Oža. Bladhaunds var iet pa vairāku dienu vecām pēdām un veiksmīgi atrast meklēto. Optimālos apstākļos suņa deguns spēj uztvert pat vienu divas smaržas daļiņas. Bladhaunda deguna dobums, kur aromāts tiek identificēts, ir lielāks nekā jebkurai citai suņu šķirnei un tajā ir četri miljardi receptoru. Salīdzinājumam – cilvēkam ir tikai pieci miljoni, kaķim – divsimt miljoni, bet trusim – simt miljoni smaržas receptoru. 0
Ir daudz liecību par veiksmīgu bladhaundu darbu, meklējot pazudušos. Rekords pieder kādam sunim, kurš Oregonas štatā atrada veselu pazudušu ģimeni 330 stundas pēc tam, kad tika konstatēta šo cilvēku prombūtne.
Balss. Oriģināli bladhaunds tika radīts darbam pavadā. Suņa uzdevums bija sekot pa pēdām, atrast dzīvnieku. Bladhaundus visos laikos izmantoja gan individuālās medībās pa vienam, gan lielos baros. Un tad jau nu gan visai apkārtnei ir iespēja dzirdēt un novērtēt vienu no visiespaidīgākajām suņu balsīm. Bars medību sākumā sarunājas nepārtraukti. Sākoties kustībai, tie ir atsevišķi rējieni, ja pēdas uztvertas pareizi. Bladhaundiem kā jau dzinējiem ir raksturīga riešana ar pāreju kaucienos, līdzīgi kā bīgliem, bet tas skan daudz iespaidīgāk. Pēc suņu riešanas mednieki var novērtēt situāciju. Uz pareizās pēdas bladi padod balsi, bet, novirzoties no tās, apklust un meklē. Lielbritānijā par korektu balss padevi bladhaundu darba pārbaudēs ir arī īpaša balva.
Bladhaundi Latvijā. Mūsu valstī ir mednieki, kuri izmanto šos suņus darbam. Un ir arī audzētāji.
Audzētavas Forest Life īpašnieks Jānis Rudītis ir mednieks ar stāžu, bijušais mežsargs, viņš ir turējis, audzējis un strādājis ar vairākām medību suņu šķirnēm. Arī bladhaundiem.
“Tam, ko raksta dažādos medijos un grāmatās, ka bladhaunds var iet pa 5 – 7 dienas vecām pēdām, var ticēt. Medībās nav sanācis to novērot, jo parasti pēdas nav vecākas par divām līdz trim dienām. Suņi strādā ļoti labi. Pa pēdām iet ar balsi, bet ierejas ļoti reti. Viens aūuu. Pēc minūtes otrs vaūuu. Kad sāku darboties ar šiem suņiem, nebija neviena, kas dotu padomu, kā mācīt, kā strādāt. Daudzi no maniem bladhaundiem cieta medībās, jo ar pavadu dzinējos neiet. Vismaz pie mums. Ne jau katrās medībās suņi tika līdz mežacūkai, bet ļoti bieži sastapšanās beidzās ar ievainojumu. Esmu arī zaudējis suņus. Cik tad var… Tagad mūsu audzētavā ir palicis tikai viens bladhaunds. Un divas cienījama vecuma Bavārijas asinspēdu dzinēju šķirnes kuces. Jauns ir nesen paņemtais norvēģu aļņu suns.”
