17
Visi papīri kārtībā
No piespriestā termiņa Mazulis nosēdēja vairāk nekā 11 gadus, ko pavadīja Jelgavas, Matīsa un Vecumnieku cietumā. Viņš turpināja savus centienus pierādīt, ka nav vainīgs, piemēram, 2006. gadā portālā TVNET bija publicēts Mazuļa raksts, ko viņš rakstījis no Jelgavas cietuma. Mazulis piemin, ka cietumā ir “izmeklētāju kļūdas dēļ”, tāpēc reiz pat pieteicis badastreiku, par ko ievietots karcerī.
Taču kopumā jāsaka, ka Dainis Mazulis bija priekšzīmīgs cietumnieks. Dokumenti liecina, ka ieslodzījumā viņš izcēlies ar ārkārtīgi centīgu mācīšanos. Ieguvis vairāku kategoriju autovadītāja apliecību, visu veidu traktortehnikas vadīšanas apliecību, mazizmēra kuģošanas līdzekļu vadīšanas apliecību, apguvis elektriķa specialitāti, saņēmis gāzes un elektrometinātāja apliecību, kā arī ieguvis motorzāģa vadītāja un koku gāzēja kvalifikāciju. Papildus tam beidzis seminārus “Sociālo attiecību māksla”, “Stress” un “Dekalogs” (Bībeles mācība). VPD ziņojumā teikts, ka viņa vaļasprieki ir “darbošanās ar dažādu tehniku, biškopība, patīk dejot”. Kopumā secināts, ka “atrodoties brīvības atņemšanas iestādē, klients pārvērtējis dzīves vērtības un pauž pārliecību, ka turpmāk dzīvos likumpaklausīgu dzīvi”. Ziņojuma ailē “Potenciāla apdraudējuma riski” redzams kodolīgs secinājums: “nepastāv”.
2009. gada 20. augustā Bauskas rajona tiesa lēma par Mazuļa pirmstermiņa atbrīvošanu. Lēmums bija pozitīvs, jo tiesa ņēma vērā to, ka viņš izcietis vairāk nekā trīs ceturtdaļas no piespriestā soda, saņēmis pozitīvu raksturojumu no Vecumnieku cietuma, bet pēc atbrīvošanas būs nodrošināts ar pastāvīgu darbu un dzīvesvietu. Tiesas sēde tika atklāta pulksten 15.00, un jau pulksten 15.10 tika paziņots Mazulim labvēlīgais lēmums. Tikai nieka 10 minūtes, un par sevišķi smagu noziegumu tiesātais Dainis Mazulis saņēma “zaļo gaismu” iziešanai brīvībā, kur viņam bija jākļūst par godīgu sabiedrības locekli. No papīru viedokļa viss bija kārtībā; Probācijas dienests informē, ka minētās personas uzraudzība notikusi saskaņā ar plānu un beigusies 2013. gada aprīlī.
Dārga maksa par ilūzijām
Taču realitātē viss nebija tik rožaini, par ko pārliecinājās arī Lizuma iedzīvotāja Lilita Dille, pie kuras Mazulis pārcēlās dzīvot pēc iznākšanas no cietuma. Lilita ir septiņus gadus vecāka par Daini; viņa stāsta, ka sākuši draudzēties jau kādus divus gadus pirms viņa atbrīvošanas. Mazulis viņai atsūtījis Jaungada apsveikumu, un tā arī sākuši sarakstīties, apmainīties ar īsziņām. Lilita pat īsti nezina, kur Mazulis dabūjis viņas numuru. “Drīz vien viņš man pateica, ka nav uz brīvām kājām, bet es nodomāju, ka katrs cilvēks ir pelnījis otro iespēju,” spriež Lilita. Viņa bija lietas kursā arī par to, ka Mazulis notiesāts par civilsievas slepkavību, bet Dainis par to visu teicis, ka bijis “nepareizā laikā nepareizā vietā”.
Augustā viņš tika atbrīvots no cietuma, bet neilgi pirms Ziemassvētkiem abi apprecējušies. “Mans tēvs jau bija krietni gados, brālis Egons bija pirmās grupas invalīds, bet saimniecība mums bija liela. Tad nu cerējām, ka Dainis palīdzēs ar to visu tikt galā,” lēmumu saistīt savu dzīvi ar Mazuli skaidro Lilita.
