Mediji priekšvēlēšanu aģitācijas normu interpretācijas žņaugos 3
Anita Daukšte, speciāli LA.LV
Pirms 5.jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām rit likumā noteiktais priekšvēlēšanu aģitācijas periods, kurā ne tik vien uz partijām, bet arī medijiem attiecas virkne ierobežojumu deputātu kandidātu vienpusējā viedokļu atspoguļojumā, kā arī aizliegumi deputātu kandidātiem vadīt raidījumus plašsaziņas līdzekļos.
Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir noteikusi arī savas vadlīnijas elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuros uzliek medijiem ļoti stingrus, bet plaši interpretējamus rāmjus politiskā procesa atpoguļojumam priekšvēlēšanu periodā.
Pirms Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām pērn NEPLP sodīja vairākus medijus par it kā likuma pārkāpumiem, uzskatot, ka tie ir veikuši slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju.
Kā izmērīt viedokļa paušanu, cik plaša ir aģitācijas jēdziena interpretācija no NEPLP puses, un vai likums par priekšvēlēšanu aģitāciju atbilst demokrātiskām tiesībām uz viedokli – par to LA.LV sarunājās ar zvērinātu advokātu Benno Butuli, kā arī ar NEPLP Monitoringa departamenta vadītāju Ditu Ciemiņu.
Jautājumi abiem bija gandrīz identiski, taču atbildes iezīmē ievērojamu viedokļu atšķirību slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas jēdziena izpratnē un medijiem piemēroto sodu politikā.
Kāds ir jūsu viedoklis par priekšvēlēšanu aģitācijas likumu – cik plaši tas ir interpretējams, sodot medijus par tā pārkāpumiem un cik lielā mērā likums atbilst demokrātijas būtībai – netraucēti paust savu viedokli un politisko pārliecību?
Es domāju, ka likums ir atbilstošs demokrātijas garam un būtībai. Manuprāt, priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi ir normāla prakse demokrātijā. Problēmas ir ar tā piemērošanu praksē. Nav strīda par to, cik labs vai slikts ir konkrētais likuma pants, runa ir par to, kā cilvēki, kuriem ir vara šo likumu pielietot, sodot medijus, šo likumu izmanto.
Likums visai skaidri nosaka slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas jēdzienu, formulējot, ka par slēptu aģitāciju ir uzskatāma tāda priekšvēlēšanu aģitācija, par kuru saņemta samaksa un kuras apmaksātājs (atlīdzības devējs) pretēji šā likuma noteikumiem nav norādīts. Savukārt no NEPLP vadlīnijām un piemērotajiem sodiem izriet, ka viņi interpretē slēpto priekšvēlēšanu aģitāciju tā, ka medijs zaudē tiesības izcelt vienu vai otru politisko spēku, atbilstoši savai redakcionālajai pozīcijai. Vai arī es kļūdos?
Jūsu formulējums ir precīzs. Likums jau nenodarbojas ar liekvārdību. Likums aizliedz slēptu aģitāciju, savukārt NEPLP teju jebkādu pozitīva vai negatīva viedokļa paušanu skaidro kā aģitāciju – sak, nevar būt, ka par to nav saņemta samaksa. Bet tas neatbilst ne likuma jēgai, ne likuma tekstam.
Varbūt jau, ka tā nav nekāda ļaunprātība no NEPLP – tā vienkārši ir nevēlēšanās iedziļināties un analizēt situāciju.
Likums tiešām par slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju atzīst vien tādu, par kuru saņemta samaksa, tātad – būtu jākonstatē, ka šāda samaksa tiešām ir saņemta.
Vai tas nav nevainīguma prezumpcijas pārkāpums – jā, tu esi vainīgs, jo man tā sķiet, un papildus pierādījumi nav nepieciešami?
Tā ir problēma. Bet tā nebūtu tik liela problēma, ja šāda kārtība nepārprotami izrietētu no likuma un medijiem šī kārtība būtu pietiekoši saprotama un zināma. Ir jābūt skaidrām pārkāpuma robežām – kas ir pārkāpums un kas nav, nevis kaut kādām plūstošām vadlīnijām, kuras var skaidrot gan šā, gan tā.
