Asociācija: Medību ētikai jāpievērš lielāka uzmanība 1
Haralds Barviks, Latvijas mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs
Medniecība ir viena no tautas nodarbēm un tradīcijām, ko galvenokārt regulē Medību likums. Taču situācijās, kad tiek skartas medību ētikas normas, likums ne vienmēr palīdz. Īpaši jau šobrīd – digitālajā laikmetā, kad informācija izplatās ļoti ātri un sabiedrībā strauji veidojas viedoklis pat bez pamata zināšanām konkrētajā sfērā, par procesiem, ar kuriem cilvēki nav saistīti.
Izņēmums nav arī medniecība, par kuru dažkārt, īpaši strīdus gadījumos, sabiedrība ļoti polarizējas, daloties trīs grupās – mednieki, viņu oponenti un lielākā sabiedrības daļa, kura īsti nav informēta un konfliktu situācijās nosliecas par labu vienam vai otram, izejot no argumentācijas – kā mēs protam sevi pasniegt, kā protam izklāstīt problēmu.
Medību ētikas komisijas izveide
Diemžēl ir atsevišķi gadījumi, kad mednieku ētikas normas tiek pārkāptas un strīdi tiek risināti publiskajā telpā, metot ēnu uz visu medniecības nozari kopumā. Protams, mēs neesam unikāli, – darbā esmu ciešā saskarē ar medniekiem un mednieku organizācijām arī ārpus Latvijas un šīs tendences visā pasaulē ir vienādas. Viss mainās un
arī mednieku kopienai jāmainās laikam līdzi, jo citu iespēju nav un ar to jārēķinās. Tāpēc brīdī, kad Medību likums tiks “kustināts” – es no savas puses virzīšu priekšlikumu par Medību ētikas komisijas izveidi.
Manuprāt, situācija ir tam nobriedusi – vadošajām mednieku organizācijām, piesaistot atbildīgās institūcijas, kā Valsts meža dienestu, Valsts policiju, iespējams, arī Pārtikas un veterināro dienestu, būtu tiesības lemt par attiecīgām situācijām un mednieku kopienas iekšienē – teiksim tā, lemt par lielāku vai mazāku sava veida audzināšanu. Visus jautājumus viennozīmīgi nav jārisina ar sodiem vai aizliegumiem, taču acīmredzams, ka ir nepieciešama kāda institūcija, kas šāda veida strīdus un kutelīgas situācijas izskatītu, izvērtētu mednieku rīcību un noteiktu, vai nebūtu lietderīgi atsevišķam indivīdam gadu pastaigāt dzinējos un apdomāties, vai tas (rīcība) bija tā vērts.
Medību iecirkņu ieviešana
Vēl viens šobrīd risināms jautājums ir medību nomas līgumi. Esošais process nav normāls – ir atsevišķi mednieku klubi, kuriem šie līgumi ir simtos – pieci, seši, septiņi un varbūt pat vairāk simti – neesmu informēts par rekordistiem. Bet, iedomājaties, kas notiek īpašuma piederības maiņu laikā, pie visiem ikdienas procesiem – pērk, pārdod, pārreģistrē, dāvina u.tml.
Pašreizējās datu aizsardzības sistēmas ietvaros izsekot līdzi informācijai nav iespējams un mednieks var negribot kļūt par īpašuma robežu pārkāpēju. Šajā sakarā ir doma noteikt medību iecirkņus, līdzīgi kā tas ir Igaunijā – visa platība, kas ir iekšā pa ārējo robežu, ir apmedījama, bet privātīpašums ir neaizskarams.
Ja kāds no īpašniekiem nevēlas, ka viņa platībās kāds medī, viņš par to informē Valsts meža dienestu, kas par to informē medniekus, kuri attiecīgi šajā platībā neiet un nedarbojas. Taču ar šo brīdi zemes īpašnieks uzņemas pilnu atbildību par dzīvnieku nodarītajiem postījumiem savā teritorijā, tai skaitā par slimību ierobežošanu un apkarošanu, kā tas ir, piemēram, ar Āfrikas cūku mēri. Šajā gadījumā tā būs zemes (meža) īpašnieka personīga atbildība. Ja šāds īpašnieks nepildīs savas saistības, tad kaimiņi, kuriem bebrs būs noslīcinājis 10 hektārus meža, piestādīs rēķinu un tiesā to pietiesās.
No otras puses – ik pa laikam uzpeld reiderisma gadījumi – atrodas kāds vietējais “virsaitis” vai “iebraucējs”, kurš pārpērk vai dažādos veidos pārslēdz medību tiesību nomas līgumus un izspiež vietējos kolektīvus no viņu tradicionālajām medību platībām.
Ir bijuši gadījumi, kur “izspiež ārā” kādu konkrētu personu – izveido klubu apvienību un pēc tam kādu apvienības biedru (klubu), kura teritorija atrodas apvienoto platību vidū, izslēdz ārā. Aprēķinot, ka viņš ir “izslēgts no riņķa” un neturpinās sadarbības līgumu, viņa medību platība zaudē vispār jebkādu vērtību.