Sākumā viss tiešām bijis labi un Mazulis aktīvi iesaistījās saimniekošanā. Viņš rūpējies arī par visām papīru lietām, un pāris mēnešus pēc kāzām ar Lilitu tika noslēgts laulību līgums par visas mantas šķirtību. Līgumā bija teikts, ka katrs no laulātajiem patur sev īpašuma tiesības uz to mantu, ko ieguvuši pirms laulības reģistrācijas, un arī mantu, kas iegūta uz katra laulātā vārda laulības laikā vai ko tie iegūtu turpmāk katrs atsevišķi vai mantojuma vai dāvinājuma ceļā.
Ar viņu jācenšas sadzīvot pa labam
Lilitas tēvs Jānis Dille piekrita parakstīt pilnvaru, kas Mazulim deva tiesības rīkoties ar visiem īpašumiem. “Laiks bija labi izvēlēts, jo es biju aizbraukusi ciemos uz Ventspili, bet viņš tikmēr manus vecākus aizveda uz Alūksni pie notāra,” atceras Lilita. Alūksnes notāre Mārīte Rateniece neatceras šādu gadījumu, jo tas viss noticis pirms vairākiem gadiem. Viņa šaubās, vai teju 90 gadu vecais Dille varēja parakstīt dokumentu, kura jēgu pats nav izpratis. “Ja ir kādas šaubas, es vienmēr nolasu priekšā tekstu un izskaidroju, ko tas nozīmē.”
Visu šo manipulāciju ceļā Mazulim izdevās panākt, ka Diļļu īpašums tiek reģistrēts uz viņa vārda. Lilita vēl centusies to apstrīdēt, bet nekas nesanāca. Mazulis gribējis, lai viņa atsauc iesniegumu policijai, tādēļ atņēmis sievai telefonu un aizvedis uz māju meža vidū, kur viņa noturēta kādu nedēļu. Lilita par to nevienam neesot sūdzējusies, jo baidījusies no Mazuļa. “Es secināju, ka ar viņu jācenšas sadzīvot pa labam, jo citādi kaut kas var notikt.”
2012. gada decembrī 42 gadu vecumā nomiris Lilitas brālis Egons. “Viņam patika ieraut kādu aliņu, un toreiz ar visu klibo kāju bija aizgājis pie draugiem. Vietējās kafejnīcas saimniece naktī viņu atrada nokritušu zemē. Atveda uz mājām, brālis vēl bija dzīvs un pie samaņas. Paspēja novaidēties: “Ai, māsiņ, kā man sāp!” un ar to pašu arī aizgāja,” atceras Lilita. Sekcijā tika atklāts, ka smadzenēs bijis asinsizplūdums. Dainis todien bija aizbraucis uz Rīgu, atbraucis atpakaļ naktī. Lilita gan nedomā, ka Mazulis vai kāds cits būtu pielicis roku brāļa nāvē. “Tad jau viņš būtu paspējis man kaut ko pateikt.”
Nervi neizturēja
2013. gada maijā Lilita ar tēvu aizgāja no dzimtas mājām, ko Mazulis bija pārrakstījis uz sava vārda. Mazulis teicis, ka māju esot nopircis, bet nekādu naudu Lilita nav redzējusi. Ap to laiku ar vēzi nomirusi Lilitas mamma. “Drīz pēc tam nonācu Strenču slimnīcā, nervi neizturēja,” stāsta Lilita. Tagad viņa ar 94 gadus veco tēvu dzīvo nelielā mājiņā Strenčos, ko īrē no saimniekiem, kas paši aizbraukuši uz Angliju. Strenčos klīst runas, ka Mazulim ir vēl viena māja, kas iegūta ar līdzīgiem paņēmieniem kā Dilles gadījumā.
Pagājušogad oktobrī Dilles un Mazuļa laulība tika šķirta. Lilita gan vēsta, ka joprojām sazinās ar bijušo vīru, kurš neesot aizmirsis par viņu un tēvu. “Vasarā brauca zālīti nopļaut, atveda malku. Citreiz paņem drēbes izmazgāt, jo mums nav automātiskās veļas mašīnas.”
