Audzināšana. Bladhaundi ir kolosāli ģimenes suņi. Pacietīgi un maigi ar bērniem, toleranti, saprātīgi mājās, ārkārtīgi apķērīgi un ar kolosālām darba spējām medībās. Bet! Izteiktais dzīšanas instinkts var būt par kavēkli šīs šķirnes turēšanai pilsētā. Katrā ziņā sadzīvē jāatceras pieskatīt trauslas lietas un mazus bērnus, jo bladhaunds tomēr ir liels suns. Medībās labāk suni laist tikai pa asinspēdām un pavadā. Tīrību mīlošās mājsaimnieces varētu iedzīvoties nervu lēkmēs, jo suņiem ar tik lielām lūpām un nokarenu ādu vienmēr izdalās daudz siekalu. Bladhaundu kā katru suni ieteicams trenēt un apmācīt jau no mazotnes. Paklausība noderēs mājās un ārā. Pa pilsētu gan labāk pārvietoties, vedot suni pie pavadas. 0
Medību apmācību var sākt, kucēnam sasniedzot trīs mēnešu vecumu un arī vēlāk. Uzskati šajā jautājumā atšķiras. Par katru pareizi veikto uzdevumu kucēns jāslavē, bet par kļūdām nav jāsoda, tikai jāpalabo, lai viss process sagādātu prieku un nemazinātu suņa entuziasmu. Iesākumā var sagatavot pavisam īsas pēdas vai ļaut sunim meklēt pazudušu ģimenes locekli. Jau no paša sākuma sunim ieteicams vilkt speciālos iemauktus. Tie jāuzliek tieši pirms traniņa sākuma un jānoņem, kad uzdevums paveikts.
Tā iemaukti saistīsies ar konkrēto darbu un, jau tos uzliekot, ļausiet sunim noprast, kas viņu sagaida. Meklējot mantu, medījumu vai cilvēku, jāiedod sunim no sākuma paostīt smaržas avotu, piemēram, spalvu kušķi vai kādu lietu, kas pieder meklējamam cilvēkam (pat ja tas ir kāds sunim labi pazīstams). Kad suns atradīs meklēto, protams, kārtīgi jāslavē. Var pacienāt ar kaut ko gardu.
Trenējot suni iet pa pēdām, vedējam ir jāzina maršruts, lai nenojauktu suni no pareiza virziena vai neslavētu, kad tas iet nepareizi. Tomēr ar korekcijām nav jāsteidzas. Ir jādod sunim laiks pašam saprast, kur tas kļūdījies. Ja noiet greizi, nevajag raustīt suni vai rāt. Ieteicams apstāties, nevelkot un arī neatlaižot pavadu. Tas mudinās bladhaundu iet pa apli, atgriežoties uz pēdām. Kad pareizais virziens noteikts, atkal jāļauj sunim virzīties uz priekšu. Ar laiku vedējs iemācās saprast suņa ķermeņa valodu. Sunim jāmācās uzticēties savam degunam, bet saimniekam jāuzticas savam sunim.
Kad karstās, nesen atstātās pēdas apgūtas, jāsāk paildzināt to atdzišanas periodu. No pazīstamiem cilvēkiem un lietām jāpāriet uz jaunām, nezināmām. Pēcāk, kad suns jau labi tiek galā ar vecām pēdām, var sarežģīt uzdevumu. Pāri uzdotajai takai var veidot svaigākas cita cilvēka vai zvēra atstātas pēdas. Meklējamais cilvēks var savu ceļu veikt kopā ar vēl kādu cilvēku, kurš pēcāk aiziet prom, vai arī pa ceļam satikt kādu citu personu. Tas sunim mācīs šķetināt pēdu jūkli un izcelt tieši norādītās.
Tāpat ieteicams mainīt treniņu vietu, lai suns apgūtu dažādus apvidus. Ar laiku var sākt trenēties mitrājos, likt pēdas pāri strautiem vai slēpt meklēto zem ūdens. Protams, ne jau personu, bet mantas, beigtu medījumu. Pēdu mācībā var izmantot arī citus suņus un kaķus. ASV bladhaundus plaši izmanto pazudušo mājdzīvnieku meklēšanā. Un, ja šādi sarežģīti uzdevumi nogurdinājuši suni, entuziasma atgūšanai var atgriezties pie vienkāršākiem.
