Medības – labākais veids, kā izvēdināt galvu! 0
Virsmežniecības inženieris medību jautājumos – tā ir viena no Valsts meža dienesta amatpersonām, ar ko mednieki visbiežāk sastopas ikdienas dzīvē, iesniedzot un reģistrējot noslēgtos medību tiesību nomas līgumus, kārtojot citu ar medību iecirkni saistīto dokumentāciju, saņemot medību atļaujas, noskaidrojot jaunumus medību jomā.
Kurš sēd galda otrā pusē un kā redz mūs, medniekus? Sēlijas virsmežniecībā tā ir Ilga Spule. Cita starpā, arī medniece.
Ar pirtsslotām uz Rīgu
Ilga Spule savulaik Latvijas Lauksaimniecības universitātē pabeigusi Mežtehnikas fakultāti un varējusi sevi saukt par… galdnieku, jo mācējusi projektēt krautuves, mēbeles. Tiesa, vēl mācoties skolā, viņa bijusi pārliecināta, ka kļūs par skolotāju.
Kā čaklu skolnieci viņu sūtīja pieskatīt jaunāko klašu skolēnus, kad bija nepieciešams pedagogu aizvietot. Iespējams, tieši tāpēc 11. klasē viņa nolēma, ka Liepājas Pedagoģiskā institūta vietā izvēlēsies augstskolu Jelgavā. Skolotājas, protams, bijušas šokā, īpaši tāpēc, ka Ilga ir vaiņodniece un Liepāja turpat vien netālu…
“Iestājos nesievišķīgā un ļoti tehniskā fakultātē, lai gan nevar teikt, ka bija maz meiteņu,” stāsta Ilga Spule. “Matemātika un rasēšana man nesagādāja problēmas jau skolā un, protams, arī augstskolā. Savu otro pusīti atradu jau studiju laikos.
Vīrs Harijs bija no Jēkabpils, un tā no kurzemnieces kļuvu par sēlieti. Man atradās vietiņa Jēkabpils MRS. Sāku strādāt par produkcijas standartizācijas un kvalitātes inženieri. Amata pienākumi – uzņēmuma standartu sagatavošana, ieviešana dzīvē un atrakstīšanās ar Rīgu.
Tas nozīmē, ka uzņēmuma produkcijas paraugi bija jāved uz Rīgu apstiprināšanai. Tā nu es ar grābekļu un izkapšu kātiem, skalu groziem, slaukāmajām un pirtsslotām braucu uz Rīgu, Standartizācijas pārvaldi, etalonu apstiprināšanai. Bet, kamēr pirtsslotu aizved uz Rīgu, lapas nobirst. Tāpēc vēlāk ļāva vest slotu fotogrāfijas.”
Jauns mednieks – 100 hektāru vērts
Sākoties juku laikiem, darbam Jēkabpils virsmežniecībā Ilgu uzaicināja toreizējais galvenais mežzinis. Bija iegādāts pirmais dators, un ar to strādāja Laimonis Plēģeris. “Viņam, vecam vīram, šis darbs nepatika. Žēlojās, ka no fondu gatavošanas tabulām acis kļūstot rūtainas, savukārt adatu printera skaņas uzdzenot tādus drebuļus, ka gaitenī jāmūk.
1993. gadā sāku strādāt pie datora virsmežniecībā, un radās gandarījums, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo daru tiešām vajadzīgu darbu. Tas jau bija viens solis tuvāk mežam. Bet toreizējo kolēģi Laimoni, kurš nu jau aizsaulē, joprojām uzskatu par savu darbaudzinātāju. Tolaik katrs jauns mednieks nozīmēja papildu 100 hektārus kāda medību kolektīva iecirknim.
Tikko sāku strādāt virsmežniecībā, bija klāt medību uzraudzības inženieris un uzstāja, ka man jāstājas medniekos. Arī mans vīrs jau bija mednieks, un es jokoju, ka neesmu medniece, bet 100 hektāru vērta gan. Eksāmens teorijā, šaušanā, un apliecība bija kabatā. Šaušana man nekad nebija sagādājusi grūtības.
Savulaik vajadzēja GDA sacensībās spartakiādēs piedalīties, arī šaujot ar mazkalibra ieroci. Laimonis Plēģeris mums mācīja pareizu elpošanu, šaušanas momenta izvēli. Ar medību ieroci tas pats.
Piedalījos Gaujas Nacionālā parka organizētajā meža biatlonā. Bija jāslēpo ar bisi plecos un jāšauj arī. Atceros gadījumu no viena šāda biatlona. Vīra bisei lādiņš velk mazliet uz diviem.
