Medībās uz mežu un zemūdens džungļos 1
Aizkrauklietis Armands Kasparāns ikdienā strādā enerģētikas nozarē. Taču viņa brīvais laiks pieder medībām – turklāt ne tikai mežā, bet arī zem ūdens – un šaušanas sportam, viņam patīk arī ātrums un situācijas, kad vienā mirklī jāpieņem nozīmīgi lēmumi.
Vaicāts, kāpēc izvēlējies kļūt par mednieku, viņš teic, ka jau kopš bērnības krusttēvs, kuram šobrīd jau rit devītais gadu desmits, viņu mudinājis interesēties par ieročiem. Šī interese pāraugusi vēlmē kļūt par mednieku, izprast mežā notiekošos procesus un pēc iespējas labāk apgūt vienu no mednieku pamatprasmēm – šaušanas mākslu.
Ar ieročiem iepazīstina krusttēvs
“Atceros, krusttēvs, kurš pēc profesijas ir kurpnieks un piedzīvojis pasaules karu, tiekoties vienmēr skicēja dažādus ieročus, skaidroja to uzbūvi un darbības principu. Viņam ļoti patika man to stāstīt. Viņam bija pneimatiskās šautenes, ar kurām, protams, man bija iespēja šaut. Tolaik man bija kādi astoņi gadi. Salikām uz atvērta loga palodzes nelielus mērķīšus, un man bija tajos jātrāpa. Ļoti patika, labi, ka rūtis palika veselas,” atceras Armands. “Krusttēvs iegādājās arī pistoli. Veda mani uz šautuvi. Galu galā, kad man bija astoņpadsmit gadu, aizveda mani uz Zemessardzi tepat Aizkrauklē. Taču par zemessargu nekļuvu, un krusttēvs mani mudināja kārtot mednieka pārbaudījumus. Viņš mani aizveda uz Jaunjelgavu un pieteica eksāmeniem.
Tolaik bija ļoti vienkārši – izvilku lapiņu, uz kuras bija trīs jautājumi. Sagatavoju atbildes, un atlika doties uz šautuvi. Jāteic, todien pirmoreiz šāvu ar bisi. Bija jāšauj 35 metros stāvošā mežacūkas mērķī un jāiegūst vismaz 15 punktu. Es sašāvu 17. Iespējams, būtu vairāk, ja ne uguns koriģētāji, kuri deva visai pretrunīgus padomus, stāstot, ka trāpījums būs par augstu vai par zemu. Tā ieguvu mednieka apliecību un varēju domāt par ieroča iegādi. Augu bez tēva, un manai mammai ļoti nepatika ieroči. Pat gaiseni nācās izjaukt un katru detaļu glabāt citā vietā, lai viņa nesaprastu, ka tas ir kas lietojams. Arī par medībām mamma neko negribēja dzirdēt, jo uzskatīja, ka medījuma gaļa nav ēdama. Tagad tas viss šķiet smieklīgi, jo mamma vienmēr gaida, kad atvedīšu medījumu.
Pirmais ierocis – mazkalibra
Tomēr vēlme iegādāties ieroci nelika mieru. Uz pareizā ceļa mani uzvedināja jaunjelgavietis un pieredzējis mednieks Jānis Censonis. Darba darīšanās bija jādodas pie viņa saskaņot elektrotīklu ierīkošanas projektu. Iegāju pie viņa dzīvoklī, un mans skatiens burtiski pielipa pie neskaitāmajām trofejām un metāla skapjiem. Bikli ieminējos, ka viņš laikam ir liels mednieks. Viņš pasmējās pie sevis un viltīgi pasmaidīja. Ieminējos, ka esmu jauns mednieks un domāju par savu pirmo ieroci, taču nezinu, kādu izvēlēties. Viņš atplauka un tūlīt ņēma no skapjiem savas plintes. Par katru bija ne viens vien stāsts. Kas labi, kas slikti. Uzzinājis, ka vēlos šaut pēc iespējas vairāk, viņš ieteica izvēlēties mazkalibra šauteni. Paldies viņam! Paklausīju un šādu ieroci arī iegādājos. Šautuvē pavadīju daudzas stundas. Iepazinu ieroci, munīcijas iespējas. Pat ziemas salā braucu, kaut rokas sala tā, ka ne izturēt. Aizkrauklietis Voldemārs Ciematnieks mani paaicināja uz gaides viesmedībām Daudzevas pusē. Tajās medībās nomedīju stirnu āzi. Labi trāpīju, un dzīvnieks nokrita uz vietas. Ar to āķis bija lūpā.”
