Vai tava atvainošanās kaut ko mainīja? 11
Es nezinu, vismaz daži mednieki man pateica paldies. Negribēju ar visu viņu sabiedrību saiet ragos – mani labākie kaimiņi un draugi ir mednieki.
Pirms kāda laika savā feisbuka profilā paziņoji, ka vēlies aizbraukt no Latvijas. Cik raksturīgi – kā kaut kas nav pa prātam, šī valsts ir piegriezusies, dodos prom!
Vispār es neesmu klubiņā “vissir slikti.lv”. Toreiz tas nebija nopietni domāts, ka tūlīt sēžos lidmašīnā un laižos projām. Taču ir tādi brīži, kad sakrājas. Saceļas šausmas skaustā, kad padomāju par saviem pensijas gadiem. Radio mums stāsta, ka pēc desmit gadiem nebūs sociālā nodrošinājuma, lai izmaksātu pensijas. Gribētos lielāku drošību. Tad kāds netiek galā ar VID priekšniecību, KNAB atkal kaut kāds skandāls… Un deviņos vakarā pirms gulētiešanas visu to sarakstīju.
Pēc tādiem tekstiem kļūst vieglāk?
Uz brīdi – jā, bet pēc tam bija diezgan traki, jo man pat vecāki zvanīja un prasīja, vai braucu projām. Bērniem skolā vaicāja – tev mamma dodas projām, vai viņa jūs ņems līdzi? Vīram bija apnikuši jautājumi – Dace jau aizbraukusi? Man pirms lasījumiem prasīja – vai esmu vēl te un būšu uz lasījumiem?
Cilvēkiem rūp, kas notiek ar Daci Rukšāni. Dzīvojas viņa te mierīgi savā lauku mājā, tad sadomā iemest kādu tekstu tīmeklī un vai visu Latviju saviļņo.
Esmu domājusi, ja šeit, piemēram, atsāktos Padomju Savienība, diez vai varētu palikt, bet nezinu, vai arī varētu aizbraukt. Man ir viss vajadzīgais dzīvošanai ārzemēs – zināšanas, valoda, pieredze, labs CV. Bet nē – te ir tik forši! Nu, paskaties pa logu laukā!
Kad redzi, ka daudz kas iet greizi, vai pašai ir gribējies kādreiz kaut ko darīt lietas labā? Tavs tētis Jānis Rukšāns atmodas laikā bija spožs politiķis, atceros viņa kaismīgās runas – vienlaikus gan emocionālas, gan konstruktīvas. Žēl, ka aizgāja no politikas.
Atmodas laikā viņš izdarīja, ko varēja, un atgriezās pie puķēm. Un pareizi bija – kad sākās siles dalīšana, tas nebūtu viņam. Ar daudziem cīņu biedriem, kas piedalījās šajā procesā, tēvs drīz vien pazaudēja kontaktus, jo viņi ļoti pārvērtās. Tie bija cilvēki, kas ikdienā nāca pie mums uz mājām ciemos, un arī es redzēju, kādi viņi bija agrāk un par ko bija kļuvuši.
Kā viņi pārvērtās?
Kļuva ļoti turīgi, konformistiski, pazuda ideāli un dedzība. Viss tika veidots uz aprēķina pamata – būs vai nebūs izdevīgi. Mans tēvs tāds nevarēja būt, un politikai viņš ir pārāk emocionāls.
Politiku veido cilvēki, un nepiekrītu apgalvojumam, ka tā ir viena liela mēslu bedre. Ja kas nepatīk valstī, nu mēģini kaut ko mainīt, piedalies.
Man vispirms vajag pabeigt augstāko izglītību – kādreiz studēju biologos. Jācer, ka rudenī iestāšos augstskolā, vēl tikai jāaprēķina, cik eksāmeni nokārtoti, cik vēl jānoliek.
Kāpēc tev tas vajadzīgs?
Kad nāk kaut kādi gadi, ir vairāki veidi, kā saglabāt dzīvesprieku. Viens – draudzēties, kontaktēties ar cilvēkiem, otrs – apgūt kaut ko jaunu. Mājās esot, nav tik lielas motivācijas to darīt. Jā, es katru dienu kaut ko lasu, eju uz mežu un mēģinu atrast un noteikt arvien jaunus augus, kurus nepazīstu, bet tas nav pietiekami. Gribu, lai man kāds dod uzdevumus, tad jāgatavojas eksāmenam, speciāli kaut kas jālasa, ko tāpat es nedarītu.
Kāda ir dzīve laukos? Tu taču biji rīdziniece.
Rīgā dzīvoju visu mūžu, bet bērnībā vasarās daudz dzīvojos pa laukiem. Murjāņos, kur tēvatēvam Hugo Rukšānam kā rakstniekam bija piešķirts zemes gabaliņš un ap piecdesmitajiem gadiem viņš uzbūvēja vasaras mājiņu. Mamma nāk no Liepājas puses, tur visi no laukiem. Esmu strādājusi fermā, lai nopelnītu naudiņu. Baroju un tīrīju cūkas, apstrādāju viņas pret utīm. Nezinu, kā ir mūsdienās, bet tolaik iegāji kūtī – ā, kādas foršas, brūnas cūciņas, kad pieskaries, viss brūnums aizskrien – tās bija utis. Mērcējām slotas kaut kādā indē un mazgājām sivēnmātes un sivēnus, vaislas kuiļus neaiztikām, viņi bija drausmīgi nikni un varēja iekost. Reiz viens pat izlauzās ārā, šķaidīja novietnes, es ielēcu pie cūku mātes aplokā un noslēpos. Pie cūku fermas arī drausmīgi smirdēja, ja gribēji iet uz zaļumballi, riktīgi bija jāmazgājas no galvas līdz kājām.
Kam tev tādas šausmas bija jāpārcieš?
Vajadzēja naudu alpīnisma nometnei Kaukāza kalnos.
Nopelnīji ar‘?
Nu jā, fermā labi maksāja. Vienu gadu strādāju ar cūkām, vienu – ar teļiem.
Cūku stāsts ir iespaidīgs, tas ir uzrakstīts?
“Kāpēc tu raudāji” uzrakstīju dažas rindiņas, bet tā pamatīgāk – ne.
Esi piedzīvojumu meklētāja?
Toreiz gribējās, tagad vairs ne – labāk patīk silts dīvāniņš. Man pašreiz tāds periods – esmu ļoti apmierināta, ka ir miers un klusums. Dažreiz gan vīram saku – lūdzu, aizved mani pie gaismiņām un cilvēkiem. Uz Ziemassvētkiem terasē uzkarinājām virteni – redz, un gaismiņas mums arī ir!
