Kad “ziepju trauki” piekāpušies tālruņiem, pieaug vajadzība pēc labas optikas 0
Biju kādā turīgas latviešu ģimenes jubilejā. Viesu nams ar skatu uz ezeru. Pie tā visai dārgi auto. Bagātīgi klāts galds. Dzīva mūzika. Vārdu sakot – ja ne pārpilnība, tad pilnīga pietiekamība noteikti. Līdz pienāk laiks pūst svecītes un redzu, ka viens būtisks trūkums šai mūsdienu kompānijai ir gan. Te nav neviena īsta fotoaparāta. Vēsturisko mirkli fiksēt saskrien kādi desmit “telefonisti”. Stumda viens otru, lai tortei un jubilārei tuvāk tiktu, pukojas, kad skopā gaismiņā iegūtais izrādā blāvs un neass, bāž apšaubāmo guvumu atpakaļ ķešās, kur tas tā arī paliks.
Miris īsts foto?
Šis ir jautājums, uz kuru šodien mēģināsim atbildēt. Palīgā saucu divus profesionāļus. Tālu nav jāmeklē – mūsu “Gada auto” žūrijā ir Raimonds Volonts, viens no spēcīgākajiem sporta mirkļu medniekiem Latvijā. Un Roberts Jansons, kurš, auto/foto jomā sācis, nu ir meistars video nozarē, kura no statiska foto vairs nav krasi atdalāma.
Neapšaubāmi – pēdējos desmit gados telefonu fotogrāfiskās iespējas kļuvušas daudz labākas. Visstraujāk augusi to “gaismasspēja”. 2008. gadā tā tikai dārgākajos izstrādājumos bija zem trīs. 2014. jau sasniedza divi. Un pašlaik nav nekāds pārsteigums jaunumu datu tabulās ieraudzīt 1,6. Tātad divkārt augušas iespējas kādu momentiņu noķert krēslā.
Bet – fizika palikusi nemainīga. Kabatas formāta korpusā joprojām nav (un nekad nebūs) iespējams iebāzt garāka fokusa objektīvu. Tātad jāpieiet tuvu. Ļoti tuvu. Kas bieži nav iespējams. Kas kropļo fotografējamās sejas proporcijas, padara vaigus apaļākus, acis izbolītas. Ja fotografēsi no normāla attāluma, nāksies bildīti datorā apcirpt, jau tā ne sevišķi izcilo kvalitāti bojājot. Pikseļu te gan ir daudz (atrodams pat telefons ar 40 Mpix sensoru), bet tie joprojām ir mazmazītiņi.
Īpašu popularitāti nav guvušas arī dažādas optiskas telefonu “piekabes”. Tās tālāku “šāvienu” iespējas gan ievērojami palielina, bet atņem pašu galveno – kabatas formātu. Neder mūsdienu cilvēkam…
Abi mūsu eksperti vienīgo iespēju telefonu fiksēto attēlu tālākai pilnveidošanai redz tikai digitālā revolūcijā, kura jau ir sākusies. Vienkāršoti šī ideja aprakstāmi šādi – ja nevar plānā korpusā iedabūt vienu lielāku optiku, jāliek tās mazās vairākas. Ar dažādiem raksturlielumiem un procesoru īpašībām. Garāku fokusu, melnbaltas un tā tālāk. Tālāk ievāktā raža tiek summēta, šķirota, apstrādāta. Un ļoti iespējams, ka iegūtais rezultāts var kādreiz tuvoties īstu fotokameru sniegumam.
Pirmie telefoni ar aizmugures divām (selfiju stikliņu neskaitām) kamerām parādījās 2010. gadā. Un nu šis komplekts jau kļuvis par augstākā līmeņa telefonfoto tehnikas normu. Jau ir arī trīskameru aparāti. Un Raimonds uzskata, ka netālā nākotnē nav neiespējama pat 10 šādu actiņu ievietošana vienā korpusā.
… bet īstu fotokameru šie neuzvarēs
Tāds ir vienprātīgs šī vērtējuma autoru viedoklis. Pasaules digitālo kameru tirgū gan kopš 2014. gada fiksēts šķietami katastrofāls kritums. Taču tas ir tikai šķietams. Un “ziepju trauku” aiziešanas, pilnīgas un galīgas piekāpšanās telefonu priekšā radīts. Profesionālas un “pusprofesionālas” foto tehnikas virsotnes aug un zeļ. Ar zināmām izmaiņām. Klasiskās spoguļkameras neapšaubāmi piekāpjas ātrāko, klusāko, vieglāko “bezspoguļu” priekšā.
Gan Raimonds, gan Roberts par pašlaik labākajām uzskata “Sony” kameras. Ja vajadzības un vēlmes hokeja, tenisa, rallija mirkļu ķeršanā visaugstākās – tā ir “Sony A9”. Pašlaik ātrākā kamera pasaulē. Ne tikai stabili 20 kadri sekundē, bet arī augsta procesora ātrdarbība, kas ļauj izvairīties no defektiem dažādu sporta zālēs izvietotu digitālu ekrānu un tablo attēlošanā. Bet maksā virs 3000 eiro. Ar nedaudz virs 1000 eiro var tikt pie mazliet vieglākas “A7”. Dārgākā joprojām ir optika.
Šo dārgo fotoaparātu tirgus aug. Aug ne tikai uz profesionāļu rēķina. Tās – līdzīgi velosipēdiem, močiem, laivām utt. – ir pārtikušu cilvēku vaļasprieks.
Lētāku, bet “gaišu” un ātru
Es, piemēram, jau otro gadu fotografēju ar divreiz par “A7” lētāku “Olympus”. Sensors mazāks, bet gan avīzes, gan labu izdruku (līdz pat A3) vajadzībām pietiekams. Sevišķi, ja pamata komplekts papildināts ar pietiekami gaismasspējīgiem portretu un teleobjektīviem. Arī “Olympus” ir ātrs aparāts. Un tieši šī iespēja šaut desmit un vairāk reižu sekundē ir tā, kas radījusi revolūciju, pilnīgu apvērsumu foto medību jomā. Agrāk izcila momenta noķeršana bija reta veiksme. Tagad to dara tehnika. Ne tikai sporta laukumos, kur fotogrāfs nu var izsekot ripas vai tenisa bumbiņas lidojumam gandrīz vai pa centimetram. Pat portretus ir vērts fotografēt šādi.
Viens brīdinājums. Par apstrādi. Darbietilpīgs process. Kadru simti. Gigabaiti. To glabāšanā arī vajadzēs investēt. Vajadzēs labu datoru. Vajadzēs pašdisciplīnu, lai iegūtajā bagātībā nenoslīktu.
