“Medības ir mūsu dabā”. Psihologs par medībām un cilvēka būtību 0
Neatkarīgi no personas psihotipa un rakstura, no izglītības līmeņa, profesionālās piederības un dzīves vietas mūsos skan aicinājums atgriezties dabā vai vismaz pieskarties tai. Tas, kā mīlam savu suņus un kaķus, kā rūpējamies par telpaugiem vai mājlopu ganāmpulku, cik ļoti mums patīk doties pārgājienos vai rīkot piknikus, kāpt kalnos, fotografēt, nirt ar akvalangu vai medīt, šķiet pats par sevi saprotams. Vai šī neapzinātā tieksme ir ieprogrammēta bioloģiski? Kāda psihotipa cilvēkam ir piemērota viena vai otra nodarbe? Vai medības ir atavisms un slēptas agresijas izpausme?
Skaidro Rīgas Gešatalta institūta dibinātājs un vadītājs, psihoterapeits (Dr. Sci. Pth) Artūrs Dombrovskis*:
Psihotipi
Pēc būtības, tāda nodarbe, kā medības ir piemērotas ikviena psihotipa cilvēkam, taču daudz kas ir atkarīgs no personīgajām īpašībām. Ņemsim par piemēru kaut ko pavisam vienkāršu. Intraverts un ekstraverts. Gan viens, gan otrs var medīt, taču viņi realizēsies atšķirīgi. Viens medīs pasīvi, otrs aktīvi. Intuitīva un emocionāla rakstura tipa cilvēku pieeja šai nodarbei arī nebūs vienāda. Jebkurā gadījumā, noteicošais ir ne tikai cilvēka psihotips, bet arī dziļākas personīgās īpašības. Manā praksē tās atklājas, pateicoties klīniskajiem testiem. Rezultātā tiek iegūts personas profils, kas uzrāda lielāku vai mazāku noslieci uz bīstamu uzvedību.
Un šeit nav domāts cilvēks, kurš apdraud sevi vai apkārtējos. Te ir runa par ar specifiskām reakcijām. Piemēram, attiecība cilvēks un ierocis. Kāda iezīme šeit ir svarīgākā? Atbildības sajūta, adekvāta uzvedība, spēja pareizi novērtēt savu izvēli. Cilvēka psihotipam šeit nozīmes nav. Varbūt viņš ir lēns cilvēks un mednieks un viņam patīk daudz staigāt, pētīt, vērtēt? Ir cilvēki, kuri izvēlas medīt ar loku.** Manuprāt, tā vispār ir kā atsevišķa nozare – pirmatnējā cilvēka meditācija. Mednieks nav obligāti ātrs cilvēks. Ir mednieki ar augstiem ētiskiem ideāliem, kuri izvērtē un sagatavojas katram šāvienam tā, lai dzīvnieks ne brīdi neciestu, lūdz atļauju to nomedīt un pateicas par katru pašu mazāko medījumu. Arī tāda pieeja eksistē. Cits vienkārši iet un medī. Viņam ir mežacūku licences, viņš tās izlieto, gaļu nodod konservos un ir apmierināts, ka nodrošinājis ģimenei pārtiku. Tie visi ir dažādu tipu cilvēki. Svarīgākais ir tas, cik kritiski katrs no viņiem spēj izvērtēt savu rīcību, tās motīvus un sekas.
Apmācība un atlase
Ja cilvēkam ir noslieces uz sadismu, ja viņš nevar adekvāti uztvert ieroča nozīmi vai objektīvi novērtēt bīstamību sociālajā kontekstā, viņam labāk būtu atmest ideju kļūt par mednieku. To būtu jānovērtē pirms uzņemt pretendentu mednieku kursos vai arī mācību procesā. Pasniedzējs redz, vai cilvēks ir piemērots medībām vai nē. Ja kursants nespēj uztvert vielu, ja tēma šķiet mokoša vai attieksme ir nenopietna, kursu vadītājam nebūtu jācenšas tādu cilvēku piespiest pabeigt mācības.
Jebkāda veida apmācība jau pēc savas būtības ir atlase. Tā dod kaut kādu zināšanu daudzumu, procesā atsijājot cilvēkus, kas ir spējīgi šīs zināšanas uztvert un pielietot. Svarīgākā cilvēka īpašība jebkādas profesionālas darbības apgūšanā ir uzmanības noturība. Apmācības procesā abiturientam ievērojamu laika periodu jāspēj noturēt uzmanības centrā kaut kādu konkrētu norisi. Ja cilvēks nespēj koncentrēties, ja viņam ir uzmanības deficīts, viņš nespēs apgūt kaut cik sarežģītu tēmu un veiksmīgi pabeigt kursus. Ja sešpadsmitgadīgam puisim ir nenoturīga uzmanība, viņš nevarēs pabeigt apmācību un jau procesā kļūs skaidrs, ka medības nav viņam piemēros nodarbes veids. Tādēļ var apgalvot, ka apmācība pēc būtības jau arī ir atlase.
