Šmēdiņš: Šosezon medaļas nāk daudz grūtāk 2
Šogad izcīnīt medaļas ir daudz sarežģītāk – Jāņa Šmēdiņa skatījumā konkurences izlīdzināšanās ir galvenais, kas raksturo šīs sezonas pasaules tūri pludmales volejbolā. Duetā ar Aleksandru Samoilovu viņš svētdien izcīnīja otro vietu “Grand Slam” turnīrā Polijas pilsētā Stare Jablonki.
Priecē stabilitāte
Jāni uz sarunu aicināju Stare Jablonkos pēc grupas turnīra, kurā viņi ar Sašu izcīnīja trīs uzvaras, tādēļ 27 gadus vecais volejbolists bija labā noskaņojumā.
– Sezona diezgan veiksmīga, būtībā – otra labākā. Piekto vietu mums mazliet par daudz, bet jau pavasarī bija skaidrs, ka tik bieži kā pērn netiksim finālā vai pusfinālā. Šosezon konkurence tik sīva, ka prognozēt astoņnieku nav iespējams. Dālhauzers ar Rozentālu uzvar turnīrā, bet nākamajā paliek 17. vietā. Turpretī mums, izņemot pāris turnīrus, visu laiku ir piektā vieta. Prieks par stabilitāti.
– Konkurence izlīdzinājusies?
– Spēkos līdzīgu komandu ir daudz vairāk. Iespējams, nākamgad atkal būs pāris izteiktu līderu kā toreiz, kad Rikardu ar Emanuelu bija trijniekā visos turnīros. Šogad brazīlieši pirmo reizi uzvarēja tikai astotajā “Grand Slam” posmā. Sezonas sākumā dominēja eiropieši, pēc Eiropas čempionāta – amerikāņi un brazīlieši. Izslēgšanas spēlēs uz katru maču jāiet kā uz pēdējo. Zinām jau, kas notiek, ja mazliet atslābstam.
– Piemēram?
– Maskavā pret krieviem nebija variantu, lai gan viņi tur visiem pārgāja pāri ar 2:0. Katrā turnīrā ir kāds, kas izšauj un atgriežas savā vietā. Mums izcilu rezultātu nav, tomēr rangā esam pirmie, lai gan cīniņš diezgan liels.
– Pērn teicāt, ka uzbrukums ir labs, bet aizsardzība klibo. Kā šogad?
– Kā nu kurā turnīrā un pret kādiem sāncenšiem. Pēdējā laikā, ja neskaita šo turnīru, bloks bija kļuvis švakāks. Klāgenfurtē pusfinālā un mačā par trešo vietu katrs uzlikām vienu bloku. Tas ir par maz, lai uzvarētu. Pagājušajā gadā viss gāja no rokas, bija viegli spēlēt. Neviens no mums negaidīja, un ļoti labi sanāca. Šogad reizēm varbūt nenoticam sev, trešos setus piecas reizes esam zaudējuši. Pērn trešajā setā visus bez lielas spriedzes uzvarējām. Pie medaļām tikt daudz grūtāk nekā iepriekš.
Pludmales plusi
– Ziemā treniņos Ēģiptē treneri droši vien neļāva atslābt.
– Nebija nekādas atlaides – trīs treniņi dienā no pirmdienas līdz trešdienai, ceturtdiena brīva, piektdien un sestdien atkal trīs treniņi, svētdiena brīva. Pirmā nedēļa liekas ļoti vienkārša, otrajā sāc sēsties, trešajā netiec laukā no smiltīm, ceturtajā un piektajā rāpies ārā. Sezonu sākām labi, bet pēc tam uzradās ceturtdaļfināla barjera.
– Melnā darba posms smiltīs ir grūtāks nekā klasiskajā volejbolā?
– Te ir individuāla pieeja. Ja kas sāp, paņem atslodzi. Zālē tik mauc, mēdz būt tādi treneri, kas sāk domāt tikai tad, ja parādās asinis vai lūzumi. Pludmalē maiņu nav, līdz ar to rūpīgi attiecamies pret veselību. Vispār pludmalei ir daudz plusu, arī brīvāks režīms. Nospēlējam un varam būt kopā ar ģimeni, bet klasiskajā volejbolā jābūt ar komandu – kopīgas pusdienas, kopīga pastaiga.
– Pēc olimpiskajām spēlēm Londonā nebiji pārliecināts, ka neatgriezīsies klasiskajā volejbolā, lai pelnītu naudu. Kurā brīdī pludmales volejbols kļūst izdevīgāks nekā spēlēšana zālēs?
– Ja regulāri tiek “Grand Slam” posmu ceturtdaļfinālā, tad ir diezgan labi. Ņemot vērā, kā mums gāja iepriekšējā un arī šajā sezonā, par finansēm nav jāuztraucas. Ja visu varam izbraukāt un ziemā mierīgi gatavoties, tas ir liels solis uz priekšu. Bet salīdzinājumā ar zāli tu nezini, cik nopelnīsi un vai nebūs traumu. Zālē esi līgumu parakstījis un jebkurā gadījumā naudu dabūsi. Tā ka risks te ir, bet pludmales volejbols man patīk labāk.
– Uz zāli atpakaļ nevelk?
– Pašlaik ne. Nezinu, kam jānotiek, lai tā būtu. Zālē ietu diezgan smagi – uz cietā seguma uzreiz muguru jūt, ceļus. Pludmalē (tpu, tpu, tpu) viss ar veselību ir daudzmaz kārtībā, reizēm tik vajag masieri, lai relaksētu muskuļus. Smiltīs ir patīkamāk.
– Tu kā spēlētājs pēdējos divos gados esi mainījies?
– Kaut kādā mērā esmu, jo ar Mārtiņu mums bija viens spēles zīmējums, bet ar Sašu ir vairāki, un varam tos mainīt atkarībā no situācijas. Pretiniekiem ir ļoti grūti spēlēt pret mums. Ar Sašu biežāk sanāk spēka uzbrukums, abi varam gremdserves taisīt, iet blokā. Mēs esam daudzveidīgāka komanda, tāpēc arī ir stabilāki rezultāti.
Vakara alus
– Kurš “Grand Slam” turnīrs ir vislabāk organizēts?
– Noteikti Klāgenfurtē, tā visi saka. Spēlēm var sekot līdzi internetā, aprakstīta katra punkta gūšana, bet citos turnīros redzams tikai rezultāts. Viesnīca tuvu laukumiem tāpat kā šeit, Stare Jablonkos, bet vieta labāka, centrālais korts patīkamāks, tribīnes pilnas. Ēdināšana visu dienu, nav kā te – ja spēle ir divos un pēc tās mazliet aizkavējies, paliec bez pusdienām. Klāgenfurtē arī ledusskapis ar alu ir pieejams (smejas).
– Treneris atļauj dienas beigās paņemt?
– Trenerim atļauja nav jāprasa. Karstā laikā alus organismam dod papildu sāļus, atslābina muskuļus, miegs labāks. Protams, vairāk par vienu vai diviem nedrīkst atļauties.
– Vai tagad visu komandu attieksme ir profesionāla?
– Jā, tie, kas zaudē kvalifikācijā, nākamajā dienā astoņos no rīta jau trenējas. Tāpat arī tie, kuri neizkļūst no grupas. Visi paliek un gatavojas nākamajam turnīram. Ja tas ir jau pēc nedēļas, neviens nedodas mājās, kur neparādās mēnesi vai pat ilgāk. Mēs gan uz pāris dienām aizskrienam pie ģimenēm, lai nerodas rutīna.
