Mecotintas samtaini melnais raksturs 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” radošajā darbnīcā līdz 28. oktobrim skatāma izstādē “Mecotintas laiks/ Time of the Mezzotint”.
Mecotinta, arī melnā maniere, (“mezzo”, “tinto” – “puse”, “tonis” – it. val.) ir grafikas dobspiedes tehnikas paveids, kur no mākslinieka veidotā oriģināla darba, izmantojot dobspiedes tehniku, veido nospiedumu jeb estampu uz papīra. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Vienlaikus ar terminu “mecotinta” jeb “melnā maniere” apzīmē kā dobspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Mecotintas estampā parādās ļoti maigs, samtains un biezs tonis. Šajā tehnikā ir iespējams izveidot aptuveni 200 estampu.
Mecotinta sava samtaini melnā rakstura un procesa laikietilpības dēļ tiek uzskatīta par elitāru grafikas tehniku. Mecotinta radusies 17. gadsimta vidū Anglijā, un to izgudroja vācu mākslinieks Ludvigs fon Zīgens. Šā mākslinieka pirmais zināmais darbs “Amēlijas Elizabetes fon Hesenas portrets” datēts ar 1642. gadu. Tobrīd tas bija kaut kas pavisam jauns, tas bija unikāls tonālās izteiksmes veids, bet, kā jebkuram jauninājumam ir nepieciešams laiks, lai sevi pierādītu, tā arī šis mākslas veids savu uzplaukumu jeb tā dēvēto Zelta laikmetu piedzīvoja tikai gadsimtu vēlāk. Par vienu no izcilākajiem mecotintas meistariem tiek uzskatīts angļu mākslinieks Džons Rafaēls Smits. Interese par mecotintu mūsdienu grafikā atdzima 20. gadsimta beigās 70. gados, kad īpašais popularitātes vilnis, kas saistāms ar pastiprināto interesi par fotoreālismu, bija ļoti piemērots šim grafikas tehnikas veidam.
Mūsdienu digitālo tehnoloģiju attīstība savā ziņā no jauna ir veicinājusi mākslinieku interesi par klasiskajām grafikas tehnikām, tai skaitā mecotintu.
Tomēr šobrīd pasaulē nav daudz mākslinieku, kuri konsekventi strādā mecotintas tehnikā. Būtisks faktors, kas ne vienu vien no tās attur – tas ir laiks. Laiks, kas ir nepieciešams, lai izveidotu pat neliela formāta darbu, dažreiz pat vairākkārt pārsniedz laiku, kas vajadzīgs darba veikšanai kādā citā grafikas tehnikā.
Tāpēc arī radās iecere savstarpēji sadarboties un pēc pašu mākslinieku iniciatīvas organizēt kopīgas starptautiskas izstādes. Izstādē piedalās 11 mākslinieki no Japānas, Zviedrijas, Polijas, Holandes, Somijas, Ķīnas, Vācijas, kā arī pašmāju mecotintas meistari Juris Petraškevičs un Guntars Sietiņš. Kā īpašu dārgumu jāmin izcilās latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas trīs mecotintas no Jāņa Zuzāna kolekcijas, kas papildina izstādi. Viņu var droši uzskatīt pasaules mērogā par vienu no vispazīstamākajām latviešu māksliniecēm, kuras darbi atrodami Metropolitēna mākslas muzejā, Modernās mākslas muzejā un Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā Ņujorkā, Vašingtonas Nacionālajā galerijā, kā arī Pompidū centrā Parīzē. 2009. gadā māksliniece saņēma Rosvitas Haftmanes balvu.
Šī izstāde sniegs gandarījumu ikvienam skatītājam, kas māk novērtēt gadsimtu laikos izveidojušās mākslas tehnikas unikalitāti un tās atdzimšanu mūsdienās.
