Mediji: miris bijušais Izraēlas premjers Šarons 0
Sestdien Telavivas slimnīcā 85 gadu vecumā miris bijušais Izraēlas premjerministrs Ariels Šarons, kurš pirms tam astoņus gadus atradās komā, apstiprinājuši viņa ģimenes locekļi un valdība.
“Viņš ir aizgājis, Viņš aizgāja, kad izlēma to darīt,” pie slimnīcas, kur atradās komā esošais bijušais premjers, pavēstīja Šarona dēls Gilads.
Šarons atradās komā kopš 2006.gada 4.janvārī pārciestā insulta. Viņa stāvoklis sāka strauji pasliktināties šī gada 1.janvārī.
Bijušais ģenerālis, kas pazīstams ar iesauku “Buldozers”, premjerministra amatā stājās 2001.gadā. Kaut gan sākotnēji Šarona nostāja palestīniešu jautājumā bija stingra un nepiekāpīga, gadu laikā tā radikāli mainījās, un viņa vadībā notika ebreju apmetņu likvidēšanu okupētajā Gazas joslā.
Šarons bija izteikti pretrunīgi vērtēta persona gan Izraēlā, gan ārpus tās. Atbalstītāji viņā saskatīja miera nostiprinātāju Tuvajos Austrumos, neziedojot tam Izraēlas drošību. Daudzi izraēlieši viņu uzskata par kara varoni, kurš palīdzējis aizstāvēt valsti tās lielākajās cīņās. Taču daži kritizētāji uzskata, ka viņš vairāk kaitējis miera procesam, nekā palīdzējis, nosodot aiziešanu no Gazas joslas. Citi viņa darbības 1982.gada Libānas karā uzskata par kara noziegumiem.
Ariels Šarons piedzima 1928.gada 28.februārī lauksaimnieku kopienā uz ziemeļiem no Telavivas. Viņa tēvs bija poļu-vācu izcelsmes ebrejs, bet māte ebrejiete no Krievijas.
1945.gadā Šarons pievienojās ebreju pagrīdes pusmilitārajiem spēkiem “Haganah”, kas vēlāk tika pārveidoti Izraēlas aizsardzības spēkos.
1953.gadā majors Šarons vadīja elitāro desanta vienību “Unit 101”, kas veica reidus pret palestīniešiem un kaimiņu arābu valstīm, palīdzot stiprināt izraēliešu morāli un tēlu. Tomēr izraēliešu pirmā īpašo uzdevumu vienība tiek kritizēta par uzbrukumiem civiliedzīvotājiem un arābu karavīriem. Vienība ir izpelnījusies starptautisku nosodījumu par operāciju 1953.gada rudenī, kad uzbrukumā Kibjas ciematam Rietumkrastā tika nogalināti vairāk nekā 60 palestīniešu civiliedzīvotāji.
Šarons divas reizes ir kļuvis par atraitni. Neilgi pēc militārā dienesta uzsākšanas viņš apprecējās ar pirmo sievu Margalitu, ar kuru viņam bija dēls Gurs. Margalita gāja bojā autoavārijā 1962.gadā, bet Gurs nomira negadījumā 1967.gada oktobrī, kad, spēlējoties ar Šarona ieroci, viņu nejauši nošāva draugs.
Pēc Margalitas nāves Šarons apprecēja viņas jaunāko māsu Liliju. Viņiem ir divi dēli Omri un Gilads. Lilija Šarona nomira 2000.gadā.
1967.gada arābu un Izraēlas karā, kurā Izraēla sagrāba Jordānas upes rietumkrastu, Austrumjeruzalemi, Gazas sektoru un Sinaja pussalu, Šarons komandēja tanku divīziju.
Pēc panākumiem militārajā karjerā 1973.gada augustā Šarons atvaļinājās no armijas, lai piedalītos labējās partijas “Likud” dibināšanā. Dažus mēnešus vēlāk Šarons atgriezās armijā un vadīja Izraēlas vienību pāri Suecas kanālam, palīdzot sakaut Ēģiptes spēkus Sinaja pussalā, kas nostiprināja viņa kara varoņa reputāciju Izraēlā.
No 1977.-1981.gadam Šarons ieņēma lauksaimniecības ministra amatu, kļūstot par ebreju apmetņu būvniecības projekta īstenotāju okupētajā Jordānas upes rietumkrastā un Gazas joslā.
No 1981.-1983.gadam Šarons bija Izraēlas aizsardzības ministrs premjera Menahema Begina valdībā.
