Aumeisteru paugurvaļņa mednieks 0
Latvijā ir daudziem nezināma ļoti skaista ģeoloģiska vieta – Aumeisteru paugurvalnis. Tas atrodas Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, to ieskauj Gauja, Vija un ieplakās izveidojušies purvi. Redzēt paugurvalni – šos neskaitāmos lielākos un mazākos kalnus, kam apkārt vijas ceļi, sakoptās sētas, agra rudens saules apzeltītus kokus – ir patiešām baudījums acīm.
Tādēļ Uģis Lārmanis, medību un sporta kluba “Grundzāle” valdes priekšsēdētājs, pirms garākas sarunas ciemiņus no Medībām izvadā gan pa Aumeisteru vēsturiskajām vietām, kur bijusi mājvieta savulaik slavenās baronu Volfu dzimtas pārstāvim, gan parāda Otrā pasaules kara cīņu šāviņu pēdas savas senču mājas sienās, gan iepazīstina ar dažiem medību nogabaliem kopumā 13 tūkstošus hektāru lielajā platībā.
Uģa māja un saimniecība “Vaiņagi” arī ierīkojusies uz viena no Aumeisteru pakalniem. Ielejā dīķis ar mākslīgajām ligzdām pīlēm un gulbju ģimeni. Līdzenākā vietā nokrauti siena ruļļi ganāmpulkam. Liels dārzs ar ābelēm. Tur droši vien ziemā atkal nāks mieloties stirnas, tā apstiprinot patiesību, ka medniekam ir gods, ja viņa sēta meža iemītniekiem droša.
Oktobris ir medību ar dzinējiem atklāšanas mēnesis. Vai sirds jau trīs, ka teju, teju sāksies lielais notikums?
Vēl labu laiku netrīsēs – vismaz līdz oktobra beigām. Tikai tad rīkojam sezonas pirmās medības ar dzinējiem, mazliet nogaidām, lai sals apkož nātres un lapas labākai redzamībai. Tad arī mūsu platībās dzīvnieku ir jūtami vairāk, jo kaimiņu kolektīvi medības ar dzinējiem sāk oktobra sākumā. Vilkiem gan jau pieteikts karš. Septembrī ar piegaudošanu atrodot midzeni, kaimiņos mednieku klubs “Iekari” rīkoja vilku medības, kurās aktīvi piedalījās Grundzāles kolektīvs. Visiem kopā izdevās nomedīt četrus vilcēnus, bet esam modri – ir vēl. Nāk iekšā no netālās Igaunijas tāpat kā lāči.
Pēc cipariem sanāk, ka esat mednieks 35 gadus un tagad 43 biedru kolektīva vadītājs desmit gadus.
Medības iemēģināju pirms dienesta padomju armijā. Iepatikās un, kad atnācu mājās, atlika vien nokārtot visu juridiski. Pēc dažiem gadiem jau paša puikas vēl pavisam mazi arī aizrāvās un nereti es vēl gulēju, kad mani raustīja aiz kājas un lika celties. Tā viņi saauga ar mežu, ar medībām.
Attēlā: Šī fotogrāfija ir īpaša – tā ir vienīgā ar Uģa skolotāju ar medībām saistītās lietās – Reini Elstiņu, kurš stāv vidū pie sava nomedītā staltbrieža. Diemžēl Reiņa nu jau kādu laiku vairs nav šaisaulē.
Esat liels kolektīvs. Jauno daudz?
Aptuveni puse tie senākie, puse jaunie. Mums tā ierasts, ka ļaujam medībās strādāt jaunajiem, jo viņiem ir jādod iespēja tikt pie trofejām, mācīties, augt par labiem medniekiem. Šaušanā trenēties un uz eksāmeniem braucam pie Jāņa Nagļa uz Lejasciemu. Kurš noteikto punktu skaitu nesašauj, iet dzinējos, kamēr izpilda 50 punktu normu. Varu gan ar gandarījumu teikt, ka to dzinēju nav daudz.
Paša ģimenē tagad esam kopā trīs mednieki: es, dēli Kaspars un Edgars. Dēli Mārtiņš un Andis ir tikai medību līdzjutēji, paši nav mednieki, taču sportisti gan. Man ir četri mazdēli un divas mazmeitas. Kaspara Renāriņam tagad pieci gadi un jau interesē medības. Varbūt būs dienās vēl viens mednieks dzimtā.
Priecājos, ka Saeimā pieņēma likumu, ka dēli varēs tēvam iet līdzi medībās un lietot ieroci no 16 gadu vecuma. Tā kā esam medību un sporta klubs, nosaukums jau pasaka priekšā – piedalāmies visās iespējamās sacensībās medniekiem, Minhauzenos, Kaspars un mūsu mednieks Oskars Kalniņš brauc uz starptautiskajiem mačiem.
Tad jau netrūkst ekskluzīvas produkcijas, ko azaida galdā likt.
Man pašam ļoti patīk no meža dzīvnieku gaļas gatavot, ēdāju ģimenē netrūkst. Esam arī kolektīvā daļēji izskauduši tradīciju šo patiešām ekskluzīvo gaļu taisīt desās, pelmeņos un konservos.