To zinot, trāpīt nebija problēmu. Ja no pieciem šāvieniem trīs raidīja centrā, divus varēja nešaut. Pirmos trīs iešāvu taisni centrā. Aiz muguras stāvošais virsmežzinis no Vidzemes mudināja šaut vēl. Es vēlreiz trāpīju centrā…
Līgumu kalni
Reformu Valsts meža dienestā bijis daudz, un mani, šķiet, kāds tajās visās vadījis un devis iespēju, lai nokļūtu amatā, kurā esmu pašlaik. Viss sākās ar uzdevumu toreizējā Jēkabpils mežniecībā pārbaudīt medību tiesību izmantošanas līgumus.
Tikai tad es tā pa īstam sapratu, kā veidojas medību iecirkņi. Mēs, divas darbinieces, mēnesi to vien darījām, kā šķīrām lapu pēc lapas līgumu kalnos. Skatījāmies, vai tie ir derīgi un ievadīti sistēmā. Toreiz līgumu varēja slēgt pietiekami brīvā formā, un tad nu cilvēki rakstīja to, ko varēja izdomāt.Sākot strādāt šajā amatā, grūtāk izskaidrot, kas nepieciešams, bija gados vecākiem medniekiem, kuri balstījās uz gadu desmitu laikā gūto pieredzi.
Kopš 2014. gada spēkā ir jaunie Medību noteikumi, kuros minētas arī piecas obligātās medību tiesību nomas līguma sastāvdaļas: līgumslēdzēju pušu rekvizīti, līguma priekšmets – zemes vienības kadastra apzīmējums, ne īsāks par gadu līguma termiņš, atruna par atbildību par postījumiem un līguma izbeigšanas nosacījumi.
Uzrakstot tikai teikumu “Līgumu var izbeigt, pusēm savstarpēji vienojoties”, var sanākt bezgalīgais stāsts, kad nav iespējams līguma darbību izbeigt. Korekti būtu norādīt konkrētas darbības: pretenzijas rakstveidā, brīdinot sešus mēnešus iepriekš un tamlīdzīgi. Pie šīs kārtības medniekiem bija grūti pierast, arī pie tā, ka jebkuras darbības uzsākšanai jāraksta iesniegums.
Grūtākie bija pirmie trīs gadi, taču nu jau situācija izskatās labi. Mednieki ir pieņēmuši, ka šeit, Valsts meža dienestā, nesēž viņu ienaidnieki, bet gan palīgi un sadarbības partneri. Ik gadu limitu apspriešanas sanāksmēs atkal un atkal atgādinu pārlasīt Medību likumu un Medību noteikumus. Tur var vienmēr uzzināt ko jaunu. Nenoliedzu, mednieki ir gudri mežā, taču ir jāiemācās arī sakārtot papīrus.
Tāpat aicinu vismaz reizi gadā ienākt virsmežniecībā un apskatīties, kā kartē vizuāli izskatās medību iecirknis, vai kaut kur nav aizmirsies noslēgt līgumu un neveidojas pārrāvums. Vai viss ir kārtībā, nevis tikai šķiet. Manā pārziņā ir pusotra simta medību tiesību lietotāju un ap diviem simtiem medību iecirkņu.
Protams, ir mednieku klubi, kuros paši mednieki uzmanīgi seko līdzi līgumu termiņiem, ir tādi, kuri gaida informāciju no mums, ka līgums tuvojas termiņa beigām. Tiem, kuriem ir lielas bēdas, rakstu vēstules, pievienoju kartes izdruku.
Tieši attēlā vislabāk var redzēt, kur veidojas problēma. No medību iecirkņa platības atkarīgs arī izsniedzamo nomedīšanas atļauju skaits. Tieši izsniedzamās atļaujas pirms pāris gadiem bija sava veida instruments, lai mudinātu medniekus sakārtot savus medību iecirkņus. Bija tādi, kuri sākumā dusmojās, taču šobrīd situācija ir laba.
Personīgos konfliktus risina mVairāk lasiet žurnālā Medībasežā
Latvijā ir vietas, kur par tiesībām medīt notiek cīņas arī tiesas zālē. Arī Sēlijas virsmežniecībā pašlaik procesā ir vairākas tiesvedības. Protams, ir mednieki, kuriem šķiet, ka kaimiņa mežā briedim smukāki ragi, taču tiesvedības bieži vien iesākas, nevis mēģinot iegūt iepatikušās medību platības, bet risinot personīgās domstarpības.
