Medības – izglītība mūža garumā 0
Vai esi kādreiz aizdomājies, kurā brīdī mednieks var teikt, ka viņš par mežu un medībām zina visu un vairs neko jaunu iemācīties nav iespējams?
Mans mednieka stāžs ir pāri otrā gadu desmita pusei, un esmu nonācis pie secinājuma, ka esmu apguvis tikai nelielu daļu no pieejamā zināšanu apjoma. Un ne jau tāpēc, ka būtu slinks skolnieks, bet tāpēc, ka joma ir tā vērta, lai mācītos visu mūžu.
Kad jaunais mednieks ar lepnumu kabatā ielicis mednieka apliecību, viņš būtībā ir nokārtojis iestājeksāmenu tam, ko var saukt par mednieka dzīves skolu. Viņa patiesā izglītošanās vēl tikai sāksies.
Lasot grāmatas, uzklausot pieredzējušo kolēģu atziņas, turklāt ne tikai savā medību klubā, bet semināros, kur zināšanās dalās savā nozarē atzīti speciālisti.
Un, pats galvenais, jādodas dabā un jāizmēģina iegūtās zināšanas, pārvēršot tās paša pieredzē un iemaņās, gūstot sev svarīgas atziņas par to, kas izdodas un kas ne. Un vēl jābūt ticībai tam, ko dari, jābūt sajūtai, ka pati daba tev palīdz kļūt par labāku mednieku.Pateicoties tam, ka ik žurnāla numuru varu tev stāstīt par mežu un medībām, es, tāpat kā mani kolēģi Linda, Kate un Oskars, mācos.
Gatavojot materiālu par aļņu medībām riesta laikā, devos uz Latvijas un Igaunijas pierobežu pie Kaspara Lārmaņa, lai uzzinātu par aļņu buļļu piesaukšanu ar balsi. Kaspars ne tikai izstāstīja, kā to paveikt vislabāk, bet arī nostādīja manu balsi uz pareizās nots.
Biju iedomājies, ka sauciena skaņai jābūt augstākai, taču izrādījās, ka tā ir manas balss iespēju pašā apakšā… Pie Kaspara apgūto sakombinējot kopā ar pieredzējušā mednieka Nikolaja Antipenko atziņām un pamatīgi patrenējoties mājās, izdevās ar balsi piesaukt aļņu bulli pat pamatīgā vējā, kāds tajā dienā purināja Latvijas vidieni, tiesa, visai jaunu dzīvnieku.
Vēja brāzmām pierimstot, rūpīgi izpildīju nelielas un nemaz ne tik skaļas saucienu sērijas, ieturot starp tām visai ilgas pauzes. Un bullis bija klāt. Viņš burtiski izlidoja nelielā, visai skrajā smalksnītē. Izrāva pāris bērziņu ar visām saknēm un, dusmīgi purinot galvu, steidzās tuvāk, lai pacīnītos ar izaicinātāju…
Medības man vienmēr ir kas vairāk par to, ko ar šo vārdu saprot ikdienā nemednieks un diemžēl arī daļa mednieku. Tā ir iespēja mācīties un izbaudīt tos neaizmirstamos mirkļus, kurus var piedzīvot, tikai esot medību situācijā.
Kāds noteikti teiks, ka attēlā redzamais alnis vēl varēja paaugties. Un viņam būs taisnība. Taisnība būs arī tam, kurš teiks, ka no gastronomiskā viedokļa šī dzīvnieka gaļa būs vieglāk pagatavojama un garšīgāka.
Mana atziņa – gaides medības, kurās tu esi nevis pasīvs vērotājs, bet aktīvs procesa dalībnieks, ir daudz interesantākas. Man atkal būs iespēja mācīties, pilnveidot savas prasmes, lai pierunātu no biezokņa iznākt bulli, kuram ir katra mednieka sapņu trofeja. Vai tas būs šajā rudenī? Visticamāk, ne. Bet kādā no nākamajiem gan, jo vēl daudz kas jāiemācās.
Iespējams, vēl jāpakomunicē ar ne vienu vien bulli, lai uzķertu tās nianses, kas vēl paslīdējušas garām. Es aicinu arī tevi, kurš šobrīd lasa šīs rindas, apņemties iemācīties ko jaunu un to arī izdarīt, un tu redzēsi, kā mainās medību sekmes. Arī tad, ja matos jau ielijis gadu sudrabs…
Vairāk lasiet žurnālā Medības
