Medības – nesteidzīgo mirkļu valdzinājums 4
Ja zinām, ka katram mums lēmējs licis savu dzīves ceļu, tad arī kļūšana par mednieku, iespējams, var būt kādas augstākas varas virzīta. Vai gan citādi cilvēks, kuram nav bijusi pat vismazākā saskare ar medību lietām, pēkšņi tā aizrautos, tā iedziļinātos visā, tik ļoti izjustu dabas skaistumu?
Šāds mednieka ceļš nu jau gadus desmit ir Jānim Zelmenim. Veidojies negaidīti, savdabīga pa-grieziena ietekmē. Un izveidojies uz palikšanu, jo Jānim medības nav vienkārši medības. Tās ir saplūšana ar dabu, došana, atvēlēšanai dabai. Tās ir atslēgšanās no telefona zvaniem, uz mirkli no domām par darbu, relaksācija. Ne pārāk bieži veicies uzklausīt personību, kas tik aizraujoši spēj atsaukt atmiņā skaistus mirkļus, kam pat balss tembrs izmainās, atceroties pārdzīvoto, kas tik ļoti sajūsminās par dabā notiekošo. Jānis pats to visu izskaidro prozaiskāk un likumsakarīgi: tā jūtas absolūts pilsētnieks, kam dzīvē ar laukiem vienmēr saistījušies tikai īsi mirkļi.
Vispār taču zinājāt, ka ir tādi Latvijas lauki?
Mani vecāki uzskatīja, ka atpūsties var tikai laukos, un tādēļ arī mani spilgtākie bērnības iespaidi ir palikuši par Taureni Piebalgas pusē. Tur skaistā vietā dzīvoja vectēva māsa. Tieši Taurene un Vidzemes augstienes apkārtne kopumā man joprojām simbolizē īsto latviskumu. Ne jūra, ne tālu zemju eksotika mani nevilina. Kad pienāca kopsaimniecību jukšanas laiki un laukos īpašumu drīkstēja pirkt arī pilsētnieki, nekļūstot par kolhozniekiem, māju netālu no Gaiziņkalna iegādājās mani vecāki. Tur tuvumā atradās arī kādreizējā mednieku atpūtas bāze, ko bija restaurējusi un kopā ar 70 hektāriem zemes atguvusi Vācijā dzīvojoša latviete. Es tolaik jau biju advokāts, kad ap 2005. gadu uzzināju, ka šī kundze visu pārdod. Mēs vienojāmies, un es īpašumu nopirku. Ko iesākšu ar tādu platību, pat neiedomājos, jo faktiski jau nopirku ārkārtīgi skaisto vietu.
Par medībām vēl nedomājāt?
Kādas medības! Man pat teorētiski nekas ar medībām nesaistījās, un lai es vēl pats būtu mednieks! Es biju pamatīgs rīdzinieks, studējis Maskavā, Budapeštā, mācījies Zviedrijā, kur tēvs bija diplomāts, dzīvojis pasaules metropolēs.
Jūsu grāmatā Turības svārsts ir brīnišķīga autobiogrāfija jeb, kā saka šobrīd, CV par Jāni Zelmeni. Lūdzu, iepazīstiniet īsumā, kas esat!
Augu kā parasts vidusmēra padomju puisītis, līdz sākās pārmaiņas tēva diplomātiskajā karjerā. Pateicoties tai, 1982. gadā nonācu Zviedrijas Karalistē. Lieki teikt, kādas bija manas izjūtas un pārdzīvojumi, redzot automašīnas, zviedru dzīvesveidu… Īstu kultūršoku radīja krāsu televizors un Philips magnetofons. Man brīžiem šķita, ka esmu paradīzē vai kosmosā… Zviedrija gan diemžēl man asociējas arī ar netaisnību. Nejauši uzņemtu fotogrāfiju dēļ cieta mana lielākā autoritāte – tēvs, toties es guvu sajēgu, cik daudz melu, liekulības un nekrietnības ir pamatā politikai.Vēlāk sekoja mācību gadi Rīgas 40. vidusskolā, iestāšanās Maskavas Starptautisko attiecību institūtā, lai studētu jurisprudenci. Tajā laikā Latvija sāka ceļu uz neatkarības atjaunošanu, Latvijas vēstniecībā Maskavā ieradās Jānis Peters, strauji uzplauka jauniešu aktivitātes. Kad studijas pabeidzu, sapratis, ka Maskavā neierakstīšos, atgriezos Rīgā. Diemžēl tur arī viss bija svešs, un liktenis Džordža Sorosa izskatā man piešķīra stipendiju studijām Centrāleiropas universitātē Budapeštā. Pēc šīm studijām un prakses laika trasta kompānijā Lihtenšteinā atkal pārrados Latvijā. Īstu karjeras izaugsmi sasniedzu auditorkompānijā Deloitte. Šobrīd ikdienā strādāju ar nodokļu likumdošanu un klientiem, kuri vēlas turpināt savu uzņēmējdarbību un justies droši, ka viņu attiecībās ar valsti likums tiek ievērots.
