Izklaidi, kas izraisa cilvēkos atkarību. 13
Un kā ar alkoholu? Ziniet, cilvēki ir atkarīgi arī no iepirkšanās, tirgus triku atlaižu akcijām…
Bet kāda jums sajūta, redzot, ka spēļu zāles “Fēnikss” kropļo pilsētas vizuālo tēlu?
Tam nu gan es nepiekrītu! No ielas spēļu automātus, jau pēc likuma, nedrīkst redzēt.
Ja jūsu bizness būtu saistīts, piemēram, ar automašīnu ražošanu vai kādu citu atkarību neveicinošu lietu, vai arī tad jūs ieguldītu mākslā?
Viennozīmīgi – jā. Protams, ja būtu finansiālas iespējas to darīt. Bet nekādi sirdsapziņas pārmetumi mani nenomoka. Vai būtu labāk, ja mēs ar kundzi, piemēram, te visu pārdotu, atmestu ar roku Purvīša balvai, nopirktu jahtu un lielu māju Nicā? Tad mēs kļūtu neredzami. Bet patlaban esam labi saskatāmi. Un tādēļ var mest ar ķieģeli. Mēs ar sievu sākām mākslu pirkt jau pirms divdesmit gadiem, kad mums naudas bija daudz mazāk. Mēs mākslā ieguldām pilnīgi citu iemeslu dēļ. Mēs to mīlam, un mums tā patīk.
Jūsu veikums un interese laikmetīgās mākslas norisēs novērtēts ar uzaicinājumu kļūt par “Tate Modern” muzeja Lielbritānijā Krievijas un Austrumeiropas iepirkumu komitejas biedru. Šajā statusā esat jau trīs gadus un, cik var secināt, darbojaties gandrīz četru desmitu citu valstu pārstāvju vidū.
Tas vairāk ir tāds goda pienākums, mēģinājums padarīt Latvijas mākslu pazīstamāku Teita galerijai, angļu ekspertiem un publikai. “Tate Modern”, tāpat kā Pompidū centrs Francijā vai “MoMA” Ņujorkā, ir viena no ietekmīgākajām laikmetīgās mākslas institūcijām. Nokļūšana tur varētu būt liels panākums Latvijas mākslas ieplūdināšanā starptautiskā apritē. Pērn uz Purvīša balvu bija atbraukusi “Tate Modern” kuratore Džuljeta Binghema, kura piedalījās balvas žūrijas darbā. Domāju, ka nākamgad vai aiznākamgad uz Latviju atbrauks visa lielā “Tate Modern” kuratoru komanda un mēs kopā skatīsimies darbus ne tikai izlases kārtībā, apmeklējot dažādas mākslinieku darbnīcas, bet viesi daudz cītīgāk pētīs Latvijas laikmetīgo mākslu, domāju, viņi veiks arī kādu iepirkumu. Un mans uzdevums ir stimulēt interesi par Latviju kā vietu, kur arī dzimst māksla.
Vai kāds Latvijas autora darbs līdz šim ir iepirkts “Tate Modern”?
Vēl nav. Reizi gadā muzeja kuratori brauc izbraukuma sesijā, un, kā jau teicu, mēs pie tā strādājam.
Nupat esat iegādājies tā dēvētās Sapņu fabrikas ēku Lāčplēša ielā 101. Vai tādēļ, ka tai ir glamūrīga un bohēmiska režisora Viktora Runtuļa tur agrāk rīkoto “Cabaret” aura?
Ar to nav nekāda sakara! Ēka ir veca rūpnīca, labas telpas ar vēstures elpu, savu bekgraundu, tai ēkai ir tāds labs CV.
Un kāds būs šā, kā esat teicis – laikmetīgā mākslas centra – saturs?
Caur mākslu runāsim par sāpīgām tēmām, kurām reti pieskaras. Piemēram, okupācijas atzīšana vai neatzīšana vienā daļā sabiedrības, nevaram samierināties ar pagātni, nevaram pārvilkt strīpu savām bēdām. Tāpat man liekas, ir problēmas ar migrantu uztveri, invaliditāti.
Vēlaties ietekmēt sociāli politiskos procesus?
Māksla jau arī ir medijs un ne sliktāks par avīzi. Vienīgi ne tik tiešs.
