Medību suņi. Bladhaunds – pasaules izcilākais deguns 0
Autore – Kate Šterna
Liels, šķietami lempīgs suns ar garām, nokarenām ausīm, krunkainu ādu un pamatīgu skeletu – bladhaunds pelnīti tiek uzskatīts par vislabāko degunu pasaulē. Tas spēj saost cilvēka vai dzīvnieka pēdas pat vairākas dienas pēc tam, kad tās atstātas. Turklāt ne lietus, ne vējš sunim neliegs atrast meklēto.
Bladhaunda oža ir tik attīstīta, ka šie suņi spēj atrast bojāgājušos pat zem ūdens. Slavenās ādas krokas uz galvas un kakla, kā arī garās nokarenās ausis ir radītas vienam nolūkam – koncentrēt smaržu ap suņa degunu un neļaut tai izgaist vai aizplūst garām. Kolosālas smaržu uztveres spējas savienojumā ar ārkārtīgi izteiktu pēdu dzīšanas instinktu radījušas šo ideālo dzinējsuni.
Vēsture. Precīzu ziņu par šīs šķirnes senčiem nav. Viena no ticamākajām versijām izklāstīta amerikāņu autoru Ketrīnas Brī un Lenas Rīdas grāmatā Bladhaunds, kurā kā šķirnes dzimtene minētas Mezopotāmija un Divupe. Protams, piesaucot vēsturiskas liecības: pergamentus, arhitektūras pieminekļus un ceļotāju un iekarotāju atstātos literāros darbus. Viduslaikos bladhaundi jau bija atrodami gan Anglijā, gan kontinentālajā Eiropas daļā. Slavenākais medību suņu bars bija Svētā Huberta klosterī Beļģijā. Tur audzētie suņi tiek uzskatīti par mūsdienu bladhaunda priekštečiem. Beļģijā šos suņus joprojām dēvē par Chien du St Hubert – svētā Huberta suņiem. Dižciltīgas izcelsmes vīrs Fransuā Huberts bija aizrautīgs mednieks. Mūku brālībai viņš pievienojās pēc sievas nāves, bet, arī atsakoties no laicīgām lietām, palika uzticīgs savai kaislībai – medībām un audzēja medību bladhaundus. Pēc viņa nāves klostera mūki turpināja aizsākto. Par laimi visiem medniekiem un šīs šķirnes cienītajiem visā pasaulē.
Viduslaikos Eiropā un arī mūsdienās šos suņus izmanto ne tikai dzinējmedībām, bet arī kā sargus un pēddziņus, meklējot noziedzniekus un pazudušos.
Standarts. Sākotnēji bladhaundi varēja būt jebkādā krāsā, bet mūsdienas paleti ierobežo šķirnes standarts. Mēdz būt melni lāsumaini, brūni lāsumaini, rudi vai brūni ar melniem plankumiem (uz muguras, ausīm un purna gala), tīri rudi un ar nelieliem melniem lāsumiem.
Suņi ir lieli – svars līdz 70 kilogramiem suņiem un līdz 50 kucēm. Dzīves ilgums diemžēl ir viens no īsākajiem. Suņi dzīvo vidēji 6 – 7 gadus. Vecākais zināmais bladhaunds nodzīvoja 12 gadu.
Veselība. Diemžēl bladiem ir izteikti raksturīgas divas nopietnas veselības problēmas. Lielbritānijā veiktie pētījumi liecina, ka 34% no visiem bladhaundu priekšlaicīgajiem nāves gadījumiem pie vainas bijusi kuņģa samešanās. Tā ir raksturīga visām lielajām un gigantiskajām suņu šķirnēm ar dziļu krūškurvi. Kuņģa samešanās notiek, sunim ar pilnu vēderu dauzoties vai lēkājot. Rezultātā barības vads un divpadsmit pirkstu zarna nosprostojas, kuņģī sākas rūgšana un pūšana, veidojas liels daudzums gāzu. Suns divu stundu laikā var iet bojā. Simptomi: suns ir nemierīgs, staigā, mēģina vemt, vēders pūšas aizvien lielāks, acīmredzami cieš sāpes. Arī ja izdodas laikus aizvest suni pie ārsta un veikt operāciju, dzīvnieks var iet bojā no sekām – audu nekrozes, kas sākas kuņģa sieniņās ļoti drīz pēc tam, kas tas sagriezies ačgārni.
Otra nopietnākā veselības problēma ir vēzis, kas britu veterinārijas speciālistu pētījumos minēts 24% gadījumu. Pilnīgi noteikti jāseko līdzi ādas un acu stāvoklim. Garās ausis ir jāsaudzē – regulāri jātīra, ne retāk kā 3 – 4 reizes nedēļā. Karstā laikā suņiem ir tendence pārkarst.
Audzējot kucēnu, bladhaunda saimniekam jāpievērš īpaša uzmanība barības kvalitātei, jo pamatīgais skelets, kas raksturīgs pieaugušiem suņiem, tā veidošanās procesā prasa daudz barības vielu un kalcija.
Foto – Shutterstock un Linda Dombrovska