Un tad pa vidu visam ir teju vienlaicīgi trīs interesantie pagriezieni, kad kļuvāt mednieks.
Burtiski paralēli. Bet es joprojām ij nedomāju par medībām. Vēl nebiju savu īpašumu lāgā apskatījis, kad pēkšņi zvans – kāpēc es neslēdzot līgumu ar medību kolektīvu. Vārds pa vārdam ne pārāk glaimojošā tonī, sieva arī iebilda pret mednieku klātesamību mūsu teritorijā, un es to zvanītāju atraidīju. Negribu un neslēgšu.Bet tieši tajā mirklī otrs zvans no Bjorna Eriksona – zviedru uzņēmēja, kam mans tēvs bija palīdzējis dažos darījumos, bet es pie viņa praktizējos biznesa lietās. Šis Eriksons bija arī mednieks un specifisku ieroču kolekcionārs. Nu, un tā viņš reiz man piezvana, vai es nezinot kādu klientu, kurš vēlētos nopirkt īpašas sērijas Carl Gustaf karabīni. Tādi ieroči Zviedrijā saražoti pavisam 36. Ar numuru viens Carl Gustaf piederējusi Zviedrijas karalim Kārlim Gustavam XVI, ar numuru 30 – Eriksona īpašums. Man prasa padomu, bet es taču pats gribētu tādu Gustavu! Uzreiz doma: nopir-kšu un būs gan atmiņas, gan pateicība par to, cik Bjorns daudz manā labā darījis. Tad sāku spriest kā jurists: man taču nav nekādu tiesību iegādāties un glabāt medību ieroci kā privātpersonai. Tātad varbūt jākļūst pašam par mednieku?
Un tad trešais zvans no sievas. Uz māju Gaiziņā pie viņas atbraukuši tādi patīkami, pieklājīgi cilvēki, tikko esot nodibinājuši mednieku klubu, izstāstījuši par savu stratēģiju, principiem, solījuši nekad mūsu platībās nepieļaut medības ar dzinējiem, iespējams, pat uz gaidi nesēdēt, ka gribot nodarboties ar selekciju, uzdāvinājuši gaļas konservus, un varbūt saimnieks, tas ir, es, gribot ar viņiem aprunāties. Tas viss notika pirms gadiem desmit.
Un viens no tiem puišiem bija Ģirts Vējiņš, kuru jūs joprojām saucat par savu medību krusttēvu.
Kā tad, viens bija Ģirts un otrs Aivars Kapaklis. Toreiz piezvanīju, ar Ģirtu aprunājos, bet ne jau par iespēju man stāties medniekos. Taču visu to vēlāko, cik Ģirts man ir daudz iemācījis, izskaidrojis un virzījis – jā, tiešām kā savējais, kā krusttēvs. Līgumu arī toreiz, lai viss oficiāli, noslēdzām, vai kāds tur medījās, nezinu, taču gaļu un konservus gan atkal dabūjām. Garšoja arī. Jā, es vēl tajās savās platībās atļāvu Ģirtam uzlikt torni. Tad pagāja kāds laiks, Ģirts zvana. Esot barotavā aizveduši kartupeļus, graudus, vai man neinteresētu aiziet tornī pasēdēt un pavērot rukšu maltīti. Piekritu. Kā šodien atceros: ziema, sals, saule. Es kā pilsētnieks zināju, kas ir parks. Nu, labi – paskatīšos, kas ir mežs. Tagad tā epizode ir viena no manā mūžā spilgtākajām: pēc brīža visapkārt sāka brīkšķēt un brākšķēt, pārdesmit mežacūku bars iejoņoja barotavā, urkšķ, burkšķ, kāpj uz barotavas galda, iebukņī cita citu, šņakstina… Es biju tik aizkustināts, tik pārņemts, reizē saprotot – un to neviena mācību grāmata nespēj dot – kas tu, cilvēks, esi dabā, kāda ir mana vieta tajā. Tad Ģirts piezvanīja atkal, lai es neguļu, viņš no rīta ap četriem piebraukšot, aizvedīšot uz aļņu riestu. Dzirdēju un redzēju visu. Teju pat procesu, un tas esot Latvijas medību topa trijniekā – unikalitāte, kad daba izpildās tavā priekšā. Jā, ja nebūtu Ģirta, šaubos, vai es kļūtu par mednieku.