Kā pretendentu filtrs varētu nostrādāt arī piedalīšanās medību procesā kā tādā. Ir taču daudz darbu, ko veic nemednieki. Iet par dzinēju, palīdzēt izvilkt medījumu no meža, palīdzēt tā apstrādes procesā, pēc tam sakopt mednieku māju un parūpēties par atlieku likvidēšanu. To visu taču dara šie mednieku palīgi, kas nereti ir tieši bērni un pusaudži. Arī tā ir atlase, kas parādīs, kuram šis process ir piemērots, kam būtu jāiet mācīties, lai iegūtu mednieka apliecību un, kuram labāk atteikties no idejas doties medībās. Tas, kurš visu to ir izturējis, tas noteikti ir pietiekami motivēts un labi piemērots, lai mācītos, kārtotu pārbaudījumu un kļūtu par mednieku sešpadsmit, astoņpadsmit vai sešdesmit gados.
Agresija – ir attīstība
Mūsu sabiedrība tā ir iekārtota, ka no konteksta izrauts teksts ātri vien var kļūt par patstāvīgu ideju un saviļņot ar to pat nesaistītus prātus. Sakarā ar sešpadsmitgadniekeim un atļauju viņiem izmantot ieročus medībās šī modernās informācijas kultūras iezīme izpaudās pilnā mērā. Katrs zina, ka tiek gatavots jauns Ieroču likums un katram ir viedoklis par ierosinājumu atļaut medīt pusaudžiem no sešpadsmit gadu vecuma. “Atļaus pusaudžiem izmantot ieročus”, “Mazgadīgie slepkavas” un tamlīdzīgi virsraksti, papildināti ar kaut kur aizgūtām nepilngadīgo noziedznieku fotogrāfijām satracināja sabiedrību, bet ir ļoti tālu no patiesās situācijas un vajadzībām.
Šīs tēmas sakarā bieži kā arguments tika piesaukta agresivitāte, cilvēka nespēja to kontrolēt un briesmas, kas tagad draudēs ikvienam. Ir jāsaprot, ka termins Argresija nav ne slikts ne labs. Psiholoģija agresija ir neitrāls jēdziens. Grieķu valodā šis termins nozīmē Iet uz priekšu. Proti, tā ir kaut kāda veida aktivitāte. Piemēra, ienākot telpā un skaļi sasveicinoties ar klātesošiem, es uzvedos agresīvi, izpaužos uz āru.
Izmantojot šo terminu politikā, raksturojot, piemēram, militārās kampaņas vai attiecības starp valstīm, vārds agresija ieguva negatīvu nozīmi. Tā jau ir politoloģija, ētika. Pati agresija ir pozitīva. Neagresīva būtne, kas nekādi neizpaužas un nerīkojas, vienkārši iet bojā. Protams, nekas nav viennozīmīgs. Ja vilks uzbrūk zaķim, viņam tas ne sevišķi patīk. Toties vilks ir paēdis. Govs izrāda agresiju pret zāli, bet zāle ir agresīva attiecībā pret zemi un citiem augiem. Visām dzīvām būtnēm ir raksturīga agresīva uzvedība. Savukārt,ja skolotājs iesit skolniekam ar grāmatu, lai labāk iemācītu formulas, tas nav labi. Pastāv graujošās un radošās agresijas veidi, taču psiholoģijā šim jēdzienam ir pozitīva nokrāsa.
Sasniegumi un trofejas – sevis apliecināšana
Sportista tiekšanās pēc uzvaras un godalga plauktā, zinātnieka veiktie pētījumi un atklājumi, mākslinieka radošais meklējums un veikums, mednieka centieni un iegūtā trofeja – tā ir uzvara, cilvēka potenciāla un varēšanas pierādījums. Sociālajā vidē, kurā mēs dzīvojam, katram ir nepieciešama atzinība un novērtējums. Pretējā gadījumā mēs jūtamies nepilnvērtīgi. Kāds krāj kausus, cits diplomu, trešais kolekcionē smaržas.
Tagad kā sasniegums tiek uztverts jaunākais IPhone telefons vai ar Swarovski kristāliem aplīmēta automašīna, bet mednieki lepojas ar savām trofejām.