Visi termini, kas tiek izmantoti mediju sodīšanai, ir neraksturīgi sodu tiesībām un ļoti viegli interpretējami.
Vadlīnijās pastāv ļoti viegli interpretējami termini “viedokļu atspoguļojumam jābūt samērīgam”. Kas tad ir samērīgums? Kā tas tiek mērīts? Vai jāvērtē viens raidījums? Vai konkrēts raidlaiks? Minūtes, kas atvēlētas kādam politiskajam spēkam? Vai viss raidījumu cikls?
NEPLP atstāj sev interpretācijas iespējas. Protams, ir jau pieļaujams relatīvisms daudzās jomās, bet šeit tā nenoteiktība un izplūdušie vērtējuma rāmji tiek izmantoti mediju sodīšanai. Lūk, šī ir īsta problēma. Sodu tiesībās visi formulējumi ir skaidri – ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Un tad ir iespēja attiecīgi koriģēt savu rīcību, lai nepieļautu likumpārkāpumu un nesaņemt sodu.
Šeit situācija izveidojusies cita – pat, ja medijs cenšas ievērot visus nosacījumus – aicinot partiju pārstāvjus uz raidījumiem, cenšoties aptvert pilnu politisko spektru, tam vienalga ir iespēja tikt sodītam, jo kāds samērīgumu un līdzsvaru interpretē vienā vai otrā virzienā.
Administratīvo pārkāpumu likumā, vispār tiesībās ir iestrādāts princips – konsultē vispirms. Šeit tas vispār nenostrādā, jo nepastāv nekādi brīdinājumi pirms iespējamā soda, ne arī precīzi saprotamas vadlīnijas.
To rāmji ir izplūduši, un skaidrības, par ko tiek piemērots sods, nav. Nesakārtojot šo pieeju, likuma formulējumi neko palīdzēt nevar.
Viedokļa paušanas nesamērīgumam par labu vienam vai otram politiskajam spēkam jābūt ļoti skaidri, nepārprotami nolasāmam un saskatāmam, tas nevar būt līmenī “bet man tā šķiet”.
Piemēram, NEPLP vadlīnijās ir formulējums: “Gadījumā, ja priekšvēlēšanu aģitācijas periodā kāda notikuma komentēšanai izvēlēts deputāta kandidāts vai publiski atpazīstams politiskā spēka līderis, medijam jāvērtē sabiedrības interese zināt tieši šīs personas viedokli.” Kāda ir sabiedrības intereses mēraukla, kas to nosaka? Kas notiek situācijā, ja mana, kā mediju pārstāvja mēraukla un priekšstats par sabiedrības interesēm atšķiras no NEPLP viedokļa par tām?
Tieši tā arī ir. Mēs jau varam skaidri noteikt, kad, piemēram, intervējamai personai, deputātu kandidātam, vai politiskā spēka līderim nav vispār nekāda sakara ar raidījumā izskatāmo jautājumu vai tēmu. Bet pat tad būtu jautājums, vai medijiem redakcionālās brīvības ietvaros nebūtu tomēr tiesības intervēt jebkuru personu par jebkuru jautājumu. Bet, ja diskusijas dalībniekiem principā ir saistība ar izskatāmo tematu, tad ir absurdi apgalvot – jums vajadzēja meklēt citus cilvēkus vietā.
Vadlīnijas arī nosaka, ka “Elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem jānodrošina, lai raidījumos sistemātiski netiktu izvēlētas tieši tādas tēmas, kas pozitīvi vai negatīvi izceļ kādu konkrētu politisko spēku vai deputātu kandidātu”. Bet tas taču ir normāli medijiem– kritizēt vai slavēt, paust viedokli par politisko procesu? Jūs teicāt, ka ar likumu problēmu nav. Bet vai tomēr nav dīvaini, ka likums pieļauj tik plašas tā interpretācijas iespējas mediju uzraugiem?
