Azartspēļu biznesa veiksminieks Jānis Zuzāns atklāj savas privātkolekcijas pērles 13
No 29. jūlija līdz 17. septembrim Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja galvenajā ēkā būs apskatāma mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcijas izstāde “TOP no top”, kas piedāvās Latvijas mākslas pārskatu neierastā interpretācijā, uzsverot privāto aspektu. Ekspozīcijā būs redzamas gleznas, skulptūras, grafikas, fotogrāfijas, video un instalācijas – apmēram divsimt mākslas darbu no Zuzānu piectūkstoš vienību lielās kolekcijas, kas darināti no 19. gs. līdz pat 2017. gadam.
Kam pieder, manuprāt, lieliskais izstādes nosaukums, kurā apvienots rotaļīgums ar konceptuālu norādi?
J. Zuzāns: Tas radies kopīgā prāta vētrā, un man arī pie sirds tā atbilstība izstādes pērļu pērlēm…
Šī ir līdz šim vērienīgākā jūsu kolekcijas izstāde Latvijā, kas parāda krājuma pamatu – Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgu dažādu tautību autoru veikumu. Kas jums pašam ir vistuvākais?
Noteikti 20. gs. 20. gadu Latvijas agrīnais modernisms. Rīgas mākslinieku grupa, Padegs. No pēckara laika – Auseklis Baušķenieks, Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks, no laikmetīgajiem, šodien praktizējošajiem – Ģirts Muižnieks, Kristaps Ģelzis, Paulis Liepa, Ieva Iltnere. Man ārkārtīgi patīk viņas “Zviedru galds”, kas nonāca mūsu īpašumā pavisam nesen un kas ir tik aktuāls šodien, kad migrācija pārvērtusies par visas pasaules, arī Latvijas problēmu.
Kā papildināt savu kolekciju?
Kopā ar Dinu apmeklējam mākslinieku darbnīcas, skatāmies, kas notiek otrreizējā tirgū – izsolēs, kādi ir starpnieku piedāvājumi. Ik pa brīdim interesanti darbi parādās starptautiskajās mākslas izsolēs. Pavisam nesen no Vācijas atvedām Jāņa Valtera darbu “Meitene ar lellēm”, izcila glezna, būs redzama arī šajā izstādē.
Māksla jums ir kā kaisles, prestiža vai arī ieguldījumu objekts?
… Velns to zina… pasija, kaislība! Ja runa par kolekcionēšanu, piemēram, mēs ilgi un neatlaidīgi mēģinājām iegūt Birutas Baumanes “Labrenča tirgu”. Citus darbus māksliniece tika piedāvājusi pati, bet šo viņa nekādi negribēja pārdot. Varbūt tas saistījās ar kādām jaunības atmiņām, nezinu. Bet mani ārkārtīgi fascinēja glezna ar Latvijas vēstures elpu, tajā darbā ir kaut kas tik ļoti dziļš, tīrs, patiess… Februārī māksliniece šķīrās no dzīves, un maijā mēs gleznu nopirkām no viņas meitas. No pēdējā laika ieguvumiem šis darbs man sagādā lielāko gandarījumu.
Kāda ir jūsu ieinteresētība latviešu mākslas procesu attīstībā?
Runājot par visu, kas aktuāls Latvijas mākslas ainā, mani motivē vēlme padarīt Latvijas mākslu par starptautiski atpazīstamu lielumu. Šajā gadījumā es vairāk domāju Latvijas mākslas vēstures un nevis laikmetīgā procesa kontekstā. Latvijas aktuālā māksla ir rīcībspējīga pati. Dzīvojam globalizācijas laikmetā. Mākslinieki var brīvi braukt, praktizēt ārzemēs, gūt atbalstu savam darbam, izmantojot dažādu fondu piedāvātās iespējas. Un tā nav, ka latviešu māksliniekus nezinātu pasaulē. Nepelnīti aizmirsta ir visa pagājušā gadsimta māksla. Man gribas vairāk pievērst uzmanību tieši šim fenomenam, jo tas ir izcils. Tikai mums nav paveicies ar iedzīvotāju mazo skaitu… Un valstiski neko neesam darījuši, lai mūs ieraudzītu! Šķiet, kopš laika, kad Helēna Demakova bija kultūras ministre, vairāk nav bijis neviena, kas to būtu izvirzījis par nopietnu mērķuzdevumu. Pēc tam – vairāk vai mazāk… Man prieks, ka vismaz Latvijas ekspozīcija Venēcijas biennālē ir nokļuvusi Arsenālā, nevis meklējam telpas pa visu Venēciju kā iepriekš. Piemēram, lietuviešu izstādi arī šovasar ar kompasu nevarēja atrast.
Kā izskatījās Miķelis Fišers?
Varbūt man vairāk patika viņa darbs Medicīnas vēstures muzejā, kur nostrādāja konteksts. Taču Venēcijā, ejot gar un cauri simt mākslinieku darbiem, kamēr nonāc līdz Fišeram… Turklāt viņa darbiem svarīgi ir nosaukumi, taču pustumsā tos nevarēja saskatīt. Kaut gan lielos vilcienos viss bija labi, šo to, protams, var uzlabot.
Sakiet, vai reizēm tomēr nejūtaties morālas dilemmas priekšā, piemēram, starp “grēcīgu” “Fēniksa” azartspēļu biznesu un atbalstu “tīrai “mākslai”?
Vai žurnālistika arī nav grēcīga? Viena avīze pieder te vienam oligarham, te otram…
Piederība vien vēl ne par ko grēcīgu neliecina.
Nu, es jau spriežu pēc dažām sarunām “Rīdzenē”…
Ja es tomēr lūgtu atbildēt pēc būtības?
Nekādas dilemmas manī nav. Pirmkārt, mūsu bizness ir likumīgs un pilnīgi legāls. Mums ir arī sava atsevišķa nodokļu likumdošana un, cik saprotu, valsts ar 2018. gadu gatavojas azartspēļu biznesam pacelt nodokļus vēl par 30 procentiem, kas, manuprāt, ir pilnīgi nepamatoti. Mums viss bizness ir legāls. Par ētisko pusi – mēs Latvijā taču esam sevi definējuši kā liberālu sabiedrību, jau runājam, piemēram, arī par viendzimuma attiecību juridisku legalizāciju… Mūsu spēļu automāti brīvi pieejami no 18 gadu vecuma, kad cilvēks var iet dienēt, var iegādāties ieročus, šaut. Es neredzu nekādas vajadzības kaut ko moralizēt. Mēs vienmēr esam uzsvēruši savu biznesu kā izklaidi un nevis peļņas avotu. Un lielākā daļa mūsu klientu to tā arī uztver.