Cilvēkam nepietiek vienu reizi sasniegt kaut kādu mērķi vai līmeni, viņam ir jāapliecina sevi pastāvīgi. Tas nekas, ka pagājušajā gadā sasniegts rekords vai nomedīt skaists briedis. To jau visi ir aizmirsuši. Un te nav runa par krāšanu. Cilvēki tiecas apstiprināt savu varēšanu, savu potenciālu regulāri, tagadnē.
Medības ir ieprogrammētas bioloģiski
Kāpēc cilvēks vēlas kāpt kalnos vai pārpeldēt Lamanša jūras šaurumu? Civilizācija, kuru mēs esam uzbūvējuši, attīstās daudz ātrāk, nekā mēs spējam evolucionēt. Mēs joprojām esam neandertālieši. Jā, mums ir datori, bet tik un tā esam tie paši akmens laikmeta ļaudis, kuri ir spējīgi dzīvot mežā bez drēbēm un iegūt uguni, berzējot divus sausus kociņus. Mēs esam daudz primitīvāki, nekā tehnoloģijas, kas mums tagad pieder. Cilvēku suga nevar evolucionēt tik ātri, kā rit tehniskais progress un mums joprojām ir nepieciešams just pastāvīgu saikni ar dabu. Un medības ir viens no paņēmieniem.
Ja es gribu ēst, ko es daru? Eju uz veikalu un pērku ēdienu. No bioloģijas viedokļa, tas nav gluži dabiski. Ir jābūt tā: es gribu ēst, eju uz mežu, sadzenu pēdas briedim un mēģinu to nomedīt. Tas var aizņemt pāris dienas. Labākajā gadījumā. Man briedis ir jāatrod, jānomedī, jāapstrādā un jāpagatavo. Un tikai tad es varēšu paēst. Mūsdienās ir citādāk. Es gribu ēst, eju uz kafejnīcu un pēc piecpadsmit minūtēm man priekšā stāv šķīvis ar steiku. No cilvēka bioloģijas rakursa tas nav pareizi. Ir jāpaiet divām trīs dienām, kopš brīža, kad iestājas bads un, kad tas tiek remdēts. Bioloģiski, ģenētiski un psiholoģiski cilvēkam joprojām prasās medīt savu steiku daudz ilgāk, nekā tas ir iespējams mūsdienu civilizācijas apstākļos. Mēs to jūtam un mums to gribas. Mēs šīs savas funkcijas neizmantojam un tādēļ kļūstam nedaudz dīvaini.
Arī mūsos ir potenciāls uzkāpt kalnā, ienirt, noķert, iegūt. Tāpēc cilvēki dabiski tiecas mijiedarboties ar dabu, būt dabas daļa, tai skaitā caur medībām.
Protams, viss ir izprotams, salīdzinot. Ja runa ir par karaliskajām medībām vai bizonu iznīcināšanu Amerikā, tas nav gluži dabiski un attālina cilvēku no dabas. Manuprāt, būtu jātiecas atgriezties pie dabiskajiem medību veidiem, piemēram, medījot ar loku. Šāda veida medības ir vistuvāk dabai un prasa no cilvēka vislielāko atdevi. Kas attiecas uz varas iestāžu baiļošanos, ka atļauja medīt ar lokiem varēti sekmēt malumedību attīstību, tam nav pamata, jo loku tirdzniecību var kontrolēt, pat aprīkot katru no tiem ar GPS ietaisi.
Medījot mēs jūtam savu patieso dabu, kas joprojām ir dzīva katrā no cilvēkiem, neskatoties uz to, ka mums ir datori, telefoni un citi gadžeti, mēs sēžam mājās, siltumā un ēdam desu, nezinot, no kā tā ir pagatavota. Ir jautājums vai cilvēka dzīvnieciskā būtība, mūsu patiesā esība vispār jelkad izzudīs? Cilvēku civilizācija ir 250 -300 trūkstošus gadu veca un šie instinkti joprojām nav izzuduši. Būs nepieciešami vēl 200 tūkstoši gadu, lai mēs kļūtu tik civilizēti, lai negribētos medīt, lai gan es šaubos, ka tas vispār jebkad notiks. Daba ir mūsos un tieksme medīt ir mūsos. Tā ir de facto un viss.
* http://www.gestalt.lv/personal/arturs-dombrovskis/
**Latvijā loku var izmantot tikai sportā, taču Igaunijā ir atļauts ar loku medīt nelimitētos dzīvniekus, piemēram, bebrus un lapsas.
