Medijos parādoties ziņām par iespējamu Krievijas iebrukumu, Ukrainas armija nostiprinājusies 35
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau vairākas nedēļas starptautiskajos medijos publicēts daudz rakstu, kuros paustas bažas par iespējamo Krievijas armijas liela mēroga iebrukumu Ukrainā. Dažāda ranga eksperti analizē, ko varētu sagaidīt no negaidīti lielās militārās klātbūtnes pierobežā, kur sapulcināts gandrīz 100 tūkstoši krievu karavīru un prāvs daudzums bruņutehnikas, artilērijas.
Tomēr ar skatu Krievijas robežas pusē vien ir daudz par maz, lai saprastu, kāda šajā nemierīgajā reģionā varētu izvērsties tuvākā nākotne. Svarīgi iegūt informāciju arī par to, kā uz ziņām par militāro aktivitāti pāri robežai raugās Ukrainas iedzīvotāji Donbasā un ukraiņu armijas vienības. Tas ir būtiski gan pašiem ukraiņiem, gan Ukrainas vadībai Kijevā, gan sabiedrotajiem, tajā skaitā Latvijai, tāpat to neatstāj bez uzmanības arī reālais pretinieks Krievija, kas jau astoto gadu turpina agresiju Ukrainā.
Lai ko teiktu krievu propagandisti, ka Kijeva nenosaka neko, jo visu diktē no Vašingtonas, visdrīzāk kompetentiem krievu dienestiem tomēr interesē noskaņojums Ukrainas armijā, kas apliecina gatavību lielas ofensīvas atvairīšanai. Šī armija beidzamo gadu laikā ir nostiprinājusies. Tas bija labi redzams pēc sekmīgās trieciendrona “Bayraktar” pielietošanas, kad tika iznīcināta krievu artilērijas baterija, kas pilnīgi netraucēti un nekaunīgi, pārkāpjot vienošanos par ieroču nepielietošanu, apšaudīja ukraiņu karavīrus un civiliedzīvotāju mājas. Tas, pēc kāda ukraiņu augsta ranga virsnieka teiktā, pretinieka nometnē izraisījis nopietnu satraukumu.
Slovjanskā bez īpaša stresa
Slovjanska, kurā pirms septiņiem gadiem tika uzsākta Krievijas bruņotā agresija, atrodas apmēram 100 kilometru attālumā no frontes līnijas. Šajā pilsētā faktiski gandrīz nekas neliecina par kara esamību, ja nu vienīgi retas armijas mašīnas, kas brauc pēc degvielas, vai pārvadā kādas citas kravas. Pirms pilsētas uz šosejas ierīkots kontrolpostenis, kurā tiek pārbaudīti visi braucēji.
Slovjanska ir gluži parasta postpadomju pilsēta ar pelēcīgu bēdīga paskata padomju laiku arhitektūru, kurā gana labi iejutušies dažādi veikali, aptiekas un atsevišķas ēstuves. Redzami daži lieli patriotiski plakāti, kas slavina Ukrainas bruņotos spēkus. Vaicāju Ukrainas armijas kapelānam, kāds noskaņojums valda pilsētā, vai daudz tiek runāts un spriests par ieroču žvadzināšanu robežas Krievijas pusē.
“Uztraukums, protams, pastāv. Krievijas izvērstie draudi ir diezgan reāli, taču man liekas, ka situāciju stabilizē mūsu armija. Tā mierīgi dara savu darbu ikdienā, radot pārliecību, ka nekur neatkāpsies, bet aizstāvēsies. Armija paliks uz vietas un cīnīsies. Es, protams, lūdzu Dievu, lai tas nenotiktu. Vispār, kad nākas uzrunāt ļaudis, es aicinu viņus būt aktīvākiem, vairāk strādāt, kaut ko izveidot, paveikt kaut ko radošu un padarīt dzīvi laimīgāku. Ceru, ka Ukraina nepazaudēs vēl kādas teritorijas. Manuprāt, cilvēki tomēr ir diezgan mierīgi. Ja tas tā nebūtu, viņi nepirktu mašīnas, mājas, neplānotu dažādas lietas nākotnei,” “Latvijas Avīzei” stāstīja armijas kapelāns, vietējās Vasarsvētku draudzes diakons Andrejs.
Kā jau karā, arī diakons pieredzējis visai daudz sāpīgu brīžu. Viss sācies jau 2014. gada vasarā, kad tā sauktie Krievijas atbalstītie separātisti ar artilēriju speciāli sagrāvuši viņam piederošo mēbeļu fabriku. Par laimi, toreiz bijusi brīvdiena un strādnieku tajā nav bijis. Pats Andrejs gan atradies tur, arī divi citi darbinieki, kas tikuši ievainoti. Abus steigšus veduši uz slimnīcu. Vienam no viņiem, pēc ārsta teiktā, liktenīgi veicies – šķemba šķērsojusi kaklu līdzās pašai miega artērijai. Ievainoto bijis daudz, šim puisim viss beidzies labi, bet aiz viņa bijis daudz tādu, kas pārsegti tikuši noguldīti uz grīdas slimnīcas koridorā.