Kā aizsardzības ministrs Šarons 1982.gadā uzsāka iebrukumu Libānā, lai sakautu palestīniešu kaujiniekus. Izraēliešu karavīru atbalstītā vietējo Libānas zemessargu grupa sarīkoja asiņainu izrēķināšanos ar palestīniešu civiliedzīvotājiem bēgļu nometnēs Šatilā un Sabrā pie Beirūtas. Saskaņā ar dažādu avotu informāciju bēgļu nometnēs tika nogalināti 460 līdz 3500 palestīniešu civiliedzīvotāju.
Slaktiņš izraisīja oficiālu Izraēlas izmeklēšanu par Šarona līdzdalību. Militārais tribunāls atzina Šaronu par personīgi atbildīgu notikušajā asinsizliešanā, un 1983.gada februārī Izraēlas premjers viņu atlaida no aizsardzības ministra amata.
No 1984. līdz 1990.gadam Šarons darbojās politikā kā tirdzniecības un rūpniecības ministrs un kā būvniecības un mājokļu lietu ministrs. No 1996.-1998.gadam viņš kļuva par nacionālās infrastruktūras ministru sava sāncenša Benjamina Netanjahu valdībā.
1999.gada septembrī Šarons tika ievēlēts par partijas “Likud” vadītāju.
2000.gada 28.septembrī Šarons kā opozīcijas līderis apmeklēja al Aksas mošeju kompleksu Jeruzalemē. Šarona apmeklējums musulmaņu svētvietā izraisīja palestīniešu protestus, kas aizsāka palestīniešu sacelšanos.
Pēc Ehuda Baraka valdības krišanas Šarons 2001.gada 6.februārī tika ievēlēts par premjerministru.
2001.gada 18.maijā Izraēlas iznīcinātāji pirmo reizi kopš 1967.gada kara bombardēja palestīniešu teritorijas. 5.decembrī pēc trim pašnāvnieku uzbrukumiem Izraēlā, izraēliešu armija bloķēja toreizējo palestīniešu līderi Jasiru Arafatu viņa biroja kompleksā Ramallā.
2002.gada 16.jūnijā Izraēla sāka būvēt drošības žogu Jordānas upes rietumkrastā. Izraēlas būvētais žogs ir izraisīja asu kritiku, jo dažās vietās tas ieiet dziļi palestīniešu teritorijās Rietumkrastā, lai aptvertu iespējami daudz ebreju apmetņu. 2004.gadā Hāgas Starptautiskā tiesa nolēma, ka žoga būvniecība ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, jo tas atrodas okupētajā teritorijā, un ka tas jānojauc. Izraēla atteicās pakļauties šīm prasībām, norādot, ka žogs nepieciešams izraēliešu aizsardzībai pret palestīniešu kaujinieku uzbrukumiem.
2003.gada 4.jūnijā toreizējais palestīniešu pašpārvaldes premjerministrs Mahmuds Abass un Šarons ar ASV prezidenta Džordža Buša starpniecību vienojās par Tuvo Austrumu miera plānu, un nākamajā gadā Izraēla evakuēja visus ebreju kolonistus no apmetnēm Gazas joslā, kā arī no četrām apmetnēm Rietumkrastā. Visi Izraēlas spēki Gazas sektoru pamet 2003.gada 12.septembrī.
2005.gada 26.septembrī Šarons ar niecīgu pārsvaru pārspēja Netanjahu mēģinājumu panākt pirmstermiņa “Likud” vadības pārvēlēšanu, taču jau pēc diviem mēnešiem Šarona dēls Omri atzina savu vainu “Likud” vadības vēlēšanu nelikumīgā finansēšanā, un skandāls meta ēnu arī pār pašu Šaronu.
2005.gada 21.novembrī Šarons izsludināja pirmstermiņa vēlēšanas 2006.gada martā un paziņoja par jaunas partijas “Kadima” veidošanu. 2005.gada 18.decembrī Šarons pārcieta nelielu insultu, taču jau divas dienas vēlāk ārsti ļāva viņam pamest slimnīcu. Tomēr 2006.gada 4.janvāra vakarā Šarons atkal tika nogādāts slimnīcā pēc piedzīvotas spēcīgas un plašas asiņošanas smadzenēs. Pēc vairākām operācijām Šarons tā arī neatguva samaņu un astoņus gadus līdz pat savai nāvei aizvadīja dziļā komā.
