Mazulis piedzimis, par sievieti aizmirst. Ko mācīties par mammas aprūpi no senām kultūrām 0
Rietumu kultūrā lielu vērību pievēršam dzemdībām, turklāt koncentrējoties uz satraukumu un bailēm, bet maz uzmanības tiek veltīts ārkārtīgi svarīgajam laikam pēc dzemdībām, kad veidojas modelis, kas ietekmēs visu ģimeni gadu desmitiem.
Kā industrializētas sabiedrības locekļi bieži izturamies tā, it kā mums nebūtu, ko mācīties no attīstības valstīm ar zemāku ienākumu līmeni. Tomēr daudzās no šīm kultūrām ir ļoti pareiza pieeja dažādiem dzīves aspektiem, jo īpaši rūpēs par jaunajām māmiņām.
Arī latviešu senajās zināšanās meklējams, kā atbalstīt māmiņu pēcdzemdību periodā tā, lai viņu stiprinātu (tulk.).
Tomēr šoreiz par kādu citās kultūrās izpētītu pieredzi.
Savā klasiskajā pētījumā Gvena Sterna un Lorenss Krukmens (1983) sniedz antropoloģisku apskatu par šo jautājumu. Viņi secina, ka pētītajās kultūrās praktiski nepastāv pēcdzemdību traucējumi, tostarp depresija. Un, tieši pretēji, 50% līdz 85% jauno māmiņu rūpnieciski attīstītajās valstīs izjūt ar dzemdībām saistītu nomāktību un 15% līdz 25% (vai vairāk) sieviešu cieš no pēcdzemdību depresijas.
Kāpēc tāda atšķirība?
Sterna un Krukmens konstatēja, ka visās kultūrās ar zemu pēcdzemdību traucējumu izplatību praktizē rituālus, kas sniedz atbalstu un rūpes jaunajām māmiņām. Lai gan šīs kultūras bija visnotaļ atšķirīgas, visām bija raksturīgas piecas aizsargājošas sociālas struktūras.
1. Konkrēti noteikts pēcdzemdību periods. Apskatītajās kultūrās pēcdzemdību periodu atzīst par laiku, kas atšķiras no ikdienas dzīves. Šis laiks paredzēts, lai māte atkoptos. Viņas aktivitātes ir ierobežotas, un par viņu rūpējas ģimenes sievietes. Šāda aprūpe bija ierasta prakse arī koloniālajā Amerikā, kur pēcdzemdību periods bija zināms kā “gulēšanas” periods. Šo laiku izmantoja kā “apmācības kursu”, kurā pieredzējušas sievietes sniedza padomus jaunajai māmiņai.
2. Aizsardzība, kas atspoguļo jaunās mātes ievainojamību. Pēcdzemdību periodā jaunās māmiņas atzīst par īpaši ievainojamām. Rituāla pirts, matu mazgāšana, masāža, vēdera nosaitēšana un citi ķermeņa kopšanas rituāli pazīstami lauku sievietēm Gvatemalā, maiju sievietēm Jukatanā, latīņamerikāņu izcelsmes sievietēm Savienotajās Valstīs un Meksikā. Šie rituāli arī iezīmē pēcdzemdību perioda atšķirīgumu no jebkura cita laika sieviešu dzīvē.
3. Sociāla nošķirtība un obligāta atpūta. Pēcdzemdību periods ir laiks, kad māte var atpūsties, atgūt spēkus un rūpēties par mazuli. Ar ievainojamības konceptu ir saistīta plaši izplatītā prakse ievērot jauno māmiņu sociālo nošķirtību. Piemēram, Pendžabā sievietes un viņu mazuļus uz piecām dienām nošķir no visiem, izņemot ģimenes sievietes un vecmātes. Uzskata, ka noslēgtība veicina barošanu ar krūti un ierobežo sievietes ikdienas darbus. Salīdzinājumā, piemēram, no daudzām amerikāņu mātēm, tieši pretēji, gaida apkārtējo izklaidēšanu, pat kamēr viņas vēl nav izrakstītas no slimnīcas. Kad viņas atgriežas mājās, šī prakse turpinās, jo jāizklaidē ģimene un draugi, kas ierodas apraudzīt jaundzimušo mazuli.
