Medības kā dabas procesu kopums. PVD vadītājs par trofejām, mēri un mednieka ētiku 3
Māris Balodis, Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektors, pasmaida, ka mednieks esot gan, taču lielās aizņemtības dēļ brīžu ar plinti plecā maz. Tādēļ labprātāk piedalās tikai viesmedībās, jo būt kāda kluba sastāvā vairāk vai mazāk ir arī pienākumi un uzdevumi, kuru veikšanai tiešā darba dēļ nepietiek laika. Tomēr medības, īpaši gaides uz mežacūkām, Mārim vienmēr bijis skaists notikums un reizē iespēja būt dabā.
Tas bieži vien ir pat galvenais iemesls, kādēļ kāda stunda tiek atvēlēta medībām, – nevis izšaut par katru cenu, bet vērot, relaksēties, priecāties un izbaudīt agros rītus vai vēlās novakares.To, kas ir PVD, pieļauju, zina jebkurš. Neiedziļinoties milzīgā darba apjoma iztirzāšanā, tā pavisam vienkāršoti varētu teikt, ka šis dienests gādā par mūsu visu – cilvēku, dzīvnieku un dabas – veselību. Un ne vien Latvijā. Tādēļ arī saruna ar Māri sākās par daudz plašāku tēmu. Viņš maijā Parīzē notikušajā Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas 86. ģenerālajā asamblejā vienbalsīgi atkārtoti ievēlēts par Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas Eiropas reģionālās komisijas prezidentu.
Kas ir šī organizācija, un ko nozīmē amats jums, Latvijai, pasaulei?
Jāsāk ar to, ka tā ir galvenā un ietekmīgākā veterinārās jomas organizācija pasaulē, kas apvieno 182 valstis un šo valstu veterināro dienestu vadītājus. Pamatdarbība – starptautisko noteikumu izstrāde un pieņemšana saistībā ar dzīvnieku infekcijas slimībām. Reizē Pasaules dzīvnieku veselības organizācija ir arī references organizācija gan ANO, gan Pasaules tirdzniecības organizācijai jautājumos, kas saistīti ar dzīvnieku slimībām, strīdu izskatīšanu, importa un eksporta darbību ierobežošanu vai atļaušanu, ekspertīžu veikšanu. Darbs dalās reģionos: Eiropas, Amerikas, Āzijas, Vidējo Austrumu un Āfrikas. Mani ievēlēja par Eiropas – kopumā 53 valstu – reģionālās komisijas prezidentu. Šo 53 valstu sastāvā ir visas Eiropas Savienības valstis, arī Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna, Izraēla, Turcija. Esam viens no lielākajiem reģioniem, mums priekšā ir tikai Āfrika. Situācijā, kad Eiropai ir 53 balsis no 182, var teikt, ka mums ir diezgan liela ietekme un nozīme dažādu lēmumu pieņemšanā.
Runājot par Latvijas ieguvumiem no organizācijas darbības – ir izdevies izmainīt starptautiskos standartus attiecībā uz Āfrikas cūku mēri, nodalot saslimšanas gadījumus mežacūkām no saslimšanas gadījumiem mājas cūkām. Principā – starptautiskais standarts šobrīd paredz, ka starp valstīm netiek ietekmēta mājas cūkgaļas vai cūkgaļas produktu tirdzniecība. Tāpat ir izdevies panākt, ka arī augstas patogēnās putnu gripas gadījumā savvaļas putnu saslimšana uzreiz nenozīmē momentānu mājputnu gaļas vai olu eksporta aizliegumu no konkrētas valsts teritorijas, tādējādi nobremzējot visu industriju. Tie visi ir ieguvumi kā mūsu valstij, tā daudzām Eiropas valstīm.
Cik atpazīstams ir Latvijas vārds pasaulē?
Ir šo 182 valstu vidū tādas, kam Latvijas vārds neizsaka neko. Tādēļ nereti ir grūti runāt kaut vai, piemēram, par eksporta veterināro prasību saskaņošanu, ja otrai valstij nav nekādas intereses par Latviju. Jāteic gan, attieksme daudzos jautājumos mainās, līdzko saruna notiek augstākā līmenī – ar reģiona prezidentu. Tas priecē, jo reizē tiek veicināta gan mana atpazīstamība, gan iespējas pārstāvēt Latvijas intereses.
Varat pastāstīt kādu gadījumu no sadarbības ar pavisam eksotiskām valstīm?
Piemēram, Kenija. Mēs vēlamies eksportēt liellopu gaļu. Ja es runāšu kā Latvijas pārstāvis, attieksme būs vienaldzīga, ja kā Eiropas reģiona prezidents – viss notiks.
Vai jums ir tiesības ierobežot kādu citu valstu produktu vai dzīvnieku importu uz Latviju, Eiropu, ja šķiet, ka tas kādu iemeslu dēļ nebūtu vēlams?
Nē. Tā ir pavisam cita joma, un šādi jautājumi ir Eiropas Komisijas kompetencē, kas nosaka vienotus kritērijus un vienotus standartus valstu un uzņēmumu atzīšanai.
Kā notiek jūsu praktiskā darbošanās prezidenta amatā?
Ja kaut kur pasaulē uzliesmo reģistrējamās un ziņojamās slimības, tad 24 stundu laikā par gadījumu paziņo uz Eiropas Savienības tā saucamo ADNS sistēmu un tālāk operatīvi informāciju saņem visas dalībvalstis. Paralēla informatīvā sistēma ir Pasaules dzīvnieku veselības organizācijai, kas arī 24 stundu laikā par situāciju konkrētā valstī sazinās ar visām 182 valstīm. Man katru dienu dažāda satura ziņojumi pienāk nepārtraukti. (Mūsu sarunas laikā Māris savā tālrunī saņēma vairākus ziņojumus par Āfrikas cūku mēra gadījumiem Rumānijā un karti, kur redzēja ne vien slimības uzliesmojuma reģionus, bet arī cik dzīvniekiem infekcija konstatēta.)
Var teikt, ka jūsu darba daļa ir tajā milzīgajā veikumā, lai pasaules iedzīvotāji un arī dzīvnieki justos droši, būtu veseli.
Jā, gan cilvēki, gan dzīvnieki. Pamatā jau visas šīs slimības tiek vērtētas arī no dzīvnieku aizsardzības un valstu ekonomikas viedokļa. Skaidri taču zinām, ka jebkura bīstama infekcijas slimība būtiski ietekmē vai dažos gadījumos pat sagrauj kādu nozari. Ir pieredze, cik būtiski Āfrikas cūku mēris ietekmēja cūkkopību, kādus zaudējumus radīja. Latvijā gan patlaban cūkkopības nozare ir adaptējusies jaunajiem apstākļiem, tomēr iespējas izvest termiski neapstrādātu gaļu vai dzīvus dzīvniekus pat Eiropas Savienības ietvaros joprojām ir ierobežotas.
Vai mēra atklāšanas gadījumi mājas cūkām nenozīmē to, ka cilvēki kļuvuši paviršāki, aizmirsuši par postu un, ja slimas mežacūkas tuvumā nav atrastas, vairs neievēro arī biodrošību?
Latvijā visiem, bet īpaši jau tiem, kuri nodarbojas ar cūkkopību, nevienu mirkli nevajadzētu dzīvot ilūzijās, ka mēris ir beidzies. Protams, katrs gadījums ir jāvērtē individuāli, jo ir saimnieki, kuri saprot, ko dara, un ir tādi, kas nesaprot. Neraugoties uz visām informatīvajām kampaņām, sarunām, katras nedēļas publikācijām par inficēto mežacūku skaitu un vietu, ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņu sētai slimība paies garām.
Kā jūs kopumā vērtējat Āfrikas cūku mēra gaitu Latvijā?
Analīzes pierāda, ka ir ļoti daudz veselu dzīvnieku. No pērn nomedītajiem aptuveni 30 tūkstošiem tikai kādi pieci simti bija inficētās. Baumu līmenī dzirdēts, ka Krievijā it kā esot vakcīna pret Āfrikas cūku mēri. Jā, arī pasaulē ir zināmi vakcīnas prototipi, taču tā ir dzīvā vakcīna, kas nav piemērota meža, bet gan mājas dzīvniekiem. Arī efektivitāti zinātnieki joprojām pēta, īpaši Spānijā un Vācijā. Tomēr pagaidām Eiropas Savienības valstīs mājas cūku vakcinācija pret Āfrikas cūku mēri netiks praktizēta, jo tam nav lielas jēgas, kamēr nepanāks, ka šādu vakcīnu var ievietot ēsmā un izmantot arī meža dzīvniekiem.
Baltijas valstis, tad Polija, tagad jau Čehija, Rumānija un Ungārija ir ar milzīgu mežacūku blīvumu un arī mēra upuri. Šīs valstis cīnās vienas pašas vai iesaistās arī tās, kur vēl briesmu nav?
Protams, ka iesaistās. Varētu teikt, ka Dānijā, Vācijā un Austrijā valda pat zināma histērija: šajās valstīs ar Āfrikas cūku mēri tikai viena slima mežacūka nozīmētu teju cūkkopības nozares sabrukumu, jo visa cūkkopības industrija ir atkarīga no eksporta uz Āzijas tirgu.
Kas infekciju slimību sarakstā ir pirmajā vietā un visbīstamākais?
Kā kurā valstī. Tāda saraksta faktiski nav, jo uz jebkuru slimību var raudzīties no vairākiem aspektiem. Jā, Āfrikas cūku mēris ir ļoti lipīgs, to grūti apkarot, ilgi saglabājas apkārtējā vidē, taču skar tikai cūku dzimtas dzīvniekus. Daudz bīstamāka ir trakumsērga, no kuras mirstība ir simtprocentīga, pie tam skar nevis vienu dzīvnieku sugu, bet pilnīgi visas, plus var saslimt un nomirt arī cilvēks. Latvija ar trakumsērgu ir tikusi galā veiksmīgi un jau vairākus gadus mums ir no šīs slimības brīvas valsts statuss. Tomēr tas nenozīmē, ka zaudēta modrība. Mēs meža dzīvnieku vakcināciju joprojām turpinām, bet statistika ir nežēlīga – pasaulē ik pēc astoņām minūtēm viens cilvēks no trakumsērgas iet bojā.
Cik lieli draudi ir, ka ar hronisko novājēšanas slimību sāks slimot meža pārnadži?
Latvijā saslimšana vēl nav konstatēta, tāpat nezinām, kā šie prioni varētu pāriet uz liellopiem. Slimības uzliesmojums un reizē pirmais gadījums Eiropas kontinentā bija Norvēģijā ziemeļbriežiem un aļņiem. Tad pēkšņi atklājās gadījums Somijā – vecam alnim netālu no Krievijas robežas. Tas radīja gan satraukumu, gan jautājumu, vai mēs vispār zinām, cik plašs ir slimības izplatības areāls. Tādēļ šogad visā Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, ir uzsākta monitoringa programma un hroniskās novājēšanas slimības konstatēšanai pārbaudīs 2000 briežus, aļņus un stirnas. Ja kādā valstī slimība tiks atklāta, piesardzības pasākumi varētu būt līdzīgi kā tā sauktās govju trakumsērgas gadījumā – katrs nomedītais pārnadzis būs jāpārbauda. Tāpat ir pieļaujams, ka hroniskās novājēšanas slimības prioni var izraisīt saslimšanu arī cilvēkiem.
Pēc dažiem mēnešiem sāksies aļņu un staltbriežu riests. Kas jādara medniekam, ja viņam šķiet, ka tas dzīvnieks neizskatās gluži labi?
Visiem šiem prioniem ir ļoti garš inkubācijas periods – pat gadiem un bez jebkādām klīniskajām pazīmēm, tādēļ dzīvnieka izskats ir atkarīgs no slimības stadijas. Taču, tā kā tiek skarta nervu sistēma, tad neadekvātas izpausmes ir diezgan viegli pamanāmas: grīļīga gaita, neorientēšanās telpā, siekalošanās. Ja nomedīts dzīvnieks ar līdzīgām pazīmēm, jāsazinās ar mūsu dienesta darbiniekiem. Paņemsim paraugu un iztaisīsim analīzes. Vēl attiecībā uz infekcijas slimībām: šobrīd ir stājušies spēkā noteikumi par medību higiēnu. Tādēļ vēlos aicināt visus medniekus būt atbildīgākiem un ievērot higiēnas vismaz elementārās prasības, lai no Āfrikas cūku mēra pasargātu Latvijas brīvo daļu.
Tas nozīmē, ka slimības izplatītājs tomēr ir cilvēks?
Ja pārnēsātāja ir tikai mežacūka, viss notiek lēni un daļēji prognozējami. Ja cilvēks, viss notiek ātri, tādēļ ir skaidrs, ka tik plašā Latvijas teritorijā mēra vīrusu diemžēl varēja izplatīt tikai cilvēks. Mēs taču pirmās slimās mežacūkas konstatējām pie Baltkrievijas robežas, un pēc pāris nedēļām jau bija gadījums Valkā. Arī Kurzemes gadījumi neiztika bez cilvēka palīdzības. Tādēļ cilvēka faktoram šobrīd ir īpaši liela nozīme, lai neaktivizētu otrreizēju mežacūku saslimšanu tajās teritorijās, kur mēris jau pārslimots.
Zināms, ka slimās mežacūkas ienāca Latvijas teritorijā no Baltkrievijas, ka tieši uz robežas tās nomedīja. Vai šī valsts arī kaut ko dara mēra ierobežošanā?
Ar Baltkrieviju tiek runāts dažādos līmeņos, tajā skaitā Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas ietvaros. Tomēr baltkrievi joprojām šaubās, vai viņu teritorijā ir sastopams Āfrikas cūku mēris. Tādēļ, ja valsts pati – tas, starp citu, ir katras pienākums – neziņo par saslimšanas gadījumiem, arī mēs pretējo pierādīt nevaram.
Uzklausot stāstu par šiem sabiedrībai mazāk zināmajiem, bet darbietilpīgajiem jūsu pienākumiem Eiropā, zinot, ko nozīmē vadīt PVD, tagad, lūdzu, jautājums – kad atlicināt laiku medībām?
Vai, man ir tik maz ko teikt! Mednieks esmu, taču ļoti neaktīvs, vēl neaktīvāks esmu šāvējs, un trofeju, ar ko lielīties, arī man nav.
Kāpēc kļuvāt par mednieku?
Interese radās bērnībā gan par dabu, gan dzīvniekiem, gan medībām. Pirmkārt, mans tēvs ir biologs, un tas viennozīmīgi jau mazotnē radīja interesi par dabu, īpaši dzīvniekiem un putniem. Interese par medībām radās, pateicoties tēva draugam medniekam, kurš dzīvoja netālu no mūsu lauku mājām Ieriķos. Tur pavadīju vasaras, bieži viesojāmies pie tēva drauga, un kā jebkuru puiku arī mani pievilka ieroči, jo ierocis – tas ir kaut kas fascinējošs. Tā viss kopums, ko iepazinu laukos, noteica arī manu profesijas izvēli un vēlāk darbu. Arī medībās man galvenais ir atrašanās dabā, vērošana. Tādēļ man visaizraujošākās ir mežacūku medības uz gaidi. Manā uztverē mežacūku medības vispār ir ekselentas, jo dod neaizmirstamas sajūtas un adrenalīnu, kad dzirdi tuvojamies, kad kaut kur čab, brakšķ, urkšķ… Šīs sajūtas man ir vajadzīgas, tās dod spēku ikdienai. Jā, un reizi gadā uz pīlēm kādā klusākā vietā.
Tas vairāk izklausās pēc medību filozofijas.
Nu, jā. Es uz medībām skatos citādi – kā uz procesu kopumu. Mednieks jau vispār ir dabas sastāvdaļa jeb viens no dabas pārtikas ķēdes posmiem. Ir mērķis, kāpēc tu ej uz mežu, ir mežs, kur var nolikt malā visas problēmas, atrasties dabā, sastapt dzīvniekus un neizšaut. Tāpēc arī trofeju man nav. Nevienas. Es taču bez šaušanas un trofeju iegūšanas arī varu būt mednieks.
