“Medaļas hokejā dēļ visā valstī tika izsludināta brīvdiena. Tagad vētras dēļ neviens pat neiepīkstējās par brīvdienu” – komentārs par gūtajām mācībām no nesenās vētras
65
Dažkārt krīzes situācijas ir sasodīti vērtīgas. Protams, ne tās, kas atstāj neatgriezeniski postošas sekas. Tas ir cits stāsts. Bet tādas, kā nupat aizvadītā vētra, noteikti nāk par labi ar ļoti daudzām mācībām, ko mums visiem ielāgot. Vispirms jau – atklājot virkni nepilnību un vājo vietu krīzes pārvaldībā un vienā mirklī nomēžot ilūzijas, ka viss ir vislabākajā kartībā. Jā, par šo skolu dārgi maksājam, taču labāk gūt mācību pēc šādas vētras nevis ciest sagrāvi daudz smagākā katastrofā vai, nedod dievs, karā. Līdz ar to var teikt, ka aizvadītā vētra bija kā X stundas ģenerālmēģinājums.
Pirmā vājā vieta – apziņošana. Medijos par gaidāmo vētru brīdinājumi bija, bet vai visi lieto medijus, īpaši interneta? Skaidrs, ka nē. Mobilie sakari apziņošanai par briesmām un informēšanai par vēlamo rīcību netika izmantoti. Šobrīd daudzi runā par nepieciešamību beidzot ieviest šūnu apziņošanu, nodrošinot, ka mobilo sakaru abonenti saņem tieši viņu atrašanās vietai atbilstīgi informāciju. Tam bija jāstrādā jau tagad. Nestrādāja. Tāpat kā joprojām nav atrisināts jautājums par glābšanas dienestu iespēju noteikt cilvēka atrašanās vietu pēc viņa mobilā tālruņa atrašanās vietas. Jā, ir neliels ielāps ar 112 aplikāciju (tikmēr Rīgas pašvaldības policijas aplikācija vispār nedarbojas), taču tas ir tikai ielāps, kas ne visās situācijās un ne visu tālruņu īpašniekus var glābt. Tiešām valsts nevar noteikt ar likumu, ka mobilo sakaru operatoriem krīzes situācijās jāinformē tālruņu lietotājus par briesmām attiecīgajā apraides zonā un attiecīgi jāinformē glābšanas dienestus, kurā aptuveni sektorā pieslēdzies meklējamais konkrēta numura abonents? Neticu, ka to nevar.
Bet tas vēl ir sīkums, salīdzinot ar faktu, ka vētras laikā ļoti daudzi cilvēki palika ne tikai bez elektrības apgādes, bet arī bez mobilajiem sakariem! Proti, pirmdien bija traucēta mobilo sakaru pakalpojumu sniedzēju infrastruktūra Rīgā un ap to, Jelgavā, Dobelē un Tukumā. Kā tas var būt? Kā var būt, ka “torņiem” nav paredzēta avārijas barošanas vai signāla pārraides kanāli? Cik droši tādā gadījumā varam būt karam sākoties, jau iepriekš paredzot, ka sakaru pārraušana būs viens no pirmajiem mērķiem?!
Nākamais – interneta saziņas rīkos daudz ierakstu, ka vētras laikā 112 ilgstoši nav bijis iespējams sazvanīt. Saprotams, ka daudzi vienlaikus centās ziņot par postījumiem, varbūt par vienu un to pašu pāri ceļam nokritušu koku zvanīja vienlaikus daudzi, attiecīgi zvanu centra kapacitāte bija nepietiekama, bet tā nevar palikt. Šis nav kāds vienkāršs izziņu numurs – šim jābūt pieejamam pat vissmagākās krīzes gadījumā. Ir jābūt iespējai krīzes situācijā automātiski pieslēgt citu zvanu centru resursus, lai visus zvanus pieņemtu! Ļoti ceru, ka ne tikai tiek domāts par to, bet jau rasti risinājumi. Vilt garumā nevar, zinot starptautisko situāciju.
Dienu pirms vētras Rīgas pašvaldība mudināja rīdziniekus strādāt no mājām vai, gadījumā, ja tomēr jādodas uz darbu, izmantot nevis privāto, bet sabiedrisko transportu. Daudzi tam paklausīja un… nekur netika. Jo vairākas tramvaja un vilciena līnijas bija kritušo koku dēļ paralizētas. Pat autobusu maršruti tika izmainīti. Uzticēsies citreiz šādiem mudinājumiem?
Apdrošinātājiem vispār smaga izgāšanās. Ikvienam nu iespaids, ka polišu pirkšana ir teju vai lieka naudas izsviešana, jo tad, kad patiesi vajag atlīdzību, kāds juristu samudzinātajos līgumos vai noteikumos atrod atrunu, ka nepienākas. Var teikt, visa apdrošināšanas nozare turpmāk ilgi laiku smagi cietīs dēļ dažiem negausības vadītiem formāli pamatotiem atlīdzības atteikumiem. Būs jāiegulda daudzi miljoni reklāmas kampaņās, lai atjaunotu uzticēšanos apdrošināšanai kā tādai. Mums nu augstprātīgi saka: lasiet līgumus, apstrīdiet ombudā vai tiesā. Labi, ka nemudina vispirms studēt jurisprudencē, lai vidusmēra cilvēks vispār spētu saprast tās nebūt ne vieglajā valodā sarakstītās normas. Nožēlojami, ka tāda attieksme pret klientiem!
Un tad vēl tā birokrātija ar kritušu koku nozāģēšanu! Nedrīkstot nozāģēt pirms nav saskaņots ar pašvaldību. Kā šajās dienās radio teica žurnālists, ģeogrāfijas doktors Juris Paiders, koks mūsu valstī nu kļuvis vērtīgāks par cilvēku…
Bet pat ja koks tiek normatīvos noteiktā kārtībā nozāģēts, ar to viss nebeidzas. Milzīgās lapotu zaru kaudzes ielu malās liecina par nākamo problēmu. Sadzīves atkritumu konteinerā mest nedrīkst. Kurināt ugunskurā pilsētā nedrīkst. Jā, pašvaldības sludina, ka var nogādāt konkrētās vietās – Rīgā tādas ir divas -, bet šeit jau nav stāsts par rudens lapām, ko var sagrābt maisos. Lai aizvestu uz placi paprāvas vēja gāztas kļavas zarus un lapus, ar vieglā auto piekabi, jākursē šurpu turpu teju vai visu dienu! Zari skraji, sapresēt nevar. Vai videi draudzīga šāda, faktiski gaisa pārvadāšana? Un cik tas izmaksā iedzīvotājiem, kuriem jau tā ir zaudējumi, atjaunojot kritušo koku apskādētos žogus un būves? Vai tiešām nevarēja noorganizēt šķeldotāju, kas apbrauc un samaļ lapotos zarus šķeldā konkrētās vietas, ko apzināt var ar apkaimju biedrību vai atkritumu apsaimniekotāju palīdzību? Vai varbūt kravas transportu ar iekrāvēju, kas izved no notikumu vietām? Atkal tas gadījums, kad to darīt neļāva kādi birokrātiski ierobežojumi, tāpēc papildu darbu uzgrūda cietušajiem?
Un vēl. Jau pieminētais Juris Paiders radio nosauca vēl vienu būtisku tēzi: savulaik bronzas medaļas hokejā dēļ visā valstī tika izsludināta brīvdiena. Tagad vētras (drošības!) un tās seku dēļ neviens pat neiepīkstējās, ka būtu jālemj par brīvdienu. To sauc par atbildīgu politiku?
