Latvijas sportisti vasaras olimpiskajās spēlēs izcīnījuši 72 medaļas 0
Latvijas sportisti, pārdzīvojot četrus laikmetu griežus, 102 gadu laikā piedalījušies 20 vasaras olimpiskajās spēlēs, izcīnot 72 medaļas – 19 zelta, 38 sudraba un 15 bronzas.
Zem Krievijas karoga
Vēsture liecina, ka Senajā Grieķijā pirmās olimpiskās spēles notikušas 776. gadā pirms Kristus dzimšanas un Romas imperators Teodosijs Pirmais tās aizliedzis mūsu ēras 393. gadā. Pateicoties franču barona Pjēra de Kubertēna fanātiskajai pārliecībai un milzīgajam darbam, olimpiskās spēles kopš 1896. gada ir arī viens no mūsdienu pasaules fenomeniem.
Olimpisko spēļu rituāli un atribūti radās un pilnveidojās pakāpeniski, taču zelta, sudraba un bronzas medaļu pasniegšana trim atlētiem un komandām aizsākās 1904. gada spēlēs ASV pilsētā Sentlūisā. Latvijā pirmā olimpiskā medaļa astoņus gadus vēlāk tika atvesta no Stokholmas, kur Krievijas impērijas delegācijā vairāk nekā ceturtā daļa sportistu bija piederīgi Baltijas guberņām. Vēsturnieki ar lielāku vai mazāku pārliecību spriež, ka 28 no viņiem dzīvojuši mūsdienu Latvijas teritorijā, taču par latviešu pirmā olimpiskā laureāta personību nav nekādu jautājumu – Haralds Blaus (1885 – 1945), Rīgas Politehniskā institūta students no Āgenskalna strēlnieku biedrības. Stokholmā viņš izcīnīja bronzas medaļu šaušanā pa māla baložiem. Mūsu sportisti sacensībās piedalījās vēl četros sporta veidos.
Laikmeta bilance – viena bronzas medaļa.
Pašiem sava valsts
Līdzdalību olimpiskajās spēlēs zem sava sarkanbaltsarkanā karoga latvieši pieteica trīsarpus gadus pēc valsts neatkarības proklamēšanas, 1922. gada 23. aprīlī nodibinot Latvijas Olimpisko komiteju (LOK). Debitēt iznāca pirmajās ziemas spēlēs 1924. gada sākumā Francijas pilsētā Šamonī, bet dažus mēnešus vēlāk 37 sportistu delegācija ieradās Parīzē, lai sešos sporta veidos startētu astotajās vasaras olimpiskajās spēlēs. Sekmīgākais bija svarcēlājs Kārlis Leilands ar piekto vietu svara kategorijā virs 82,5 kg un tāpat arī 1928. gada spēlēs Amsterdamā, kur viņš izcīnīja ceturto vietu. Mūsu komanda gan bija mazāka nekā Parīzē – 14 atlēti piecos sporta veidos, bet gluži miniatūra četrus gadus vēlāk Losandželosā, kur startēja tikai divi vieglatlēti. Taču šīs spēles mūsu olimpiskajā vēsturē iezīmētas ne vien ar šo skaitli, bet gan vispirms ar pirmo medaļu Latvijas brīvvalstij – Jāņa Daliņa izcīnīto sudrabu 50 kilometru soļošanā.
Daliņš bija starp galvenajiem favorītiem arī 1936. gada spēlēs Berlīnē, taču nebeidza 50 km distanci. Toties tajā par priecīgu pārsteigumu parūpējās cits mūsu soļotājs – Adalberts Bubenko, iegūstot bronzas godalgu. Sudraba medaļa šoreiz grieķu-romiešu stila cīkstonim Edvīnam Bietagam svara kategorijā līdz 87 kg. Berlīnē 24 latvieši sacentās piecos sporta veidos un savu karogu no olimpiskās arēnas iznesa, nezinot, ka tas atgriezīsies tikai pēc 58 gadiem.
Laikmeta bilance – divas sudraba un viena bronzas medaļa.
Ar burtiem CCCP
Pēc Latvijas trīskārtējās okupācijas un nonākšanas PSRS pakļautībā mūsu sportistiem nācās izturēt neiedomājamu konkurenci un diskrimināciju, lai iegūtu tiesības ar burtiem CCCP apzīmogotajos sacīkšu tērpos piedalīties olimpiskajās spēlēs. 1952. gadā Helsinkos tas izdevās tikai trim, un vienīgo sudraba medaļu nopelnīja basketbolists Maigonis Valdmanis, taču to pievāca PSRS izlases funkcionāri, aizbildinoties, ka 18 gadus vecais puisis piedalījies tikai vienā spēlē. PSRS izlasē bija arī divi mūsu vieglatlēti.