Jebkuru juridisku problēmu var atrisināt vai nu stingri un precīzi formulētu likumdošanu, vai arī striktu un konkrētu likuma piemērošanu. Es pieļauju, ka jautājums būtu jāregulē arī likumdošanas līmenī, ja likumdevējs redz pārāk plašu likuma interpretāciju. Taču es neredzētu šķēršļus likuma precīzā piemērošanā, ja vadlīnijas būtu precīzākas. Jautājums šobrīd, manuprāt, ir vairāk par līdzekļiem, ar kuriem panākt likumību.
Formulējums vadlīnijās: “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu demonstrētajām ziņām jābūt objektīvām, nepaužot paša elektroniskā plašsaziņas līdzekļa vai tajā strādājoša žurnālista subjektīvu viedokli par tēmu.” – tas nav Satversmes 100.panta pārkāpums? Kāpēc man kā žurnālistei nedrīkst būt subjektīvs viedoklis par tēmu?
Piekrītu, šis ir ļoti plašs formulējums. Viedokļa paušanas aizliegums ir likuma pārkāpums, ja vien šis viedoklis nesatur aicinājumus uz kriminālām, vai citus likumus pārkāpjošām darbībām.
Tāda situācija jau vispār nav iespējama, ka raidījuma vadītājs tā laikā vispār nepauž nekādu savu personīgo viedokli. Viedoklis taču parādās jautājumos un to uzdošanas manierē un no tā nav iespējams izvairīties.
Ja ir runa par pārmērīgām simpātijām pret kādu politisko spēku, kas parādās šādā viedoklī … nu, tad tā ir arī jāuzraksta, nevis jāaizliedz tiesības paust subjektīvu viedokli vispār.
Elektroniskajos medijos tiek arī ļoti strikti reglamentēta partiju atribūtikas izmantošana raidījumos. Vai tiešām TV būtu jāliek politiķiem noņemt piespraudītes ar partiju simboliku no uzvalka atloka?
Jebkuru jautājumu ar pārmērīgu centību var novest līdz absurdam. Tad jau sākam runāt par to, ka pat studijās nedrīkst būt krāsu salikums, kas raksturīgs kādai partijai. Jāvēršas taču ir pret nepārprotamu slēpti apmaksātu aģitāciju, simbolikas izvietošanu studijā, nevis pret situācijām, ko reizēm pats medijs pat ietekmēt nevar – piemēram, nejauši kadrā iekļuvušu partiju reklāmas stendu uz ielas.
Vai ir pietiekoši sakārtota situācija ar priekšvēlēšanu aģitāciju no likumdošanas viedokļa dažādās platformās – ja TV un radio reglamentācija un uzraudzība ir ļoti stingra, tad, piemēram, portālos un sociālajos tīklos – tā nebūt nav un sodīšanas iespējas arī krietni ierobežotākas?
Jā, situācija nav viendabīga, jo ir joma, kur priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumi notiek regulāri un bez pietiekamas kontroles. Regulējumu jēga šī brīža redakcijā nesasniedz savu mērķi. Ja mērķis netiek sasniegts, tad noteikumi ir jāmaina.
Un šobrīd izveidojusies situācija, ka soda tos medijus, kuri cenšas ievērot noteikumus priekšvēlēšanu aģitācijā, bet nekā nesoda publiskās ietekmes avotus un soctīklus, kuri šos noteikumus ignorē.
NEPLP pārstāve: likumā par priekšvēlēšanu aģitāciju būtu nepieciešamas izmaiņas
Par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) praksi, vērtējot mediju darbību priekšvēlēšanu aģitācijas periodā, slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas jēdziena izpratni un samērību ar vārda brīvību LA.LV sarunājās ar Ditu Ciemiņu – Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes Monitoringa departamenta vadītāju.
Kāds ir jūsu viedoklis par priekšvēlēšanu aģitācijas likumu –cik lielā mērā likums atbilst demokrātijas būtībai – netraucēti paust savu viedokli un politisko pārliecību?
Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma mērķis ir nodrošināt brīvu un neatkarīgu vēlētāju izvēli vēlēšanās – ne tikai ievelkot krustiņu kādam deputātu kandidātu sarakstā, bet arī veidojot savas izvēles pamatojumu ilgākā laika periodā pirms vēlēšanām, dodot iespēju iegūt pēc iespējas daudzveidīgāku informāciju no dažādiem avotiem.
Likuma regulējums nosaka, kad nedrīkst parādīties partiju reklāmas, kad televīzijas un radio raidījumus nedrīkst veidot tie veidotāji, kas ir deputātu kandidāti. Tieši tā iemesla dēļ, lai pēc būtības neiegūtu brīvu raidlaiku priekšvēlēšanu aģitācijai, jo citām personām, kuras TV un radio nestrādā šāds raidlaiks būtu jāpērk. Šie aizliegumi darbojas sabiedrības labā, pilnīgi noteikti.
Tas, kas ir novecojis likuma regulējumā: tas attiecas tikai uz lineārajiem medijiem ( TV, radio), bet neregulē aģitāciju sociālo tīklu platformās. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs gan seko aģitācijai soctīklos, bet neraugoties uz to, ir tomēr nesamērojami lielāka iespēja priekšvēlēšanu periodā izpausties sociālajos tīklos.
Tas sasniedz pietiekoši plašu auditoriju, tāpēc likumā par priekšvēlēšanu aģitāciju būtu nepieciešamas izmaiņas, ņemot vērā sociālo tīklu attīstību un to, kā mainās sabiedrības ieradumi informācijas iegūšanai.
NEPLP darbojas spēkā esošā likuma ietvaros – ciktāl mums ir noteikta uzraudzības funkcija, cenšamies arī likuma normas skaidrot un uzraudzīt mediju vidi.
Jā, arī sodām medijus, ja konstatējam neatļautu, t.i. slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju.
NEPLP, uzraugot mediju vidi, cenšas iejusties skatītāja redzes leņķī – vai viņam, patērējot attiecīgā medija saturu, ir iespēja veidoties brīvai gribai. Šobrīd, manuprāt, likuma normas un to uzraudzība lineārajos medijos darbojas visnotaļ labi. Cits jautājums – vai šeit ir samērīgums uzraudzībā ar sociālo mediju vidi.
Likums visai skaidri nosaka slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas jēdzienu, formulējot, ka par slēptu aģitāciju ir uzskatāma tāda priekšvēlēšanu aģitācija, par kuru saņemta samaksa un kuras apmaksātājs (atlīdzības devējs) pretēji šā likuma noteikumiem nav norādīts. Savukārt no NEPLP vadlīnijām un piemērotajiem sodiem izriet, ka viņi interpretē slēpto priekšvēlēšanu aģitāciju tā, ka medijs zaudē tiesības izcelt vienu vai otru politisko spēku, atbilstoši savai redakcionālajai pozīcijai. Vai arī es kļūdos?
Nē, NEPLP darbojas likuma ietvaros, un nav paplašinājusi likuma normu interpretāciju. Likums paredz, ka normu par slēpto aģitāciju var interpretēt atbilstoši apstākļiem. Jebkura raidījuma parādīšanās ēterā maksā naudu.
Nozīmīgi ir tas, vai skatītājs redz slēpto aģitāciju – vai par to samaksā pats elektroniskais plašsaziņas līdzeklis (EPL) vai par to ir samaksājis kāds politiskais spēks – vairs nav tik būtisks.
NEPLP to interpretē tā, ka šajos gadījumos, kad maksātājs nav nosakāms, slēpto priekšvēlēšanu aģitāciju apmaksā pats EPL.
Būtiski piebilst, ka pagājušajā priekšvēlēšanu aģitācijas periodā, pirms Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām 2020.gadā, NEPLP bija rosinājis vairāk kā 10 administratīvā pārkāpuma lietvedības – visās EPL apgalvoja, ka nav saņēmuši par slēpto aģitāciju samaksu.
Bet NEPLP jau nav izmeklējošā iestāde, kas var pieprasīt uzņēmumu kontu datus, un to mums arī nav jādara. Mūsu uzskats ir – ja par slēpto aģitāciju nav maksājusi cita persona, tad tā ir notikusi uz EPL rēķina. Desmit no šīm administratīvā pārkāpuma lietām ir 1.instances spriedumi un visās tiesa ir atzinusi NEPLP pozīciju par pareizu.
