Salīdzinot šķirnes, J. Rudītis atzīst, ka bladhaundam ir visspēcīgākā oža, bet tas ir problemātisks suns. To varot turēt tikai pilnīgi nenormāls suņinieks. Bladam ir vajadzīga īpaša kopšana un pastāvīga uzmanība. Mēdz būt alerģiski. Ausis ir jāapkopj teju katru dienu. Kā reakcija uz nepareizu pārtiku var izkrist vilna. 0
Sadzīvē un sadarbībā bladhaundi ir ļoti pozitīvi, bet grūti mācās. Tāpat kā citi dzinēji mēdz aiziet pa pēdām uz ilgu laiku. Tad tikai jānoliek deķītis un jābrauc sunim pakaļ nākamajā dienā. Tas gan būtu novēršams, ja suns strādātu pavadā, bet agrāk jau to nemācīja un tādas tradīcijas Latvijā nav. Labi noder arī GPS suņa izsekošanas sistēma.
Bladhaunda nokarenās ausis un ar ādas krokām aizsegtās acis ir viens no iemesliem, kāpēc ar šo suni grūti komunicēt – tas slikti dzird un praktiski neko neredz. Orientējas bieži vien tikai pēc smaržas. Ņemot vērā spēcīgo dzīšanas instinktu un šīs fizioloģiskās īpatnības, no blada pat var sagaidīt, ka tas, dzenot pēdu, ieskries kokā. Kur nu runāt par klausīšanu? Pavisam cita aina ir ar bavāriešiem. Šim dzinējam var iemācīt pat sēdēt zem torņa un nepievērst uzmanību garāmejošiem zvēriem.
Ināra Pizika ir Latvijā un arī ārpus tās labi zināma bladhaundu audzētāja, kuras suņi ieņem godalgotas vietas Eiropas un pasaules izstādēs. Ļoti daudzi kucēni, kurus izauklējusi I. Pizika, kā arī viņas pašas suņi strādā medībās.
“Asinspēdām bladhaunds ir neaizvietojams! Viņš noteikti atradīs nošauto vai ievainoto dzīvnieku. Ja vēl izdodas iemācīt apriet atrasto dzīvnieku! Bet tas ir jādara ļoti agri. Vispār viss bladam jāmāca dzīves pirmajos mēnešos, jo ap pusgadu viņam jau sava galva strādā un pašam gudrs padoms.”
Jautāta par dzinējmedībām kā populārāko medību veidu Latvijā, I. Pizika uzsver vēl vienu iespaidīgu bladhaunda priekšrocību – balsi.
“Kad nonāk līdz mežam, viņi jau sāk padot balsi, bet, kad iet pa mastu, pilnīgi noteikti viss dzīvais no tā būs ārā – tik spalga, spēcīga ir viņu balss, ka visiem jābēg. Turklāt bladhaundi ir ļoti domājoši suņi. Paši izprāto, kā dzīt mastu, jo viņi jau labāk zina. Mani suņi parasti iet krustām viens otram un ļoti ātri izdzen visu medījumu tieši virsū šāvējiem. Bladhaundi ir ļoti aktīvi, strādāt griboši un ar kolosālu ožu apveltīti medību suņi. Vienīgi mūsu nekoptie meži ar biezo pamežu šiem suņiem ir tomēr par smagu.”
Vēl viens no retajiem Latvijas darba bladhaudiem – divus gadu vecā kucīte Jara – dzīvo Liepājā. Saimnieks Jānis Auziņš ir viens no tiem drosmīgajiem, kas paņēma retas medību šķirnes suni, paļaujoties uz internetā un citviet lasīto. Sak, vajadzēja labu suni dzinējmedībām un pēdām, bet gribējās kaut ko lielāku par bavārieti vai Latvijas dzinēju, jo pats arī neesot maza auguma vīrs.
Raksturojot šo suni, pirmais tiek pieminēts spīts. Suņu paklausības skoliņā esot gājis visai smagi. Turpretī, sākot medību mācības, Jara parādījusi savas spējas. Protams, ne jau uzreiz. J. Auziņš ir viens no šī gada asinspēdu treniņu semināra dalībniekiem. Lasītāji noteikti atceras reportāžu par šo pasākumu jūlijā un būs lasījuši interviju ar Zviedrijas ekspertu Janni Pāgenu Medību oktobra numurā. Viņš bija viens no diviem nometnes instruktoriem. Bladhaundu meitene Jara no Liepājas arī piedalījās šajās mācībās. Jānis atceras, ka sākumā bijis vajadzīgs viltīgs triks – uz asinspēdām izkaisīti kotletes gabaliņi, lai suns saprastu, kas darāms, bet pēc tam jau tā lieta aizgājusi. Kopš vasaras sākuma Jaras kontā ir vairāki atrasti nomedīti dzīvnieki.
Kolektīva biedri sākumā esot zobojušies par J. Auziņa nostāju – kamēr nav nošauts vai ievainots dzīvnieks, sunim jāsēž mašīnā! Bet ar laiku pieņēmuši to. Jo bladhaunds ir pēddzinis, nevis dzinējs. Un, kā jau mācīja zviedru lektori, pa asinspēdām jāiet pie pavadas. Tāpēc Jarai izpalikuši dzinējsuņiem raksturīgie ievainojumi, pazušana un citas likstas. Un var neuztraukties, ka nākamā satikšanās ar kuili vai alni varētu kļūt par pēdējo.