Turpretī no 1956. gada spēlēm Melburnā ar medaļām atgriezās visi pieci Latvijas sportisti. Pirmo olimpisko zeltu savai dzimtenei dāvināja šķēpmetēja Inese Jaunzeme, basketbola sudrabu šoreiz saņēma ne vien Valdmanis, bet arī Jānis Krūmiņš un Valdis Muižnieks, tāpat olimpiskā vicečempiona tituls svarcēlājam Vasilijam Stepanovam svara kategorijā līdz 82,5 kg. Līdzīgi notika 1960. gada spēlēs Romā, kur goda pjedestālā neuzkāpa tikai viens no sešiem latviešiem – treka riteņbraucējs Imants Bodnieks. Sudraba medaļas atkal Krūmiņam, Muižniekam, Valdmanim un arī viņu komandas biedram Cēzaram Ozeram, Bruno Habarovam – divas bronzas paukošanā ar špagu gan individuāli, gan komandu sacensībās.
Neredzēti daudz Latvijas sportistu spēja izlauzt sev ceļu uz 1964. gada olimpiskajām spēlēm Tokijā, kur septiņos sporta veidos startēja 15 un medaļas ieguva desmit. Par čempioniem kļuva volejbolisti Ivans Bugajenkovs un Staņislavs Lugailo, sudraba medaļa šajā sporta veidā Astrai Biltauerei, kā arī basketbolistiem Jānim Krūmiņam, Valdim Muižniekam un Jurim Kalniņam, Imantam Bodniekam treka riteņbraukšanā un Pāvelam Seničevam stenda šaušanā, bronzas – džudistam Āronam Bogoļubovam svara kategorijā līdz 68 kg un šķēpmetējam Jānim Lūsim. 1968. gada spēlēs Mehiko no 11 mūsu atlētiem četros sporta veidos medaļas izcīnīja tikai trīs. Toties visi – zelta, ko saņēma Bugajenkovs, viņa kolēģe volejbolā Tatjana Veinberga un Jānis Lūsis, kurš savu olimpisko godalgu kolekciju pilnīgoja 1972. gadā Minhenē, šķēpa mešanā zaudējot vienīgi mājiniekam Klausam Volfermanim par diviem centimetriem. Vieglatlētu sacensībās sudraba medaļa arī Jurim Silovam 4 x 100 m stafetē, bronzas – peldētājam Georgijam Kuļikovam 4 x 200 brīvā stila stafetē. Bez medaļas palika vienīgi Biruta Hercova-Hercberga ūdensslaloma smailītē.
1976. gadā Monreālā olimpiskos laurus plūca seši no deviņiem Latvijas pārstāvjiem sešos sporta veidos. Par čempionēm kļuva basketbolistes Uļjana Semjonova un Tamāra Dauniene, sudrabs Aivaram Lazdeniekam airēšanā un Pāvelam Seļivānovam volejbolā, bronza – Jurim Silovam 4 x 100 m un Intai Kļimovičai 4 x 400 m stafetē. Četrus gadus vēlāk ASV un daudzu citu rietumvalstu boikotētajās Maskavas spēlēs, kur 13 mūsējie startēja deviņos sporta veidos, otrais zelts Semjonovai, pirmais – Seļivānovam, šķēpmetējam Dainim Kūlam un burātājam Aleksandram Muzičenko klasē “Star”. Sudraba medaļas izcīnīja Artūrs Garonskis, Dimants un Dzintars Krišjāņi, Žoržs Tikmers un Juris Bērziņš airēšanas četriniekā ar stūrmani, peldētājs Arsens Miskarovs gan 100 m brasā, gan 4 x 100 m kombinētajā stafetē. Miskarovam arī bronza 200 m brasā, tāpat Aleksandram Jackēvičam džudo svara kategorijā līdz 86 kg.
1984. gadā PSRS atbildēja ASV ar Losandželosas spēļu boikotu, bet kara cirvi abas puses apraka pēc četriem gadiem Seulā, kur PSRS olimpiskās izlases formās pēdējo reizi startēja seši censoņi no Latvijas tikpat sporta veidos. Atvadas izdevās varenas – olimpiskais zelts Afanasijam Kuzminam ātršaušanā ar pistoli no 25 m distances, Ivanam Klementjevam kanoe airēšanā 1000 metros, Igoram Migliniekam basketbolā un Natālijai Laščonovai vingrošanas komandu cīņā, sudrabs – Raimondam Vildem volejbolā.