Šādos gadījumos pret to ir jāvēršas likumiskā ceļā. Tur nav citu variantu, kā paskatīties, kuram Krimināllikuma pantam šāda rīcība atbilst, un “atsist” otram vēlēšanos tā rīkoties. Citu variantu nav. Mēs nevaram ierobežot privātīpašnieku, kaut gan mums jau tāpat tas privātīpašums ir ļoti nosacīts, relatīvs, ja salīdzina ar citām valstīm. Ja sāksim zemes īpašnieku vēl vairāk ierobežot, apspiest vai celt papildu prasības, lauku uzņēmēji tiešām taisnā ceļā aizbēgs uz Īriju.
Mednieku loma
Valsts deleģē funkciju – nosaka populācijas apsaimniekošanas kārtību un kādas sugas tiek apsaimniekotas. Pēc idejas par to lielākā daļa sabiedrības nav informēti –
mednieki saņem valsts uzdevumu, kuru brīvprātīgi uzņemas, taču pilda to par saviem līdzekļiem, savā brīvajā laikā, strādājot visas sabiedrības labā. Un dažkārt tas absolūti netiek novērtēts.
Ja man ir medību nomas līgums, man ir visas saistības šai teritorijā. Ja bebrs, alnis, briedis vai kāds cits dzīvnieks no manas teritorijas aizies un nograuzīs meža jaunaudzi, tā ir mana atbildība un jaunaudzes īpašniekam ir pilnas tiesības piestādīt man rēķinu.
Citās valstīs šādos gadījumos medniekiem ir lielas nepatikšanas, jo vietām tas ir jau attīstījies kā specifisks biznesa veids – piemēram, Vācijā ir apzinātas iedzīvotāju grupas, kuras savu ražu pat negrasās novākt, jo zina, ka dzīvnieki 100% noēdīs, nopostīs un viņi saņems no apdrošinātājiem kompensācijas. Apdrošinātāji, savukārt, attiecīgi liek samaksāt medniekiem.
Tā kā sadarbojamies gan ar mežsaimniekiem, gan lauksaimniekiem, līdz šim mums izdevies izvairīties no tādas negodprātīgas prakses. Tas patiesībā ir liels sasniegums, jo vēl pirms 10 gadiem lauksaimnieki un mednieki bija divas karojošas puses – zemniekiem savvaļas dzīvnieki noēda sējumus, bet mednieki aizstāvēja savas tiesības.
Huligānisms un ētika
Nesen saņēmu no kādas Kurzemes puses saimnieces nepatīkamas fotogrāfijas, kurās kāda persona, visticamāk mednieks, izlicis uz viņas pastkastītes brieža dzimumorgānus, kā arī īpašumā izmesti izbalējuši kauli un vilku ķermeņi ar novilktu ādu. Cilvēks vērsās pie manis ar jautājumu, ko darīt šādā situācijā. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka tas ir liela zemes īpašnieka (Vitālija Galaiska) agresīvā rīcība, kuras mērķis esot ar iebiedēšanas taktiku panākt savu teritoriju paplašināšanu. No kā tas ir aizsācies, kur tā sakne visam, grūti teikt, jo nepazīstu ne vienu, ne otru pusi, bet to, ka šāda rīcība nav pieņemama, neatkarīgi no tā, kāds ir bijis sākums, tas ir pilnīgi viennozīmīgi.
Skaidrs, ka šajā gadījumā ir pārkāpta mednieku ētika – mums tomēr ir apstiprināts arī mednieku ētikas kodekss. Turklāt pats gadījums vērtējams kā huligānisms un privātīpašnieka tiesību aizskārums, plus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu utilizācijas noteikumu pārkāpums – šai sakarā ir diezgan konkrēti noteikumi, kurus pārrauga Pārtikas un veterinārais dienests.
Vai tā ir lielummānija? Gadās, ka arī mednieki grēko, jo atsevišķi indivīdi ir sajutušies kā mazie kņazi savā vidē. It kā mednieks uz katra soļa var zaudēt licenci, bet ir, lūk, arī šādi gadījumi.
Un atkal ir jautājums, kā šo risināt sistēmiski? Vai tas ir vienīgi mednieku izglītošanas jautājums par to, kas ir ētika, vai tā tomēr ir pilnveidojuma normatīvo aktu bāze? Šādos brīžos visai mednieku kopienai ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo katrs tāds atsevišķs gadījums ir kā lieli darvas klekši medus mucā.
Viens šāds gadījums, kas saistīts ar privātām savstarpējām nepatikām, var izraisīt rezonansi publiskajā telpā un tā savukārt atkal izraisīs alerģisku reakciju pret medniekiem. Tas būs viens no “redz kādi viņi ir – slepkavnieki un absolūti huligāni, kuri neprot elementāri uzvesties!” gadījumiem. Kā tikt ar to galā mednieku kopienai? Arī šeit es atbildi redzu Medību ētikas komisijas izveidē.
Iespējams, kādam ekscentriskam savdabim šādas darbības liekas kā joks, taču katrā jokā ir tikai daļa joka – esam pieauguši cilvēki un šādas darbības ir ētikas pārkāpums. Neatkarīgi, vai dzīvojam pilsētā vai laukos, mēs nespļaujam un nemetam savus izsmēķus kaimiņa balkonā.
Ja īpašuma saimniece jūtas vajāta vai pat apdraudēta šādu darbību rezultātā, tas nav normāli un šādas situācijas vispār ir nepieļaujami radīt – to tad arī vajadzētu risināt Medību ētikas komisija. Tai nav jābūt tiesai ārpus tiesas nekādā gadījumā, bet mūsu kopienas iekšienē jābūt institūcijai, kas sāktu regulēt arī šādus gadījumus.
