek sniegts starptautiskiem kopprojektiem, kur vairāku valstu žurnālisti nodarbojas ar pētniecību. Uz nākotnes inovatīviem risinājumiem ir vērsta programma “Apvārsnis Eiropa”.
Jādomā ne tikai par mašīntulkošanu, bet arī par jauna tipa inovatīvu redakciju veidošanu, kas balstītas pārrobežu sadarbībā.
Eiropā arī mediju pasaulē trūkst speciālistu, kas pārvaldītu sarežģītās digitālās prasmes, kurās atpaliekam no ASV, Apvienotās Karalistes un Ķīnas.
Tāpēc Eiropā ir svarīgas sadarbības platformas – inovāciju kopienas. Šogad kultūras un radošo inovāciju sektorā tāda tiks veidota. Ļoti ceru, ka tā strādās pie jauniem risinājumiem medijiem.
Līdzšinējais atbalsts ir vērsts uz kopīgu tematu izpēti, bet ne paša tīkla radīšanu.
Mēs esam sākuma stadijā, kad mediju politika tiek veidota, un finanšu instrumenti attīstās. Svarīgi, lai jauno mediju pilotprojektu iedarbināšana ietu roku rokā ar dialoga platformu. ES ir izveidots Ziņu mediju forums, kurā Eiropas medijiem ir iespēja pašiem piedalīties un palīdzēt politikas izstrādē. Dalībvalstu žurnālistu organizācijām plašāk jāizmanto dialoga iespējas, jābūt pārstāvētiem Eiropas mediju organizācijā.
Pamanāma ir Eiropas pievēršanās mazajiem – vietējiem – medijiem. Laikam jūsu nopelns.
Draudošie “ziņu tuksneši” attiecināti uz visvairāk apdraudētajiem – vietējiem medijiem, medijiem mazajās valodās un nišas medijiem. Par Latviju runājot, akcentējam ģeopolitisko faktoru, ko citas valstis nesaprot, – kā mūsu lielais kaimiņš ir ieinteresēts iejaukties mediju vidē un izplatīt dezinformāciju.
Pētnieki EP specializētajā komitejā ir pierādījuši, kā Krievija iejaucas Eiropas un kaimiņvalstu mediju dienaskārtībā un demokrātijas procesos kopumā. Kopā ar Sandru Kalnieti mēģinām to skaidrot citiem. Mazas valsts faktoram nāk klāt ģeopolitiskais, kāpēc mums ir nepieciešams atbalsts.
Vai vietējie ir jāuzrunā krievu un citās mazākumtautību valodās?
Nedrīkstam runāt vienkāršotās kategorijās: latviski runājošie un krieviski runājošie. Mums ir jālabo vēsturiskā netaisnība, kad Padomju Savienība iznīcināja vēsturiskās mazākumtautības un pārvērta par krievvalodīgajām. Mērķtiecīgi jāatbalsta informācijas līdzekļi mazākumtautību kopienām. Līdzīgi kā Austrālijas latviešiem ir savs kopienu medijs – digitālās avīzes un radio. Tā mēs ierobežosim krievvalodīgās informācijas telpas pašpietiekamību.
Es neticu, ka Latvijā spēsim izveidot mediju krievu valodā, kas būtu spējīgs konkurēt ar Krievijas valsts uzturētiem un atbalstītiem medijiem. Cita lieta, ka ES mērogā varētu veidot no Kremļa brīvu saturu krieviski.
Kaut arī preses brīvība Eiropas Savienībā kopumā nav apdraudēta, arī Eiropā nogalina žurnālistus, izplata dezinformāciju, un šie gadījumi izsauc plašu rezonansi. Par tiem runā arī Eiropas Parlamentā. Taču runā par žurnālistu neatkarības politisku apdraudējumu, neminot ekonomiskos faktorus, kas tāpat noved pie preses brīvības zaudēšanas.
Kaut arī tas nav salīdzināms ar preses brīvības ierobežošanu Baltkrievijā, arī Latvijā pieaug dažādi uzbrukumi žurnālistiem par viņu izteikumiem, piemēram, par vakcinēšanos. Bet, jā, arī EP Mediju draugu grupā par to daudz spriež, bet mani pārsteidz, cik maz runā par mediju ekonomisko neatkarību. Es tajā cenšos brīdināt, ka mediju cena krītas un to pārpirkšana no politiski ieinteresētām personām caur trešajām rokām kļūst arvien iespējamāka.
Vai, jūsuprāt, digitālās pārveides rezultātā laikraksti papīra formātā vēl pastāvēs?
Tas ir atkarīgs no vides, kuru veidojam, un no sabiedrības šajā vidē. Atbilde uz līdzīgu jautājumu “vai grāmatas būs digitālas vai vākos?” ir tā, ka pat jaunā paaudze labprāt rokās paņem grāmatu. Bērni atdarina apkārtējos. Līdz ar to tas atkarīgs no skolas, no uzdevumiem skolas bibliotēkās. Mani daudz vairāk par formātu uztrauc, kādās platformās, kādas ziņas un kādā valodā jaunā paaudze lasīs. Vai viņi vispār lasīs ziņas latviešu valodā?
