Sazinies ar dažādiem gariem. Vai tie mēdz būt arī ļauni, dēmoniski? 0
Ja vēlas, var tos tā dēvēt. Dažkārt nākas sastapt garu pasugas, kuras nav īpaši pozitīvas vai ir sliktā omā, piemēram, kam patīk turēt bailēs. Tādi gari piesūcas cilvēkam un pārtiek no viņa bailēm, tāpēc no tādiem jātiek vaļā. Parasti pēc šādu garu noņemšanas cenšos tos pārizglītot, jo mēs visi esam dzimuši no mīlestības un visi esam spējīgi atgriezties mīlestībā. Tāpēc labākajā gadījumā es dodu šiem gariem iespēju mainīt viņu būtību.
Kā šāds gars pieķeras cilvēkam? Piemēram, ar tevi noticis kāds smags gadījums, kas atstājis tevī dziļas bailes. Kāds gars, kurš jūtas ļoti ērti baiļu enerģijās, jo pats tādas pārcietis, piekabinās tev un jūtas kā tavs draugs. Šiem gariem ir jāpalīdz izdziedināties, lai viņi varētu doties tālāk.
Otrs variants: garu paveidi, kuri nav bijuši cilvēcīgas būtnes un kuriem patīk, ka esi nobijies, jo tavas bailes ir viņu barība. Šīs būtnes es varu aizvākt, spēju tās nogādāt kur citur vai pārmācīt, bet arī tev pašam jāmaina attieksme, jo prom aizsūtītā gara vietā var atnākt cits.
Jo es kaut kādā veidā tos pievelku?
Jā, ar attieksmi. Taču jāpaskaidro, ka stāstot es zīmēju melnbaltu bildi, lai vieglāk saprast. Gluži tik vienkārši tas nav.
Un katram ir arī savs sargeņģelis?
Jā.
Kā lai mēs ar viņiem saprotamies?
Galvenais ir sākt uzticēties savai intuīcijai. Jo vairāk būsi saskaņā ar sevi, jo skaidrākus vēstījumus uztversi. Patiesībā nav pat tik svarīgi, ar ko tieši tu sarunājies, – ja jūti ar aknām, ja iekšējais suns kaut ko saka, šai balsij jātic! Šādi tavs eņģelis cenšas tev ko pateikt.
Daudzi netic eņģeļu eksistencei, saka, ka iekšējā balss ar viņiem runā. Tas ir tikai ticības jautājums. Galvenais, lai šī balss teiktu patiesību.
Sev ticēt ir svarīgi. Varu paļauties uz savu eņģeli, bet ikdienā soļi man tik un tā jāsper pašai. Es varu just eņģeļu atbalstu, man var būt sajūta, ka es tieku vadīta, bet izvēli tomēr paturu savās rokās.
Vai seansā, sarunājoties ar gariem, varam uzzināt arī kaut ko par nākotni, ne tikai par iepriekšējām dzīvēm?
Patiesībā viss ir tieši te un tagad, nekādas pagātnes vai nākotnes nav. Katrā mirklī mēs varam izvēlēties un mainīties. Mums ir brīvā griba. Tāpēc es apzināti nekad nepareģoju nākotni. Ja es, piemēram, pateikšu, ka tu rīt nomirsi, tu varbūt saminstināsies un sāksi rīkoties kaut kā citādi, iesi pa citu ceļu un izmainīsi notikumu gaitu. Labāk atstāju to pašu varā.
Kad nolasu, ne vienmēr kontrolēju notiekošo. Kad seansā runāju vai rakstu, es nezinu, ko tieši rakstu, un vēlāk arī neatceros. Ne jau no manis informācija nāk. Ja lūgsi atkārtot, es bieži to nespēšu izdarīt, jo tas nav mans vēstījums, tas vienkārši atnāk caur mani.
Dažkārt, automātiski pierakstot, uzrakstu arī kaut ko par nākotni, bet tajā brīdī es neapzinos, ka tā ir nākotnes informācija. Esmu dzirdējusi daudzus skumjus stāstus par nākotnes pareģošanu un dažus arī pati pieredzējusi. Ja pareģots kas bīstams un pat ja tam netic, sirds dziļumos to atceras un tādējādi dod spēku situācijai, kas citādi varbūt nebūtu notikusi. Piemēram, bija kāds notikums ar sievieti, kurai bija pareģots, ka viņas bērns nomirs sešu gadu vecumā. Viņa kļuva paranoiska, neizlaida to no acīm, un bērns tā arī neiemācījās būt patstāvīgs. Reiz viņš gaidīja mammu atnākam pakaļ pēc skolas. Viņa kavējās, bērns devās ceļā viens pats, taču neviens viņam nebija iemācījis paskatīties pa kreisi, pirms pāriet ielu…
Es labāk palīdzu cilvēkiem, mudinot pašiem izvēlēties. Arī iepriekšējās dzīves nolasu tikai tādēļ, lai izmantotu tās kā metaforisku instrumentu pašreizējās dzīves dziedināšanai. Ir arī iespēja piekļūt kaut kādām nākotnes lietām, bet es dodu priekšroku palikt tagadnē, jo šeit varam kaut ko izmainīt.
Vai iespējams sazināties ar dvēseli, kura jau atkal iemiesojusies?
Ja pieņemam, ka cilvēki dzīvo, nomirst un atkal iemiesojas, rodas jautājums – kā iespējams sazināties ar kāda miruša cilvēka garu, ja viņš jau atkal paguvis piedzimt.
Gulšena šo jautājumu skaidro vienkārši: ja, piemēram, tava vecmāmiņa ir mirusi un sākusi jaunu dzīvi jaunā ķermenī, pieņemsim, šeit, uz Zemes (kas nebūt nav obligāti), tas nenozīmē, ka tā viņas apziņas daļa, kas atceras iepriekšējo dzīvi, ir zudusi. Apziņai nav robežu! Tāpēc dažkārt mazi bērni atceras, kas viņi bijuši iepriekšējās dzīvēs.