4. Praktiska palīdzība. Lai jaunā māmiņa varētu izbaudīt nošķirtību un paredzēto atpūtu, viņa jāatbrīvo no ikdienas pienākumiem saimniecībā. Apskatītajās kultūrās sievietēm nodrošina kādu, kas parūpējas par vecākajiem bērniem un veic mājas soli. Tāpat kā Savienoto Valstu koloniālajā periodā, sievietes bieži atgriežas vecāku mājās, lai varētu garantēti saņemt šāda veida palīdzību.
5. Sievietes jaunās lomas un statusa sociāla atzīšana. Sternas un Krukmena pētītajās kultūrās jaunā māte saņēma daudz personīgas uzmanības. Ķīnā un Nepālā maz vērības pievērš grūtniecībai; daudz vairāk uzmanības saņem māte pēc bērna piedzimšanas. To apraksta kā “mātes piedzimšanu.” Piemēram, jaunās mātes statusu apstiprina ar sociālu rituālu un dāvanu palīdzību. Pendžabas kultūrā praktizē “iznākšanas ceremoniju”, kurā ietilpst rituāla mazgāšanās un matu mazgāšana, ko veic vecmāte, un ceremoniālā maltīte, kuru pagatavo bramīns. Kad māte atgriežas vīra ģimenē, viņai līdzi ir daudzas pašai un bērnam pasniegtās dāvanas. Tālāk aprakstīts Ugandā dzīvojošās čagas cilts pēcdzemdību rituāls. Tas ir visai atšķirīgs no rūpnieciski attīstīto valstu jauno māmiņu pieredzes.
Kad trīs mēnešus pēc dzemdībām čagas cilts sieviete gatavojas pirmo reizi parādīties sabiedrībai kopā ar jaundzimušo, viņas galvu noskuj un rotā ar pērlīšu diadēmu, viņu ietērpj senā, bagātīgi izšūtā ādas tērpā, viņai pasniedz īpašu zizli. Kad viņi lēnām dodas tirgus virzienā, cilvēki tos sveic ar tādām pašām dziesmām kā karavīrus, kas atgriežas no kaujas. Viņa un mazulis ir pārdzīvojuši briesmu pilnas nedēļas. Bērns vairs nav tik trausls, tas ir mazulis, kas iemācījies saprast, ko nozīmē mīlestība, pirmo reizi pasmaidījis un tagad ir gatavs apgūt krāsaino, skaļo ārpasauli.
Ko piedzīvo amerikāņu mātes
Amerikāņu (un arī latviešu, vai ne? – tulk.) mātes, tieši pretēji, bieži konstatē, ka cilvēki vairāk gādā par viņām pirms bērna piedzimšanas. Kamēr sieviete ir stāvoklī, apkārtējie bieži palīdz nest somas, atver durvis vai apjautājas par pašsajūtu. Draugi rīko ballītes, sniedz emocionālu atbalstu un dāvanas gaidāmajam mazulim. Pieejami pirmsdzemdību kursi un ārsta pārbaudes, un daudzi vēlas sīki uzzināt, ko viņa ikdienā piedzīvo.
Pēc dzemdībām turpretī uz māti vērstais atbalsts strauji samazinās. Parasti sievieti izraksta no slimnīcas 24 līdz 48 stundu laikā pēc dabiskām dzemdībām vai divas līdz četras piecas dienas pēc ķeizargrieziena.
Vai viņu mājās sagaida kāds, kas varētu palīdzēt – pastāv liela varbūtība, ka slimnīcā jaunajai māmiņai to neviens pat nepajautā. Viņas partneris, visticamāk, atgriezīsies darbā jau pēc nedēļas, un viņa paliks viena, lai gādātu par ēdienu, iemācītos barot mazuli ar krūti un atkoptos pēc dzemdībām.