Atšķirībā no vairuma mednieku, kuri mednieku gaitas sākuši ar gludstobra bisi, Armands sākumā pievērsies vītņstobra ieročiem. Kad dažus gadus bija medīts ar mazkalibreni, viņš iegādājās medību bisi. Kāds draugs šautuvē bija ļāvis izšaut, pavisam kas cits – jūtama jauda un kārtīgs atsitiens… Preiļos izdevās par simt latiem iegādāties TOZ markas divstobreni.
Pirmais – 6+6
“Bija 2006. gada rudens, un atkal biju uzaicināts viesmedībās uz Daudzevu. Ar savu bisi biju šāvis labi ja pāris reižu. Medību vadītājs izstāstīja, ko drīkst medīt un ko ne, bet man vienalga bija milzīgs uztraukums. Pirmās īstās medības ar bisi rokās un vēl medības ar dzinējiem…” stāsta Armands. “Protams, biju vēl jauns un nepieredzējis mednieks. Zvērus tā kā atpazīstu, bet atbildība liela. Nolika uz mednieku līnijas. Dzinēji sāka dzīt. Laiks ritēja, un nekas nenotika. Nopūtos un nodomāju, pirmajai reizei viss labi, miers un klusums. Pilināja sīks lietutiņš, un es pierāvos tuvāk kokam, pie kura stāvēju. Pēc brīža pamanīju divus aļņus. Vienam uz galvas ragi, likās, nekas dižs.
Apmulsis centos atcerēties, ko teica medību vadītājs, kuru var medīt, bet kuru ne. Arī dzinēji nāca arvien tuvāk. Jāgaida. Domās lūdzu, lai viņi iet pie kaimiņa, kurš bija turpat blakus (stāvējām visai tuvu), es labāk paskatīšos. Govs stāvēja uz vietas, bet bullis tiešām devās kaimiņa virzienā. Es vēroju. Kaimiņš joprojām bulli nebija pamanījis un sakustējās. Bullis sastinga un tad pagāja man garām teju desmit metru attālumā. Šķērsoja mednieku līniju un devās projām, centās pāriet grāvi. Beidzot kaimiņš izšāva. Nopriecājos, tātad var! Es arī nekavējos, notēmēju un izšāvu, redzēju, kā lode viņam trāpīja lāpstiņā. Lai arī labi trāpīju, bullis nokrita tikai pēc kādiem pārdesmit metriem. Kad dīrājām medījumu, atklājās, ka kaimiņš bija vienā stobrā ielādējis skrotis lapsām, bet otrā lodi un uztraukumā sajaucis mēlītes. Skrotis bija tikai ieskrambājušas aļņa ādu. Visu bija paveikusi mana lode.
Tā nu trofeja, ragi ar 12 žuburiem, kuru izstādē Aizkrauklē novērtēja ar bronzas medaļu, tika man. Tajās medībās piedalījās arī viesmednieks no Vācijas Dīters Kunzels, kurš lieliski prata gravēt. Viņš man uzdāvināja metāla blašķi, uz kuras tikko bija iegravējis apsveikumu. Daļa vīru priecājās par manu veiksmi, bija tādi, kuri kurnēja, ka, lūk, ciemiņš, iesācējs nomedījis tādu alni, kādu viņi gadiem nav pat redzējuši…Šo gadījumu daži tā kluba vīri piemin vēl šodien. Biju pie viņiem vēl ne reizi vien, nomedīju divus kuiļus, taču par kluba biedru nekļuvu – viņi uzņēma tikai vietējā pagasta medniekus.”
