Vai jūsu vadītais fonds “Mākslai vajag telpu” nezaudē jēgu? 13
Nekādā gadījumā. Mēs uzskatām, ka valstij ir pienākums 20. gadsimta otrās puses mākslu parādīt plašāk – atsevišķā, īpaši mākslas vajadzībām piemērotā ēkā. Arī pēc lielās rekonstrukcijas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā tikai viena zāle veltīta pastāvīgai 20. gadsimta otrās puses mākslas ekspozīcijai, kur 800 kvadrātmetros ietverti piecdesmit gadi. Tas nav nopietni! Nu ko gan var uzzināt par Borisu Bērziņu, Helēnu Heinrihsoni, Jāni Pauļuku vai Edvardu Kalniņu utt. no vienas vai divām viņu bildēm? Vajadzētu vismaz desmit vai divdesmit katra autora darbus, lai par viņu daiļradi varētu spriest un to būtu iespējams vērtēt. Jaunatnes vidū nupat pamodusies liela interese par Džemmu Skulmi, kurai nesen bijām sarīkojuši izstādi. Tagad to grib redzēt visā Latvijā. Daudzus māksliniekus esam aizmirsuši tikai tālab, ka nav iespējams pastāvīgi skatīt viņu mākslas darbus. Arī ieplānotais Laikmetīgās mākslas muzejs strādās pēc cita principa. Vairāk ar grupu izstādēm, mēģinās savienot Latviju ar Austrum/Rietumeiropu. Ar pastāvīgu pēckara Latvijas mākslas ekspozīciju tam nav nekāda sakara. Tālab fonds “Mākslai vajag telpu” uzskata, ka brīdī, kad atbrīvosies Politehniskā institūta ēka Kaļķu ielā 1, tā būtu vai nu jāatpērk no Rīgas domes, vai jāvienojas ar pašvaldību par to, ka minētā celtne ir labākā vieta pastāvīgai ekspozīcijai, protams, mēs darbotos arī ar mainīgajām izstāžu zālēm aktualitātēm.
Vai tik privātā izstādē kā “TOP no top” neatklāsies arī kāda līdz šim nezināma jūsu kā personības šķautne? Jo saka taču – pasaki, ko tu lasi, un es pateikšu, kas esi tu pats…
Tieši tā. Vienu no izstādes sadaļām tā arī sauks – “Kolekcionāra kabinets”. Tur būs gleznas kā no darba, tā mājas kabineta. Varēsiet nolasīt manu DNS (pasmaida).
Kāda ir jūsu izglītība mākslā?
Nekāda. Pilnīgs autodidakts.