Cilvēki, kas pievērsa tik daudz uzmanības pirms dzemdībām, vairs nav tuvumā, bet tie, kuri jauno māmiņu apciemo, bieži vairāk interesējas par mazuli. Pastāv vārdos neizteikta, bet reizēm gluži atklāti pausta pārliecība, ka sievietei nevajadzētu traucēt medicīniskās aprūpes profesionāļus, ja vien nav kāda medicīniska iemesla, un saruna ar ārstu viņai jāgaida līdz brīdim, kad būs pienācis laiks vizītei sešas nedēļas pēc dzemdībām. Droši vien viņas apkārtnē ir kāds, kas varētu palīdzēt, bet nav skaidrības un arī spēka to sameklēt. Tā nu viņai jātiek galā vienai pašai, cik labi vien spēj.
Vai jābrīnās, ka daudzas sievietes izjūt pēcdzemdību periodu kā ļoti stresa pilnu laiku? Kādā populārā jauno māmiņu sarakstītā grāmatā (Eizenberga u.c., 1989) šo pāreju apraksta kā “reverso Pelnrušķīti – princese grūtniece kļūst par dzemdējušu zemnieci” pēc “akušiera burvju nūjiņas mājiena.”
Lūk, daži jauno māmiņu komentāri.
- Man bija sajūta, ka esmu nenozīmīga.
- Jutos tā, it kā pēc mazuļa piedzimšanas es vairs nevienu neinteresētu. Mans vīrs sacīja: “Protams, viņus (tu) neinteresē. Tavs bērns ir piedzimis.”
- Pēc dzemdībām vairāki cilvēki man teica, ka pats svarīgākais ir tas, ka mans bērns ir vesels. Jā, tas ir svarīgi. Bet kā tad ar mani? Neviens nepievērš uzmanības tam, ka tu esi pārcietusi smagu operāciju. Pēc apendicīta izgriešanas citiem es rūpētu vairāk.
Kā kultūra diemžēl esam pieļāvuši jauno māmiņu vajadzību ignorēšanu. Bet tā nav bijis vienmēr. Vēsturiski arī mēs atzinām sabiedrību, kurā sievietes palīdz sievietēm, sniedz tik nepieciešamo praktisko un emocionālo atbalstu. Tādējādi viņas ļāva dzemdējušām sievietēm atkopties un pierast pie lielajām pārmaiņām dzīvē. Iespējams, paies vēl daudzi gadi, pirms nonāksim pie organizētas sistēmas, kā nodrošināt jauno māmiņu aprūpi. Labās ziņas ir tās, ka jau sākusies kustība ar mērķi palīdzēt sievietēm pēc dzemdībām.
Vārds “dūla” – no grieķu vārda, kas apzīmē kalponi – jau kļūst par mūsu ikdienas vārdu krājuma sastāvdaļu. Pēcdzemdību dūla ir cilvēks, kas rūpējas par sievieti pēc mazuļa piedzimšanas, sniedzot praktisku un emocionālu palīdzību (Lim, 1995; Webber, 1992). Dūla var būt kāds no draugiem, ģimenes locekļiem vai sievietes partneris. Bet tā var būt arī algota profesionāla dūla. Jebkurā gadījumā dūlu kustība ir atbilde uz pēcdzemdību aprūpes neesamību tradicionālajā aprūpes sistēmā.
Tālāk dūla Salle Vēbere (pieredze no Amerikas – aut. ) apraksta, kā viņa rūpējas par jaunajām māmiņām, un to, kāda veida palīdzība un atbalsts viņām vajadzīgs.
“Dūlas darbā koncentrējos uz māti. Vēlos nodrošināt jebko, kas viņai vajadzīgs, lai justos ērti, aprūpēta, relaksēta un novērtēta: atvieglotu harmonisku pāreju gan mātei, gan bērnam tik dziļi būtiskajās pirmajās dienās un nedēļās pēc dzemdībām.
Mātei ir vajadzīgs cilvēks, kuram rūp, cik reizes mazulis naktī pamodies, cik autiņbiksīšu nomainītas, kā jūtas viņas krūtis. Viņai var būt vajadzīgs kāds, kas pamasē muguru vai nomaina palagus, nodrošina daudz ūdens vai tējas, gatavus salātus ledusskapī vai gabaliņos sagrieztus augļus. Viņai vajadzīgs kāds, kurš uzklausa sūrošanos par to, cik maz partneris saprot no tā, ko viņa pārdzīvo, un varbūt arī kāds maigs atgādinājums par to, ko viņš tomēr ir paveicis. Viņai vajadzīgs kāds, kurš paturētu mazuli, kamēr viņa ieiet dušā vai pat tikai aiziet uz tualeti; kas atbild uz zvaniem, kamēr viņa nosnaužas; aplaista telpaugus vai dārzu, iztīra virtuvi un vannas istabu, izmazgā ģimenes drēbes. Viņai var būt daudz jautājumu un raižu, ko var saprast tikai pieredzējusi māte. Viņai vajadzīga pacietība, laipni vārdi un tīra, rāma vide (Webber, 1992, 17. lpp).
Lai gan Rietumu kultūrā joprojām trūkst atbalstošu pēcdzemdību rituālu, atsevišķu sieviešu darbs var sniegt ievērojamu ieguldījumu. Daudzi ir pārsteigti, cik labi šī “zemo tehnoloģiju” iesaistīšanās darbojas. Tomēr tā ir, iespējams, svarīgākā mācība, ko varam apgūt no Sternas un Krukmena aprakstītajām kultūrām.
Mums jāsāk mainīt veids, kā rūpējamies par jaunajām māmiņām. Šo palīdzību nedrīkst pārtraukt brīdī, kad mazulis ir nācis pasaulē, tai jāturpinās visu pēcdzemdību periodu.
Noslēgumā jāatzīst: esam uzzinājuši, ka sievietei iespējams ērti un mierīgi veikt pāreju uz mātes lomu. Pēcdzemdību garīgie traucējumi nav nekas iepriekš noteikts, un daudzos gadījumos tos var novērst. Pienācis laiks atzīt un apmierināt dzemdējušu sieviešu vajadzības. No tā atkarīga mūsu ģimeņu veselība.
Arī Latvijā pēdzemdību periodā var meklēt dūlu, gan zīdīšanas speciālistu, gan PEP mammu (pirmā emocionālā palīdzība) atbalstu, lai izrunātu to, kas ir uz sirds šajā laikā un gūtu neuzmācīgu atbalstu, zināšanas, kā arī var piedzīvot pēcdzemdību rituālus – pirtīžas vai rebozo aizvēršanās masāžas (tulk.).
Raksta autore Keitlīna Kendela-Taketa (Kathleen Kendall-Tackett, PhD, IBCLC, FAPA) ir atzīta veselības psiholoģe, kas specializējas sievietes veselības jautājumos, tostarp krūts barošanā, depresijā un traumās. Viņa sarakstījusies vai bijusi līdzautore vairāk nekā 400 rakstiem, un šobrīd viņa strādā pie savas 35. grāmatas, “The Phantom of the Opera: A Social History of the World’s Most Popular Musical”. Starp viņas beidzamajām grāmatām ir “Depression in New Mothers, 3rd Edition” (2016, Routledge UK, in press), “Women’s Mental Health Across the Lifespan” (2016, Routledge US, in press, with Lesia Ruglass), “Psychology of Trauma 101” (2015, Springer, with Lesia Ruglass) un “The Science of Mother-Infant Sleep” (2014, Praeclarus, with Wendy Middlemiss).
Viņas rakstus var lasīt šajās vietnēs:
UppityScienceChick.com
BreastfeedingMadeSimple.com
KathleenKendall-Tackett.com
PraeclarusPress.com
Google Scholar
Atsauces
Eisenberg, A., Murkoff, H.E., & Hathaway, S.E. (1989). What to Expect the First Year. New York: Workman.
Lim, R. (1995). After the Baby’s Birth: A woman’s way to wellness. Berkeley, CA: Celestial Arts. New edition: (2004). After the Baby’s Birth: A Complete Guide for Postpartum Women.
¬
Stern, G. & Kruckman, L. (1983). Multidisciplinary perspectives on postpartum depression: An anthropological critique. Social Science and Medicine, 17, 1027-1041.
Webber, S. (1992). Supporting the postpartum family. The Doula, 23, 16-17.
Avots: womenshealthtoday.blog