Īstenībā jau tā Carl Gustaf karabīne arī bija mudinājums kļūt par mednieku, vai ne?
Kad par šā ieroča esamību izstāstīju Ģirtam, viņš viennozīmīgi secināja, ka man ir jāstājas medniekos. Atsūtīja eksāmena jautājumus, izskaidroja, kas, kur, kā. Ja ar šaušanu veicās pietiekami labi, ak mūžs, kā es ar teoriju cīnījos. Man, pilsētniekam, taču bija tik maz saprašanas par dzīvniekiem, to paradumiem. Eksāmenā arī prasības bija ne pa jokam, jo man tā iestāšanās sakrita ar brīdi, kad ņēma nost visādos nelegālos ceļos iegūtās mednieku apliecības un jaunpienācējus sijāja pamatīgi. Es vēl tagad dažreiz kolēģus smīdinu, ko atbildēju, kad man prasīja bebra puikas un meitenes atšķirības un kā nosaka lidojošas pīles vecumu.
Kas bija pirmais medījums?
Pērnulis. Vispār, kad mans tēvs par visām tām mednieku lietām uzzināja, diezgan neticīgi uz mani skatījās. Viņš kaut kā nespēja saistīt manu personu ar, piemēram, mežacūkas nodīrāšanu un gaļas sadalīšanu.
Bet dīrājat taču?
Uz šo jautājumu pēc pirmā medījuma iegūšanas es atbildētu – ak šausmas, ak šausmas! Pirmo ruksi apstrādāju kādas stundas divas, Ģirts – veterinārārsts pēc profesijas – pamācīja, kas un kā. Stingri sev pavēlēju – esi vecis, dari! Tagad nav problēmu. Varbūt man sokas mazliet lēnāk, taču varu darboties pats, ja nav kas palīdz. Tāpat medībās arī jau esmu mierīgāks. Nelec vairs sirds pa muti ārā, saprotu, kad jāizmanto optika, kad ne. Esmu iemācījies nedaudz pēdas lasīt, īpaši, ja aizgājis ievainots dzīvnieks.
Trofejas arī ir?
Ir trofeju kuilis. Pavēlā rudenī izšāvu, nemaz pa gabalu tas ruksis tik liels nešķita, taču izrādījās – nogāzu pamatīgu mežakuili. Vēl no trofejām ir lācis un Sibīrijas lielais alnis.Uz lāci sadūšojos braukt līdzi domubiedriem, medības organizēja Haralds Barviks no Latvijas Safari kluba. Lācis – tas bija gan neaizmirstams piedzīvojums, gan savu spēju pārbaude, gan arī risks. Medības notika riesta laikā. Daudz ko uzzināju un piedzīvoju. Man vispār patika medības Krievijā. Vienīgā problēma – pavadoņi par daudz aizrāvās ar alkoholu. Viņiem tomēr pavadīt medniekus ir darbs. Faktiski šis vienīgais darbs plus licenču tirgošana ir teju arī vienīgais ienākumu avots. Tur – Magadanas apkaimē – ir diezgan sabrucis ekonomiskais pamats. Nav vairs galvenā biznesa – ziemeļbriežu audzēšanas. Līdz ar to nav vairs kolhozu, ciematu. Var nobraukt pa upi simtiem kilometru un redzēt vien pamestas, pussabrukušas mājas. Līdzās lāčiem, kas savairojušies milzīgā daudzumā, vēl vienīgās dzīvās būtnes ik pa laikam taigā ir meteorologi un ģeologi.
Jums medības ar dzinējiem arī patīk?
Tikai kā organizatoriskais process, bet tie ātrumi nav man. Es pat nevienu zvēru neesmu redzējis. Man patīk gaides medības. Vakari tornī pie Gaiziņa, daba, skaņas, smaržas, saulrieti un saullēkti. Man nepatīk arī komercmedības briežu dārzos. Tas šķiet tāpat, kā medīt zooloģiskajā dārzā.