NEPLP vadlīnijās ir formulējums: “Gadījumā, ja priekšvēlēšanu aģitācijas periodā kāda notikuma komentēšanai izvēlēts deputāta kandidāts vai publiski atpazīstams politiskā spēka līderis, medijam jāvērtē sabiedrības interese zināt tieši šīs personas viedokli.” Kāda ir sabiedrības intereses mēraukla, kas to nosaka? Kas notiek situācijā, ja mana, kā mediju pārstāvja mēraukla un priekšstats par sabiedrības interesēm atšķiras no NEPLP viedokļa par tām?
Atkārtošos: mēs skatāmies, kā tas ir no skatītāja viedokļa. Piemēram, nesen RīgaTV24 bija raidījums Globuss, kurā runāja par aktuālajiem notikumiem Ukrainā. Viens no raidījuma dalībniekiem bija žurnālists un publicists Imants Liepiņš, kurš arī kandidē pašvaldību vēlēšanās.
Šajā gadījumā, izvērtējot, vai šeit varētu būt slēpta aģitācija, mēs konstatējām, ka, pirmkārt, notikumi ir aktuāli, otrkārt, Imants Liepiņš ir iepriekš gan rakstījis presē, gan sarakstījis grāmatu par karu Ukrainā, un ir uzskatāms par ekspertu šajos jautājumos, tāpēc viņa uzaicināšana uz raidījumu ir pamatota no sabiedrības interešu viedokļa.
Aizdomas radītu situācija, ja uz raidījumu tiktu aicināts deputāta kandidāts, kuram vispār nav saistības ar aktuālo tēmu.
Svarīgi ir, kā EPL pamato raidījuma viesu izvēli, kāda ir bijusi tā iepriekšējā prakse un pieredze un vai tā vienā, priekšvēlēšanu aģitācijas periodā pēkšņi nekļūst krasi atšķirīga no iepriekšējās prakses.
Turklāt – es gan neesmu NEPLP locekle, tomēr esmu droša, ka arī citos gadījumos ir iespējams pārliecināt padomes locekļus, ka tikai attiecīgais deputāta kandidāts ir vispiemērotākais uzaicināšanai uz raidījumu.
Vadlīnijas arī nosaka, ka “Elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem jānodrošina, lai raidījumos sistemātiski netiktu izvēlētas tieši tādas tēmas, kas pozitīvi vai negatīvi izceļ kādu konkrētu politisko spēku vai deputātu kandidātu”. Bet tas taču ir normāli medijiem– kritizēt vai slavēt, paust viedokli par politisko procesu? Jūs teicāt, ka ar likumu problēmu nav. Bet vai tomēr nav dīvaini, ka likums pieļauj tik plašas tā interpretācijas iespējas mediju uzraugiem?
Šeit nevajadzētu tik šauri skatīties – ka vērtējumā būtu runa par vienu konkrētu raidījumu. Šeit bija domāti, ka tiek veidots raidījumu cikls, piemēram, par bedrēm uz ielām, un pilnīgi visos tiek runāts tikai un vienīgi slikti par kādu konkrētu personu, kura šajā situācijā tikusi iesaistīta, vispār neņemot vērā citus apsvērumus vai viedokļus.
No skatītāja viedokļa tā būs visu laiku vienpusēja un tikai negatīva informācija, kas ietekmēs skatītāja izvēli. Protams, NEPLP neuzskata, ka pozitīvisms būtu jākultivē mākslīgi. Būtiskākais ir samērīgums viedokļa paušanā un notikumu atspoguļošanā.
Formulējums vadlīnijās: “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu demonstrētajām ziņām jābūt objektīvām, nepaužot paša elektroniskā plašsaziņas līdzekļa vai tajā strādājoša žurnālista subjektīvu viedokli par tēmu.” – tas nav Satversmes 100.panta pārkāpums? Kāpēc man kā žurnālistei nedrīkst būt subjektīvs viedoklis par tēmu?
Šis vadlīniju formulējums attiecas tikai uz ziņu raidījumiem. Par ziņu raidījumiem ir arī īpašs pants likumā par EPL, kurā norādīts, ka skatītāji nedrīkst tikt apzināti maldināti, ziņām jābūt objektīvām un neitrālām. Ziņu raidījumi nav tā vieta, kur žurnālistam paust savu personīgo viedokli. Ir virkne citu raidījumu veidu, kuros neizbēgami žurnālists pauž savu viedokli, pat uzdodot jautājumu.
Tātad uz diskusiju raidījumiem šis vadlīniju formulējums neattiecas?
Mēs droši vien vērtētu katru gadījumu individuāli. Ja žurnālista viedoklis organiski iekļaujas diskusijas kontekstā, tad es domāju, tas ir atbilstoši vadlīniju nosacījumiem.
Savukārt, ja žurnālists ar saviem jautājumiem aktīvi nostājas vienā diskusiju dalībnieku pusē, traucējot otrai pusei izteikties, tad tas nebūtu pieļaujams.
Profesionalitātei un objektivitātei jābūt pirmajā vietā, tām jāstāv pāri personīgajam viedoklim.
Ja žurnālists, piemēram, ir izteikti liberālu vai konservatīvu uzskatu cilvēks, un tas ir jau publiski labi zināms, tad kā – viņam priekšvēlēšanu laikā ir jāmaina savi uzskati, tie jāpatur pie sevis, vai jāveic kāda pašcenzūra, vadot raidījumu?
Nē, tas nebūtu samērīgi. Bet reāli jau runājot, ir nojaušams, vai žurnālists slēpti aģitē par kādu politisko spēku, vai vienkārši pauž savus uzskatus. Vārda brīvība, izteiksmes brīvība tomēr ir augstāk vērtējama. Un NEPLP visus savus lēmumus izvērtē vārda brīvības kontekstā.
Vai, lai izvērtētu, kā medijs pilda priekšvēlēšanu aģitācijas noteikumus un NEPLP vadlīnijas , jūs vērtējat visu priekšvēlēšanu aģitācijas periodu, vai arī kādu konkrētu laika nogriezni, piemēram, mēnesi pirms vēlēšanām?
NEPLP principā neķeras klāt pirmajai aizdomīgajai epizodei. Ja raidījumi ir veidots kā cikls, tad tiek tas izvērtēts kopumā. Problēma var būt likuma kontekstā ir tāda, ka NEPLP nav tiesību norādīt medijam – redz, jums te bija kļūda, labojiet, vai dariet ko citādi.
Veids, kā NEPLP reaģē uz pārkāpumu, ir administratīvās lietas ierosināšana. Mēs cenšamies vērtēt kopsakarā – piemēram, raidījumus par aģitācijas perioda vienu mēnesi.
Bet, ja ir nepārprotams pārkāpums, tad reaģējam uzreiz ar administratīvā pārkāpuma lietu – tas ir tajos gadījumos, kad nepārprotami deputāta kandidāts ir netraucēti runājis visu raidījumu, un vēl aicinājis balsot par savu partijas sarakstu.
Vai esat jau pamanījuši pārkāpumos EPL pirms pašvaldību vēlēšanām, kas būs 5.jūnijā ? Deputātu kandidātu skaits ir vairāk kā 5 tūkstoši, tas ir visai sarežģīti, izsekot visu interesēm aģitācijā un tās ierobežot.
Jā, no šāda viedokļa tā ir atšķirīga situācija no Saeimas vai Eiropas parlamenta vēlēšanām. Bet tieši tāpēc arī ir tapušas NEPLP vadlīnijas, lai palīdzētu medijiem orientēties. Mums ir arī tehniski rīki, kā monitorēt situāciju un tematiskais plāns, kā sekojam mediju darbībai. Dažus pārkāpumus esam pamanījuši, bet nekādas lietas vēl nav ierosinātas. Bet varu teikt, ka kopš vadlīniju pieņemšanas situācija ir ievērojami uzlabojusies.