Iestājas Pļaviņu HES mednieku kolektīvā
Kolēģis Bruno Bērziņš Armandu uzaicināja iestāties Pļaviņu hidroelektrostacijas mednieku kolektīvā Indrāni, kura vīri medī apvidū starp Bebriem un Lobes ezeru. “Līdzīgu apmēru alni kā Daudzevā izdevās redzēt arī Bebrupītes krastos. Biju iegādājies arī pirmo karabīni, jo, braucot viesmedībās uz Daudzevu, biju sapratis, ka bise ir laba lieta, taču tās iespēju gaides medībās bieži vien nepietiek. Agri no rīta gāju uz Bebrupītes pusi. Bija neliela migla. Tālumā pamanīju bulli un govi. Optiskajā tēmēklī viņus vēroju. Bullis pagriezās, un labi varēju redzēt viņa milzīgos ragus. Likās lielāki nekā tie, kas man mājās pie sienas. No uztraukuma sāku pat drebēt. Jāmēģina pieiet. Somu atstāju zemē un, teju uz vēdera lienot, sāku viņiem tuvoties.Pēkšņi no pļavā aizauguša dīķa gaisā pacēlās pīle. Es pieplaku zemei un starp smilgām redzēju, kā aļņi pacēla galvas un ostīja gaisu. Vējš bija labvēlīgs – pūta no sāniem, un viņi mani nesaoda. Turpināju tuvoties. Pēkšņi atkal pacēlās pīle.
Šoreiz aļņi sāka pētīt daudz uzmanīgāk. Attālums jo-projām bija šāvienam par lielu, turklāt upes otrā krastā jau kaimiņu kluba teritorija. Pavirzījos vēl mazliet tuvāk, bet gaisā pacēlās vēl vairākas pīles. Nu aļņiem bija gana, un viņi pārbrida upes otrā krastā. Tā paliku upmalas pļavā viens.”
Patronas lādē pats
Vaicāts, kuras medības sirdij tuvākas, Armands Kasparāns teic, ka grūti izcelt kādu no medību veidiem. Katram no tiem ir savs skaistums. Gan medībām ar dzinējiem, gan gaides medībām, gan putnu medībām. “Savulaik putnu medībās devos teju visās dienās, kad tas ir atļauts. Tagad arvien retāk. Parasti uz atklāšanu Daudzevas dīķos,” teic Armands Kasparāns. “Daudz trenējos, tāpēc arī medību patronas lādēju pats. Gan karabīnei, gan gludstobra ierocim. Kas attiecas uz pīļu patronām, man ļoti patīk lādēšanas process. Zināmā mērā nācies vilties rūpnieciski ražotajās patronās. Ir bijis tā, ka nopērku paciņu gatavu patronu, spalvas pīlei gan paput, bet zemē nekrīt. Tuvojoties pīļu sezonai, jau laikus var izbaudīt gatavošanos tai, lādējot patronas. Tas ir arī mazliet lētāk. Pašlaik domāju, kā izveidot ierīci skrošu liešanai, tā varēs ietaupīt vēl vairāk.
Tieši skrotis ir lielākā izdevumu daļa.Savukārt ar karabīni ir tā, ka piedalos sacensībās, un, lai sasniegtu lieliskus rezultātus, patronām jābūt lādētām absolūti vienādi un pielāgotām konkrētajam ierocim. Pat vienā paciņā saliktās patronas, kad jāšauj sacensībās, nemaz tik vienādas nešķiet. Esmu piedalījies MMD kausos. 2015. gadā, amatieru grupā ar gludstobra ieroci šaujot 50 metros stāvošā mērķī, biju pirmais, bet 2014. gadā, ar vītņstobra ieroci amatieros šaujot 100 metru distancē, biju otrais. Arī Artemidas mači ir lieliska iespēja izmēģināt spēkus.”