Vai jums kā juristam ir gadījies ikdienā saskarties ar medību likumdošanu, sodāmiem atgadījumiem, medniecības noniecināšanu?
Esmu Medību likuma sagatavošanā līdzdarbojies, esmu iesaistījies krimināllietu izskatīšanā par konfiscētiem medību ieročiem, piedalījies medību konferenču organizēšanā. Tāpat uzskatu par savu pienākumu popularizēt mednieka tēlu un pierādīt, ka mednieki nav slepkavas. Par laimi, šāds uzskats nav lielākajai sabiedrības daļai, bet tai pašai, kas ir, jācenšas pierādīt pretējo. Es pat teiktu, ka nav lielāka dabas drauga par mednieku. Viņš tērē savu naudu, brīvo laiku, lai uzturētu medību infrastruktūru, saudzētu, piebarotu dzīvniekus, izmedītu slimos, kroplos, neļaujot izplatīties sērgām. Mednieks faktiski dabas procesos ir iekšā un bez viņa iztikt nevar. To pierādīja Rīga ar mežacūku sirojumiem. Nils Ušakovs varēja kaut vai kopā ar visiem domniekiem tos cūčus ar akmeņiem nomētāt – rezultāta nebūtu. Bet, līdzko palīgos nāca mednieki, tā dzīvniekus noķēra, aizveda uz mežu un viss kārtībā. Diemžēl mūsu sabiedrība uz daudz ko raugās vienīgi no sava skatu punkta, kas dažkārt ir diezgan sašķobīts. Izņēmums nav arī mednieki. Ja vēl viņu vidū gadās pa kādam likuma pārkāpējam, sabiedrība saņem tikpat kā saldo ēdienu un nosoda visus.
Jums ir izcila profesionālā izglītība. Varbūt to tagad varat papildināt arī ar zināšanām par dabu, par medībām?
Jā, taču mans redzējums varbūt ir tāds savdabīgāks. Es runāšu tikai par saviem novērojumiem. Kamēr esmu mednieks, labāk izprotu arī bērnu un vecāku attiecības. Tā ir ģenētika, ja cilvēkbērni atdarina vecākus, bet tieši tas pats notiek arī dabā. Tas mazais ruksis, tas stirnēns mācās no savas mātes izdotām skaņām, brīdinājumiem. Nākamais posms – vīriešu un sieviešu attiecības. Cilvēkiem nereti ģenētiskās kvalitātes aizstājējs ir nauda. Dzīvniekiem – varenākais, spēcīgākais, kura gēni būs vislabākie nākamajai paaudzei, kurš par tādu kļuvis, konkurējot ar citiem sugasbrāļiem. Mežacūka arī vēlas pēc iespējas veselīgākus pēcnācējus un ar slimu vārguli no pretējā dzimuma neielaidīsies. Daba mūs māca. Dabā viss ir veselīgi atstrādāts. Ja spējam to saredzēt, saprast, varam izglītoties arī paši.
Kādam jābūt labam medniekam?
Tādam, kurš pieņem lēmumu neizšaut, ja nejūtas īsti drošs par rezultātu. Gan jau Diāna neaizmirsīs un novēlēs citreiz veiksmi. Vispār es gaidu savu staltbriedi.
Kas jums ir medības?
Būt dabas pasaulē. Vislabākais brīdis atslēgties no visa cita. Medības ir mirklis. Medības iemāca nesteigties. Braukšanai uz medībām Krievijā arī viena no motivācijām bija apziņa, ka būšu tūkstošiem kilometru attālumā no darbavietas un piedevām bez mobilā telefona zonas.Paldies par viedokli medību jautājumā! Nobeigumā, lūdzu, vēlētos jūsu viedokli arī no profesionālā redzesleņķa kopumā par Latvijas valsti.Dzejnieks Edvarts Virza reiz teica, ka mums nav jāskatās teļa acīm uz valsti, valsts ir instruments mūsu virzībai uz mērķi. Ilgtermiņā valsts ar savu kapitālu ir pati spēcīgākā ekonomikas struktūra. Ceļš uz labklājību Latvijā ved tikai caur godīgā ceļā iegūtiem īpašumiem, varu un sūru darbu, bet labklājība var veidoties tikai ar tādu cilvēku rokām, kuri ir spējīgi radīt gan īpašumus, gan prot tos profesionāli pārvaldīt un pavairot un kuri ir gatavi iegūto varu likt lietā, lai vairotu vispirms nevis savu personisko, bet gan visas sabiedrības labklājību.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā
