Pilsētas dzīvei ir savs šarms? 11
Kaut kādu dzīvošanas pieredzi tu vari dabūt tikai kontaktā ar cilvēkiem – tu redzi, kā viņi kustas, ģērbjas, smaržo. Atklāsmes vieglāk sasniegt laukos un klusumā.
Cilvēki tev joprojām ir interesanti?
Viņi nebeidz pārsteigt, un saskarsmē ar citiem sevī atrodu kādas jaunas šķautnes. Tad brīnos, kāpēc kādā brīdī esmu kļuvusi dusmīga vai sapriecājusies, agrāk man nekad šāda reakcija nav bijusi.
Vai ar gadiem atnāk arī viedāks miers?
Savā ziņā – jā, es negribētu atpakaļ to, kāda biju savos trīsdesmit gados. Lielākoties cilvēki trakākas lietas pastrādā piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā, man tas laiks bija bišķīt iekavējies. Pusaudža gados braucu uz kalniem, pēc tam cītīgi mācījos, tad viens pēc otra piedzima bērni. Nebija tāda brīža, kad būtu iztrakojusies. Paldies Dievam, ka tas ar mani nenotiek tagad, tuvojoties piecdesmit, tad gan būtu smieklīgi.
Citi saka – kad bērni lieli, tad tikai sākas dzīve sev.
To vajag darīt ar gaumi. Man tā gluži neizdevās. Toreiz tas bija veids, kā varēju izdzīvot situācijā, kad biju palikusi viena ar trim bērniem, un protests, lai parādītu, ka viena neaiziešu bojā.
Tu visai atklāti stāsti par sevi. Vai tas palīdz dzīvot, vai tā ir tava kā rakstnieces publiskās dzīves sastāvdaļa?
Nemaz tā visu nestāstu, liela daļa no manas privātās telpas paliek slēgta.
Bet stāsts par depresiju…
Tas bija apzināts solis. Par depresiju es arī turpināšu runāt, lai cilvēkiem palīdzētu saprast, kas ar viņiem notiek. Pati to ilgi neaptvēru, vismaz līdz trīsdesmit gadiem domāju, ka esmu kaut kāds ražošanas brāķis. Tās dēļ man ir izjukušas arī attiecības ar draugiem, jo viņi nesaprata, kas ar mani notiek.
Nesen Kaņepes kultūras centrā lasīju savu gabalu par depresiju un tajā pašā laikā ķermeņa māksliniece rādīja performanci. Sanāca daudz cilvēku – gan vecāka gadagājuma, gan jaunieši, kam pašiem vai viņu draugiem ir šī problēma. Bija atnākuši mani bērni, apraudājās… Ģimenē mēs par to runājam, un viņiem tas tikai ir palīdzējis izaugt iejūtīgākiem, līdzcietīgākiem un palīdzēt saviem līdzcilvēkiem.
Daudziem ir depresija?
Maniem paziņām – diezgan daudziem. Kad ir labāks garastāvoklis, varam par to parunāt, bet krīzes situācijās depresija izolē cilvēku no citiem un ne ar vienu negribas pat satikties.
Kā tev ir tagad?
Tā ir visu laiku, taču tiek kontrolēta, jo lietoju zāles. Kad mēģināju tās palēnām atmest ar domu – ko es sevi indēšu –, pagāja divi trīs mēneši un, bāc, atkal viss bija atpakaļ. Vairs neeksperimentēšu.
Slimību var pārmantot?
Manā gadījumā tā ir iedzimta, jo sākās ļoti agrā vecumā, pat pirms pusaudžu gadiem. Rados pa viena vecāka līniju ir diezgan daudz pašnāvību un gadījumu psihiatriskajā slimnīcā.
Tev daudz laika atliekot domāšanai. Kas tās ir par domām – lielās, pasaulīgās, par savu uzdevumu uz Zemes, vai esi to izpildījusi?
Visvisādas. Kādu precīzāku teikumu vai atziņas mēdzu pierakstīt – tas var noderēt literatūrā. Uz jautājumu, ko es te daru, atbildu, ka mēģinu priecāties par dzīvi. Man ir ļoti labs fons – forša ģimene.
Un ja paprāto par eksistenciālām lietām?
Kad jādomā par kaut kādām beigām vai laiku, kad mūsu šeit nebūs, atceros filmu “Melanholija”. Kā viņi sēdēja būdā, sadevušies rokās, un viss beidzās. Es arī tā gribētu – vai nu aizmiedz miegā, vai tas notiek kā īss klikšķis – un cilvēce beidzas. Baigi nepanesama ir doma, ka pēc tevis viss turpinās, kā bija. Un tā jau arī tas notiek. Minimālā mērogā to var piedzīvot brīžos, kad salūst sirds un sairst attiecības. Ej pa skaisto pilsētu, spīd saule, čivina putniņi, cilvēki iepērkas, pastaigājas, bučojas, bet tev tā pasaule ir beigusies. Un tu nevari saprast, kā viņi tā var priecāties, ja man tikko notika traģēdija?
Izdodas savus laimes brīžus noķert aiz astes?
Mēģinu to apzināti darīt, un šķiet, ka esmu diezgan labi uztrenējusies. Absolūtie laimes mirkļi atnāk negaidot – atlido pelēkā dzilna un sāk knabināties pie barotavas, vai ārā snieg – un redzu kādu skaisti apsnigušu zaru, suns komiski apguļas…
