Dace Rukšāne: Neesmu klubiņā vissirslikti.lv 11
Nomedītās lūšu mammas skandāla vietā tīmeklī jau cita ēsma – eksprezidentes mūža mājas. Gan par neapdomīgo mednieci, gan iznīcinošajiem komentāriem mieles vēl palikušas. Rakstniece Dace Rukšāne par savu tvītu publiski atvainojās. Vai kļūdas labojums ko līdz pēc vārdu giljotīnas?
It kā klusajā un mīlestības pilnajā Ziemassvētku laikā par to runāja teju visur – radio, internetā, virtuvē, pie viesību galda. Kā viena Alūksnes novada medniece nošāvusi lūseni, atstājot likteņa varā tās bērnus. Kuram gan sirds nesažņaugsies par tādu neģēlību? Bet kurš varēja iedomāties, ka lūsēnu žēlotāji komentāros bija gatavi nogalēt, izvarot un vēl citādos veidos iznīcināt pašu mednieci. Pasludinot nabaga sievieti par Gada necilvēku, savu roku kolektīvajām cilvēkmedībām pielika arī rakstniece Dace Rukšāne. Viņas ieraksti sociālajos tīklos allaž tiek kāri pārtverti, pavairoti un apspriesti, jo meistarīgi darināti, nākuši no sirds, bet pati autore – gana populāra persona.
Jau pāris gadus Dace dzīvo Stalbē, lauku mājā, kas celta uz seniem staļļa pamatiem. Ciemiņus sagaida draudzīgā sunene Oga. Saimniece līdz ausīm ierakusies grāmatu kalnos – kā Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijas priekšsēdētājai jāizlasa septiņdesmit pagājušā gada garadarbi. Pa starpu uzrakstot kādu rakstu vai sleju žurnāliem, līdz Rīgai aizlaiž labi ja reizi nedēļā.
Aiz lielā loga rimta ziemas aina ar putnu barotavu. Dzeram kafiju no automāta un runājamies par vārda spēku, rakstītāja atbildību virtuālajā pasaulē un īstenībā, kā arī laimes brīžiem, kurus izdodas notvert aiz astes.
Gluži kā medniece trāpīji desmitniekā ar savu tvītu par Gada necilvēka nomināciju.
Kad to ievietoju, jandāliņš par lūsenes medībām bija gājis vaļā vismaz astoņas stundas. Nākamajā rītā redzēju – no mana tvīta paņemts “Gada necilvēks”, un iznāk, ka esmu galvenā kūdītāja.
Paskatījos, kas vispār notiek internetā, un tas bija tik briesmīgi, ka, protams, atvainojos medniecei, jo tādu reakciju es galīgi nebiju gribējusi. Jādomā vairāk par to, kāds vārdam spēks.
Nekas labāks mūs negaida nākotnē – virtuālajā vidē komentētāju teksti kļūst arvien iznīcinošāki.
Tāds riktīgs mobings. Ja tai sievietei nebūtu aizstāvju un mediji vēl mestos virsū, kaut vai ej un pakaries. Pati esmu pieradusi, ka internetā tev var pateikt visu. Savā literārajā karjerā daudz esmu dabūjusi, bet šim cilvēkam nav tāda rūdījuma.
Vai pie tā vispār var pierast?
Var nelasīt vai arī nedaudz palasīt un pēc tam pažēloties tuviniekiem, kas tev pateiks – nomierinies. Var visu to neņemt galvā, kamēr nesāk uz mobilo telefonu sūtīt īsziņas ar draudiem.
Arī tādas ir bijušas?
Ir zvanīts, bet tas jau sen. Par “Sestdienas” slejām.
Kāpēc tā notiek, ka cilvēkos dzīvo tādas galējības, sākot no milzīgas līdzjūtības, dāsniem ziedojumiem līdz pat melnākajiem zaimiem?
To es arī nesaprotu, lai gan mans tvīts arī nebija diez ko jauks. Tas gan ir skaidrs, ka labs visiem nebūsi, pat darot vislabākos darbus. Kas notika, piemēram, ar Katrīni Pasternaku? Vadīja ziedošanas raidījumu, labsirdības iemiesojums, nevaru iedomāties, ko ar viņas zelta publicitāti varētu pārmest, bet arī dabūja savu tiesu internetā.
Jāpiegriež tie komentāri?
Bet cilvēkiem ir kur izlikt savu agresiju, varbūt tāpēc viņi neiet slepkavot.
No tvīta par lūseni radās priekšstats, ka esi liela dzīvnieku aizstāve.
Vispār esmu dabas aizstāve un uzskatu – kamēr nav zinātniski pamatotu pierādījumu un secinājumu, ka plēsoņu skaits pie mums jākontrolē, būšu pret vilku un lūšu šaušanu.
Tu par Mārtiņa Rītiņa šmorētajām vārnām arī uztraucies. Putns izsenis medījams, senie kurši tos ķēra, sālīja un ēda, kā to meistarīgi aprakstījis Alberts Bels savā grāmatā “Cilvēki laivās”.
Domāju, ka arī putni nav jāmedī un tā patiešām ir tikai izklaide. Putnu skaits nav jākontrolē, tie nav pārsavairojušies, neviena pīle vai sloka nevienam neko neposta. Jā, meža putnu gaļa ir garšīga, to es atzīstu.
Zemniekiem te būtu ko iebilst – bariem zosu un citu putnu noēd viņu sējumus vienā mierā. Nez kas notiktu, ja tavs vīrs būtu mednieks? Cik nav gadījumu, kad sievas sāk iet līdzi medībās.
Vissmieklīgākais šajā kontekstā ir tas, ka medības nenoliedzu, nevienu mednieku par idiotu neuzskatu, ja vien patiešām viņš tāds nav, kādi diemžēl gadās. Mednieki ir mani draugi, un es arī ēdu meža dzīvnieku gaļu.
Pašai pat ir gadījies nogalināt stirnu, kad tā bija ietriekusies sētā, laikam lauzusi kaklu, gulēja un raustījās. Nevarēju noskatīties, paņēmu lielo nazi un pārgriezu rīkli. Tad pakarināju aiz kājām šķūnītī, ļāvu, lai iztek asinis, nodīrāju, izņēmu iekšas, sadalīju… Man tolaik bija kādi astoņpadsmit gadi un jau ļoti racionāla attieksme pret ēdienu. Arī tagad dažkārt lūdzu medniekiem, lai atļauj nodīrāt medījumu. Sākumā gāja klupaču klupačiem, bet uz beigām tīri labi pratu sadalīt.
Varētu ieroci paņemt rokā?
Droši vien, ja ietu vīram līdzi, arī pati medītu. Tikai ne putnus, labāk šautu uz māla šķīvīšiem.