Šādus konfliktus izmanto kā līdzekli, lai ieriebtu kaimiņiem. Meža dienests paliek pa vidu starp dzirnakmeņiem. Gadās arī kuriozas situācijas. Kāds cilvēks vēlējās reģistrēt mazo iecirkni. Es viņam stāstīju, skaidroju, palīdzēju noformēt dokumentus.
Tika pieņemts pozitīvs lēmums, taču tad no centrālās administrācijas saņēmu ziņa, ka lēmums pārsūdzēts. Šo cilvēku satiku virsmežniecības gaitenī. Vaicāju, kāpēc lēmums pārsūdzēts. Viņš uztraukumā pat nespēja sameklēt vārdus un atvainojoties bilda, ka dokumenta apakšā taču esot bijis rakstīts, ka lēmumu var pārsūdzēt ģenerāldirektoram. Viņš tā arī izdarījis… un atvainojās, ja esot izdarījis ko nepareizi.
Problēmas ar medību tiesību nomas līgumu izbeigšanu ir arī gadījumos, kad viena kluba mednieki mēģina pierunāt zemes īpašnieku izbeigt līgumu ar vienu klubu, lai noslēgtu par labu citam. Būtībā jau nekas nemainās – medības īpašumā notiks, tikai medīs citi. Un ar ko te otrie labāki par pirmajiem? Tā atkal ir personīgo ambīciju apmierināšana. Te konfliktā tiek ierauts arī zemes īpašnieks.
Turklāt bieži vien platības, par kurām strīdas, nespēj ietekmēt nomedīšanas atļauju skaitu. Savukārt gadījumi, kad pats īpašnieks vēlas izbeigt līgumu, ir retums. Ir teritorijas, kur mednieki vienojušies respektēt klubu robežas un kaimiņa teritorijā nelien. Spēja vienoties palīdz izvairīties no daudziem nepatīkamiem mirkļiem.
Cīniņu par limitiem nav
Pēdējos gados Sēlijas virsmežniecībā, pateicoties nu jau aizsaulē aizgājušajam virsmežzinim, cīniņu par nomedījamo dzīvnieku limitiem nav bijis. Pagājušās sezonas limita apspriešanas sapulcēs neviens no klubu pārstāvjiem ne vārda netika bildis, ka nepieciešams lielāks limits. Virsmežniecībā ir iestrādājusies nostāja – ja ir postījumi, tiks dots virslimits.
Tikai šeit medniekiem jāsaprot, ka runa ir par postījumiem mežam. Par postījumiem lauksaimniecības kultūrām īpašniekiem jāvēršas pašvaldību medību koordinācijas komisijās, kas nosaka pasākumus postījumu ierobežošanai un novēršanai.
Izgriez zeķes un velc atpakaļ!
Tas, ka ģimenē abi interesējas par medībām, ir pozitīvi. Tad nav strīdu par to, ko darīsim nedēļas nogalē. Kaut apliecība bija kabatā, daudzus gadus medībās netiku gājusi. Kāpēc? Domāju, tas nav domāts man. Kādā reizē, kad bija jāizvēdina galva, vīrs uzstāja, lai nāku līdzi medībās nelielā iecirknītī netālu no pilsētas.
Man atvērās jauna pasaule. Līdz tam nevarēju iedomāties, cik medībās var būt labi un interesanti. Lauka vidū bija neliela, krūmiem aizaugusi ieplaka. Mēs, divas dzinējas, gājām iekšā, un, kad stirnas spruka no kārkliem, bija ko redzēt!
Pēc sēdēšanas kabinetā nekas nevar būt labāk par iespēju izstaigāties pa mežu. Kad ir medījums, mednieki dodas uz medniekmāju, es varu doties mājās, un man ir labi. Tas nekas, ja piesmelti zābaki – izgriez zeķes un velc atpakaļ! Pat iesnas nepiemetas.Pēc tam kad sāku iet dzinējmedībās, nākamajā vasarā izmēģināju sēdēt arī medību tornītī, nevis ar ieroci, bet ar tālskati.
Tā atkal ir cita pasaule! Iznāk kaziņa ar kazlēnu. Mazais sākumā lec kā zaķis, tad viņu apgulda un kaza dodas baroties. Āzītis lenc kaziņu vai āži cīnās par teritoriju – arī tas ir piedzīvojums. Iznāk mežacūku strīpa gar lauka malu un pēc mazākā trokšņa pazūd. Pagājušajā pavasarī redzēju, kā divas mežacūkas blakus zīdīja savus mazos strīpainīšus. Tie ir neaizmirstami mirkļi!Man patīk piedalīties arī bebru dambju jaukšanā. Arī šajā procesā var būt daudz pārsteiguma brīžu.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