Vēlāk frontē bijis daudz dažādu situāciju, redzēti arī izmisuma pārņemti un apjukuši karavīri – pietiek pavadīt nopietnās kaujas situācijās vienu divas nedēļas, lai tas paliktu atmiņā uz visu mūžu.
Tilts no Latvijas uz Ukrainu
Jau kopš 2015. gada ar Latvijas sarūpētajām humānās palīdzības kravām uz Donbasu, ko labi iepazinis, dodas Latvijas Bruņoto spēku bijušais virskapelāns Elmārs Pļaviņš. Viņu šoreiz ceļā no Kijevas pavada Latvijas militārais atašejs Ukrainā un Moldovā, pulkvedis Aleksandrs Halmanovs.
Šoreiz Slovjanskā ieradušās divas kravas automašīnas no Latvijas, kas atvedušas drēbes un apavus, ko sagādājusi Zviedrijas kristīgā palīdzības organizācija. Šādas mantas parasti saņem bēgļi, karavīri, viņu tuvinieki. Kara sākumā bijis daudz vairāk cilvēku, kam vajadzēja šādi palīdzēt. Tomēr arī tagad tā ir svarīga palīdzība. “Latvijas Avīzes” reportieris redzēja, ka vairāk nekā piecpadsmit artilērijas diviziona karavīri – sievietes – arī labprāt izmeklēja savām ģimenēm daudzas noderīgas mantas.
Ar gandarījumu nākoties atzīt, ka Latvijā valda izpratne par to, ka mums nepieciešams atbalstīt ukraiņus viņu cīņā par valsts brīvības nosargāšanu, teica E. Pļaviņš. Viņš uzslavēja Ķelmēnu maizes ceptuvi, Cēsu alus darītavu par savas produkcijas piešķiršanu vizītes gaitā nepieciešamo dāvanu noformēšanai. Cēsu instruktoru skola sagatavojusi 86 paciņas, aktīvs ziedošanā esot bijis arī Latvijas aizsardzības ministra birojs.
“Ar šīm vizītēm Donbasā cenšamies atbalstīt brīvprātīgos kapelānus, kas brīvajā laikā iet nevis uz kafejnīcām ar savām sievām, bet atbalsta savus karavīrus. Turklāt mēs cenšamies sniegt morālu atbalstu ukraiņu karavīriem. Un trešais svarīgais mūsu braucienu mērķis ir tilta būvēšana starp Latviju un Ukrainu,” stāstīja E. Pļaviņš.
Savukārt pulkvedis A. Halmanovs dažu dienu laikā, apmeklējot vairākas Ukrainas armijas vienības frontes zonā, centies novērtēt šo karavīru noskaņojumu. “Armija neapšaubāmi ir izaugusi, ievērojami uzlabojusies apgāde. Es taču gāju iekšā viņu apdzīvotajās ēkās un redzēju, kā tās ir iekārtotas pilnvērtīgai dzīvošanai. Domāju, ka ukraiņu karavīri ir gatavi pildīt savu komandieru pavēles,” teica Latvijas militārais atašejs Ukrainā.
“Tad arī karosim”
43 gadus vecais pulkvedis Jevgēņijs Kurašs armijā pavadījis 17 gadus un septiņus no tiem piedalījies karā. Tagad komandē 25. desanta brigādi, kas sargā 40 kilometrus garu frontes zonu. Tās dziļums ir tikpat liels – 40 kilometrus garš. Kas atrodas otrā pusē pretī? “Tur pirmajā līnijā ierakumos sēž vietējie iedzīvotāji, daudziem no viņiem nav iespēju sameklēt citu darbu. Tie ir vāji karotāji. Bet viņus komandē virsnieki no Krievijas. Tur ir krievu artilēristi, krievu snaiperi, citi speciālisti, un tie ir bīstami,” “Latvijas Avīzei” stāstīja pulkvedis. Tādi kā viņš ir lielākā daļa starp brigāžu komandieriem. Tie kara gados izauguši no leitnantiem un kapteiņiem, tie labi zina, kā jākaro, un tam ir gatavi ik dienu.
Bet ko jūs darīsiet, ja Krievija uzbruks ar lieliem spēkiem, tajā skaitā aviāciju, es vaicāju. “Tad arī karosim. Nav jau tā, ka mūs vienā rāvienā ņems un iznīcinās. Mēs taču nesēdēsim visi vienuviet. Gatavojamies dažādiem iespējamajiem notikumiem. Pat ja viņi nolems sūtīt lidmašīnas, mēs netiksim pārsteigti. Uzzināsim par to laikus.”
25. desanta brigāde ir tāda armijas vienība, kas var karot autonomi – tajā ir gan tankisti, gan tanku iznīcinātāji, kājnieki, artilēristi, pretgaisa aizsardzības vienība. Arī apgādei tagad neesot ne vainas, ne tā kā 2014. gadā, kad J. Kurašs vienā formā nostaigājis visu vasaru.