Trenējas ar pneimatisko šauteni
Kā panākt labākus rezultātus šaušanā? Armands Kasparāns uzskata, ka vienīgais veids ir regulāri doties uz šautuvi un trenēties pieredzējuša speciālista uzraudzībā. Kasparāna kungs atklāj, ka trenējas kopā ar pieredzējušo šāvēju Eināru Lapiņu, izmantojot augstas kvalitātes pneimatisko šauteni. “Lai sagatavotos sacensībām, esam samazinājuši standarta mērķus, ko lieto disciplīnā Eiropas dzīvnieki, līdz atbilstošam izmēram, lai tie pneimatiskās šautenes gadījumā, šaujot 20 metru distancē, būtu līdzvērtīgs pārbaudījums, kā 100 metros šaujot ar medību ieroci,” atklāj Armands.
“Ierocis ir tik precīzs, ka, nostiprināts uz atbalsta, tas ļauj 20 metru distancē lodītes raidīt vienā caurumā. Tādējādi var iemācīties līdz minimumam samazināt savu tēmēšanas kļūdu. Taču jātrenējas arī ar ieroci, ar kuru reāli tiks šauts sacensībās vai medībās. Atšķiras mēlītes nospiediens, ieroča svars, līdz ar to noturēšanas tehnika. Šo māku var noslīpēt mājās, neizejot no istabas, tēmējot vienā punktā un klikšķinot ar speciālo šim mērķim domāto patronas maketu. Šāds treniņš nemaksā neko. Dienā tam vajadzētu veltīt 10 minūtes. Man ir bijis ļoti daudz pneimatisko šauteņu, lielākoties atliecamās. Iegādājos arvien precīzākas. Nu esmu palicis pie PCP sistēmas ieroča. Tam ir saspiesta gaisa rezervuārs un reduktors, tāpēc katram šāvienam ir absolūti vienāds spēks neatkarīgi no tā, cik daudz gaisa atlicis rezervuārā.”Armandam arī ļoti patīk šķīvīšu šaušana.
“Kamēr bija pieejama šautuve Sērenē, braucu uz to ik nedēļu. Tas bija arī sirdspriekam, sportam,” atzīst mednieks. “Pēdējās sacensībās, kurās šajā veidā piedalījos, man tika koka medaļa. Dabūju piedalīties pāršaudē par trešo vietu, un neplīsa paši vienkāršākie mērķi. Iespējams, uztraukums darīja savu.Dažas interesantas atziņasMani vienmēr fascinē mednieku stāsti: man tur 200 vai 300 metros iznāca ruksis, es viņu kā nieku nomedīju, turklāt šaujot no rokas! Kad viņi aizbrauc uz sacensībām un ierauga, cik tad tālu ir 200 vai 300 metru, viņiem acis lielas un brīnās, kā vispār tik tālu var šaut, pat no atbalsta. Man par šiem stāstiem vienmēr jāsmaida.
Daudz mītu esmu dzirdējis arī par klusinātājiem, kas kļūst arvien populārāki. Viens no izplatītākajiem – klusinātājs noņem lodei jaudu, tāpēc mazāks atsitiens. Man ir labs hronogrāfs, ar ko mēra lodes ātrumu. Pneimatiskajiem ieročiem tas svarīgi, lai ievērotu likumdošanā noteiktās normas, ieroci pieregulējot. Tāpat tas svarīgi, lai saprastu, kā mainās karabīnes patronu lādējums. Testos kopā ar Eināru Lapiņu noskaidrojām, ka, šaujot ar un bez klusinātāja, lodes jauda nemainās. Šaujot ar klusinātāju, lodes lidojums kļūst stabilāks. Bez klusinātāja izšauto ložu ātrumi atšķīrās līdz deviņiem metriem sekundē, bet ar klusinātāju vairs tikai par diviem trim metriem sekundē. Sacensībās tam ir liela nozīme – jo vienmērīgāk lido lodes, jo kūlis ir ciešāks. Lādējot patronas, eksperimentēju ar pulvera daudzumu un to, cik dziļi čaulītē tiek iegremdēta lode. Arī tam ir nozīme. Tam jābūt saskaņotam ar konkrētā ieroča patrontelpas īpatnībām.”