Ja esat medību trofeju izstādēs, vai neietrīcas sirds – sak, es arī kādu gribētu.
Trofeju izstādes man ļoti patīk, priecājos un esmu lepns par medniekiem, kam šie skaistumi pieder, taču apdalīts nejūtos. Nesatraucos, ka man mājās nav nekā tamlīdzīga. Bet gaļa taču pa retai reizei ir?Ir gan, bet vairāk tas ir citu mednieku nopelns dzinējmedībās.
Mežacūku gaļai trihinelozi pārbaudāt?
Obligāti. To iesaku darīt visiem medniekiem, pat ja viņi ir tik pašpārliecināti, ka uzskata par pietiekamu vienīgi termisko apstrādi. Katrs, protams, ja ēd laboratoriski nepārbaudītu gaļu, par sevi atbild pats, taču lielais ļaunums sākas, kad gaļu iedod draugiem, paziņām vai pat pārdod.
Vai safari medības jūs interesē?
Pagaidām neinteresē. Latvijas daba un fauna ir pietiekami bagāta, un nav vajadzības braukt medīt citu valstu dzīvniekus.
Cik dziļi jūs kā mazāk aktīvu mednieku skar medību un mednieku noniecināšana, apsaukāšana?
Jebkuras negācijas ir jāprot nelaist klāt par tuvu. Arī PVD tādu netrūkst. Taču es uzskatu viennozīmīgi – mednieki Latvijā ir vieni no lielākajiem dabas draugiem. Ne tikai vārdos, bet arī darbos, jo, ievērojot medību ētiku, palīdz visiem procesiem dabā. Vēl vairāk – ņemot vērā šodienas urbanizēto vidi, daba bez medībām pat nevarētu pastāvēt. Ja nebūtu mednieku, tad viņu vietā nekavējoties rastos citi – mazāki, taču ļoti daudzskaitlīgi organismiņi vīrusu un baktēriju izskatā, kuri ar medībām nodarbotos ievērojami nepievilcīgākā veidā, nekā to šobrīd dara Āfrikas cūku mēris. Varbūt ar laiku no faunas tad pat izzustu daudzi mums pazīstami dzīvnieki. Lai ko arī oponētu citādi domājošie, nav noliedzams fakts, ka mednieki ir vienīgie, kuri spēj saprātīgi regulēt dzīvnieku populāciju. Diemžēl daļa mūsu sabiedrības vairāk ieklausās runās, nevis paraugās uz paveiktajiem darbiem.
Vēl par šo tēmu runājot, esmu pārliecināts, ka par medībām nedrīkstētu izteikties neviens cilvēks, kurš uzturā lieto gaļu. Medības pagaidām ir vishumānākais gaļas iegūšanas veids. Tādēļ, pirms skaļi bļaut, vajadzētu painteresēties gan par bioloģiju, gan par dažādu sugu mijiedarbību ekosistēmā.
Jūs gribat kaut ko pateikt Latvijas medniekiem?
Paldies. Paldies visiem, kuri mūsu dienestam ir palīdzējuši, atbalstījuši un sadarbojušies ar nelaimēm saistītos pasākumos. Patīkami, ka mednieki kļūst arvien zinošāki.
Cik Rīgai ir vajadzīgi bebri, un vai no veterinārijas viedokļa tiem ir vieta pilsētā?
Rīgas bebri ir dzīvniekiem draudzīgas politikas ķīlnieki. Mežacūkas vismaz tika veiksmīgi noķertas un aizvestas, un paldies Dievam, ka tās nepaguva galvaspilsētai uzdāvināt Āfrikas cūku mēri.
Vai, rezumējot visu, var formulēt, ka medības jums ir relaksācija dabā?
Jā, taču man vēl vajag arī kādu noteiktu mērķi. Ja medības, tad medības. Ja sēņošana, tad sēņošana. Ja makšķerēšana, tad makšķerēšana. Šogad vienu reizi esmu bijis uz līdakām, kaut gan dzīvoju metrus trīssimt no Daugavas.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūlija numurā