Laikmeta bilance – 19 zelta, 27 sudraba un deviņas bronzas medaļas.
Atkal brīvībā
LOK savas darbības atjaunošanu manifestēja jau 1988. gada 19. novembrī, taču Starptautiskā olimpiskā komiteja to atzina tikai 1991. gada 18. septembrī – nepilnu mēnesi pēc tam, kad Latvija bija atguvusi neatkarību. Tādēļ 1992. gada olimpisko spēļu rīkotāji Barselonā atvēlēja vien 34 latviešu līdzdalību pēc pašu izvēles. LOK izvēlējās 14 sporta veidus un visprecīzāk trāpīja ar trim. Seulas zeltam sudrabu Barselonā pievienoja Afanasijs Kuzmins un Ivans Klementjevs, savukārt šosejas riteņbraucējs Dainis Ozols pārsteidzoši izcīnīja bronzas medaļu grupas braucienā.
Turpmāk sportistu skaitu mūsu olimpiskajā delegācijā noteica viņu kvalificēšanās spējas. 1996. gadā Atlantā no 47 atlētiem 13 sporta veidos uz pjedestāla tika vienīgi Ivans Klementjevs un saņēma sudrabu, bet četrus gadus vēlāk, kad Sidnejā vēlreiz bijām pārstāvēti 13 sporta veidos ar 45 dalībniekiem, sanāca pilns medaļu komplekts. Pirmo olimpiskā čempiona titulu neatkarīgajai Latvijai izcīnīja vingrotājs Igors Vihrovs brīvajās kustībās, sudrabu no 50 kilometru soļošanas trases pārnesa Aigars Fadejevs, bronzu no džudo cīņas paklāja – Vsevolods Zeļonijs svara kategorijā līdz 73 kg. 2004. gadā Atēnās ieradās pati mazākā Latvijas delegācija jaunajos laikos – 31 atlēts desmit sporta veidos. Tomēr mājās viņi atgriezās ar četrām sudraba medaļām, ko sarūpēja vingrotājs Jevgeņijs Saproņenko atbalsta lēcienā, svarcēlājs Viktors Ščerbatihs svara kategorijā virs 105 kg, Jeļena Rubļevska modernajā pieccīņā un Vadims Vasiļevskis šķēpa mešanā.
2008. gadā Pekinā (47 sportisti 11 sporta veidos) – atkal pilns komplekts. Māris Štrombergs kļuva par pirmo BMX riteņbraukšanas čempionu olimpisko spēļu vēsturē, Ainārs Kovals – par vicečempionu šķēpa mešanā, bet Viktors Ščerbatihs, cīnoties par zeltu, primitīva pārpratuma dēļ palika ar bronzu. Pirms četriem gadiem Londonā, kur 45 latvieši startēja 13 sporta veidos, Māris Štrombergs savu titulu divkāršoja un Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš izcīnīja bronzas medaļas pludmales volejbolā.
Laikmeta nepabeigtā bilance – trīs zelta, deviņas sudraba un četras bronzas medaļas.
Latvieši citās zemēs
Pēc Otrā pasaules kara septiņas olimpiskās medaļas izcīnīja latvieši no ģimenēm, kas bija devušās trimdā uz citām valstīm un ieguvušas to pilsonību. Visvairāk tika Austrālijai. 1960. gada spēlēs Romā brīvā stila peldētājs Jānis Konrads uzvarēja 1500 m distancē un pa bronzas medaļai ieguva 400 metros un 4 x 200 m stafetē, viņa māsa Ilze Konrade – sudrabu 4 x 100 m, arī brīvajā stilā. Četrus gadus vēlāk Tokijā austrāliešus ar bronzu iepriecināja džudists Teodors Boronovskis absolūtajā svara kategorijā. 1984. gadā Losandželosā ASV volejbola izlasē par olimpisko čempionu kļuva Aldis Bērziņš un 2008. gadā Pekinā sudraba medaļas izcīnīja Islandes handbola valstsvienība, kurā viens no līderiem bija šīs valsts pasi saņēmušais Aleksandrs Pētersons.
Divi olimpiskie čempioni uz dzīvi Latvijā apmetās pēc titula iegūšanas. Krievijas latviete Elvīra Ozoliņa uzvarēja šķēpmetēju sacensībās Romā un pēc dažiem gadiem kļuva par Jāņa Lūša dzīvesbiedri. Volejbolists Oļegs Antropovs zeltu Mehiko izcīnīja, PSRS izlasē pārstāvot Kazahstānu, bet 1971. gadā pievienojās Rīgas komandai “Radiotehniķis” un vēlāk pie mums uzsāka trenera karjeru.