Medības zem ūdens
Armands Kasparāns medībās dodas ne tikai uz mežu, bet arī uz zemūdens džungļiem Daugavā un atsevišķos ezeros, kur tas atļauts. Viņa medījums ir zivis. Lai medītu zem ūdens, vajadzīga makšķernieka karte, jāievēro noteikumi. Taču arī daudz jātrenējas, jo zemūdens medībās nedrīkst izmantot akvalangu. Jāiztiek ar tik gaisa, cik vienā reizē iespējams ievilkt plaušās. Pēc tam jāiznirst pēc jauna gaisa malka. “Biju pavisam mazs, brālēns strādāja glābšanas stacijā Aizkrauklē, un man bija iespēja piemērīt akvalangistu maskas – lielas gumijotas maskas ar apaļiem stikliem. Es vēl peldēt nemācēju, bet jau niru, patika vērot zivtiņas un akmentiņus,” stāsta Armands. “Tā vienā reizē ieniru karjerā Sērenes pusē, rokā paštaisīts ierocis zemūdens medībām. Ieraudzīju milzīgu zivi! Netrāpīju. Taču pārdzīvojumu, ka varu piepeldēt tik tuvu lielai zivij un teju vai aptaustīt, gribas izbaudīt atkal un atkal.Ūdenī, tāpat kā medībās mežā, var novērtēt un pieņemt lēmumu – šaut vai ne. Nekad neņemu vairāk, kā varu patērēt pats kopā ar ģimeni. Tas nebūtu ētiski. Līdakas, piemēram, man negaršo. Tām var piepeldēt un pieskarties pie astes, tikai tad viņas aizpeld. Arī asari pielaiž tuvu klāt. Ja gribi karpu vai sazānu, jāgaida, kad viņi piepeldēs paši klāt.
Pirms dažiem gadiem man paveicās un nomedīju deviņus kilogramus smagu sazānu. Zem ūdens zivis izskatās lielākas, nekā ir patiesībā. Sākumā tas sagādāja problēmas. Tagad esmu iemācījies novērtēt izmēru. Vasarā medības ilgst divas trīs stundas. Lai nenosaltu, jālieto hidrotērps. Bez tā pat vasarā pēc minūtēm 20 sākas drebuļi. Ar labu tērpu zemūdens medību sezona beidzas tikai tad, kad ūdens sāk aizsalt.
Blakus peld sams
Zem ūdens bieži gadās redzēt kaut ko neparastu. Ūdensaugu džungļi, lielas zivis. Reiz naktī lejpus Pļaviņu HES sastapos ar samu manā augumā, kurš kādu brīdi peldēja blakus triju metru attālumā. Paskatījāmies viens uz otru un peldējām tālāk. Esmu arī nomedījis vairākus, tiesa, svarā ap četri pieci kilogrami. Ja pie akmens redzamas sama ūsas, bet aiz tā arī aste – tātad ņemams. Reiz ievēroju kādu samu, kurš bija paslēpies nogrimušā automašīnas riepā. Ūsas vien bija ārā. Zem ūdens redzamo man patīk arī filmēt un vēlāk skatīties nofilmēto, piemēram, kā sams ar ūsām apčamda akmentiņus uz gultnes. Interesanti, ka reizēm Daugavā ir dzidrs ūdens, bet reizēm pat izstieptas rokas pirkstus nevar saskatīt. Iecienīta zemūdens medību vieta ir arī Sīvera ezers. Esmu palīdzējis arī makšķerniekiem no ezera izcelt nogrimušas makšķeres, vizuļu kastes un laivas motoru.”
Sapnis par medību suni
Armands sapņo par savu medību suni. Taču pagaidām šim sapnim jāpagaida. “Kamēr dzīvoju pilsētas dzīvoklī, neredzu iespēju turēt medību suni. Zinu, ka ir cilvēki, kas šādus suņus tur dzīvoklī, bet es to neatbalstu. Ir apbūves gabals. Tiklīdz tajā taps māja, būs arī suns,” pārliecināts mednieks.
Vairāk lasiet žurnāla Medības janvāra numurā