Jūsu medību laika sākums ir vēl tie gadi, kad vajadzēja pildīt valsts plānus gaļas sagādē.
Plāni bija milzīgi, un, ja paveicās, no aļņa vismaz galvu un kājas dabūjām sev. Paretam laimējās ragi. Tādēļ man arī nav nekādu dižu trofeju. Dēli gan ir tikuši pie skaistām trofejām.
Jums jau dēls Kaspars ir piebaurošanas meistars ne vien Latvijā, bet pat Eiropas čempionātu laureāts.
Jā, par to prieks. Ir jau man arī interesanti paklausīties, kas notiek piebaurošanas laikā. Pats to lietu nepieprotu. Bet tāpēc ir cilvēki, kuri māk. Vēl prieks, ka mūsu kolektīvā ir otrs veiksmīgais piebaurotājs – Oskars Kalniņš. Kaspars un Oskars – mūsu puikas ir profesionāļi, cepuri nost viņu priekšā.
Jūs ar labestību stāstāt par jaunajiem, par medībām, mežu. Kā pārdzīvojat pret medniekiem vērsto sabiedrības negatīvo attieksmi?
Esmu iemācījies tai nepievērst uzmanību. Izlasu un cenšos aizmirst. Nesaprotu vien to, kādēļ viedokļus neprasa medniekiem, kuri visas situācijas izskaidrotu loģiski un atbilstoši situācijai. Bet tāda jau šodien ir masu informācijas līdzekļu visatļautība.
Grūtāk reizēm tepat uz vietas, kad medniekiemjāuzklausa gan nosodījums, gan pārmetumi.
Ir pagastā iedzīvotāji, kuri vienā gadā pārmet, cik nožēlojami, ka mēs medījot stirniņas, un medniekam veltī daudz nelabu vārdu. Otrā gadā tie paši cilvēki vaimanā, ka stirnas apgrauzušas ābelītes, un atkal lamā medniekus, jo viņi nemedījot.
Taču vislielākās problēmas ir ar klaiņojošiem, saimnieku nepieskatītiem suņiem. Tie nodara lielu postu meža dzīvniekiem. Ja kāds suns pazūd, vainoti lielākoties tiek mednieki, piesolīts atsaukt Bez tabu žurnālistus vai pat iesūdzēt tiesā, un ļaunākais – likumiski nosoda nevis postu nodarījušā suņa īpašnieku, bet mednieku.
Kā medības ietekmē Aumeisteru paugurvalnis?
Aumeisteru paugurvalnis ir mūsu bagātība, gods un lepnums, kas ik dienu priecē mūs ar pasaules skaistākajām ainavām. Kāpjam no kalna kalnā, dzenam pa ielejām, purviem. Ja ir medījums, tas vienmēr tiek izvilkts vienalga no kādiem reljefiem, dubļiem vai sniega. Ja reiz tādā vietā dzīvot lemts, tad arī medīt jāprot. Un skaistumu saskatīt jāprot. Mums nav jābrauc saulrietu uz jūrmalu skatīties. Mēs uzkāpjam kalna virsotnē un priecājamies.
Drīzāk jāatzīst, ka medības ietekmē līgumi ar zemes īpašniekiem. Mums situācija īpaši sarežģīta, jo medību platības atrodas divos pagastos. Būtu labi kā agrāk – noteikta ārējā robeža ir arī medību iecirkņa robeža, un zemnieki uzraksta, kurš ļauj, kurš nevēlas, lai viņa laukos notiek medības.
Tagad zemes īpašnieki mainās vairākas reizes gadā, neviens no viņiem mani neinformē, un tad nu sezonas laikā rodas problēmas. Runāts par šo situāciju daudz, jo līdzīgi ir visā valstī, bet nekas nemainās.
Mēģinām joprojām meklēt kompromisu, tomēr grūti sokas, īpaši, ja zemnieks medības neatbalsta.
Kādu medību piekritējs esat?
Jebkuru. Man patīk visas.
Uz bauri ejat?
Neeju, un citi mūsu mednieki arī cenšas pēc iespējas mazāk traucēt riestu, esam norunājuši šajā laikā briežus un aļņus netraucēt. Lai izdara savu dabas likto pienākumu. Arī govis nemedījam, jo jebkurš šāviens riestu tomēr nedaudz patraucē. Kad visi jau norimušies, tad rīkojam pirmās medības ar dzinējiem, neizpaliek arī skaistas trofejas.
Attēlā:”Grundzāles” medniekiem ir ērta, plaša un silta māja, kur pulcēties pēc medībām. Lai nebūtu problēmas ar dzīvnieku ādām un atkritumiem, izveidota vienkārša un fukcijas labi pildoša krematorija.
Kam ticat medībās?
Dievietei Diānai. Savai veiksmei. Gribu tādu skaistu staltbriedi nomedīt. Diegs jau man nav pārdedzis, es tikai tagad ļauju jaunajiem vairāk uzstāties. Man medības joprojām ir svēta lieta.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