Mazulis uzsver, ka rūpējies ne tikai par bijušo sievu, bet arī par savu dēlu un jauno draudzeni. Indars pie viņa uz Lizumu atnāca dzīvot šogad marta vidū, nepilnus divus mēnešus pirms nāves. Mazulis apgalvo, ka izglābis dēlu no mātes, kas viņu mērdējusi badā. “Inesei bija vajadzīga tikai nauda. Viņa kūdīja dēlu, ka tēvs esot vajadzīgs tikai bankomāta funkciju pildīšanai.” Pavisam cita versija par notikušo ir Indara mātei Inesei. “Es ļoti mīlēju savu dēlu, bet Indars teica, ka vēlas iepazīt arī tēvu. Es jau nevarēju viņam to aizliegt.” Indara paternitāte nebija nokārtota, un Inese stāsta, ka Mazulis ilgu laiku nav licies ne zinis par dēlu, bet pēc iznākšanas no cietuma pats viņu uzmeklējis. Viņa spriež, ka Mazulis sagrozījis dēlam galvu, sasolījis visādus labumus: jaunu telefonu un datoru.
Indaram bija sapņi un mērķi
“Ar naudiņu viņiem bija švaki. Vienmēr centāmies pierunāt, lai Indars vismaz skolā paēd kārtīgas pusdienas,” stāsta Zeltīte Vilciņa, Indara grupas audzinātāja Valmieras tehnikumā. Indars mācījies mehatronikas specialitātē (darbs saistīts ar dažādu iekārtu un sistēmu apkalpošanu). “Viņš bija ļoti uzņēmīgs puisis, cītīgi mācījās. Varēja redzēt, ka Indaram šī profesija patiešām interesē.” Audzinātāja atceras, ka pagājušogad saasinājušās Indara veselības problēmas, jūnija sākumā viņš kabinetā noģībis un aizvests ar ātro palīdzību. Rudenī vēl mēģinājis atsākt mācības, bet sapratis, ka netiks galā, tādēļ izņēmis dokumentus un pārgājis uz Valmieras vakara (maiņu) vidusskolu, kur mācības vajadzēja apmeklēt tikai reizi nedēļā, piektdienās. Skolotājas atceras, ka trauslās veselības dēļ arī tur Indars rādījies diezgan reti. “Viņš izskatījās kā tikko iznācis no koncentrācijas nometnes: ļoti vājš, seja krīta bālumā. Taču viņš gribēja dzīvot; Indaram bija savi sapņi un mērķi,” stāsta skolotāja Lolita Eklone. Klases audzinātāja Valentīna Ustinova apciemoja Indaru slimnīcā un vēl nopriecājās, ka viņš izskatās atkopies. Tad viņš aizgājis dzīvot pie tēva; Ustinova centusies viņu sazvanīt, bet nesekmīgi, atskanējis signāls, ka numurs neeksistē.
Indara māte stāsta, ka dēls palicis arvien tievāks un tievāks, bet ārstiem īsti nav izdevies tikt skaidrībā, kas viņam kaiš. Indara ārsts Juris Jakovins norāda, ka viņam jau kopš bērnības bijušas dažādas veselības problēmas. Konkrētas diagnozes viņš nevēlas atklāt, bet spriež, ka trauslā veselība varēja būt saistīta ar nestabilo vidi un emocionālām problēmām. “Tas viss lēnām auga un pastiprinājās, kamēr savēlās kā tāds liels kamols. Indaram dzīvē klājās ļoti grūti; šaubos, vai viņš kādreiz bijis patiesi laimīgs,” saka Jakovins.
Izglābis no gatera
Dainis Mazulis sevi attēlo kā labdari, kurš centies darīt laimīgu gan dēlu, gan savu draudzeni Irēnu. Meiteni viņš esot izglābis no dzīves “krimināli bēdīgos, antisanitāros apstākļos”. Irēna bija no Strenču novada Plāņiem; mācījusies Palsmanes internātpamatskolā, kur tiek izglītoti bērni ar speciālām vajadzībām. Mazulis stāsta, ka agrāk Irēna ar māti strādājusi vietējā gaterī, bet viņš palīdzējis Irēnai atrast “civilizētu darbu” Pierīgas veikalā. “Viņa bija laimīga, ka tika projām no turienes.” Māte atteikusies atdot Irēnas pasi, tādēļ Mazulis ar Irēnu izsaukuši policiju, lai atgūtu dokumentus.
Pagājušā gada septembrī Valsts policija izsludināja Irēnas meklēšanu, jo pirms dažām dienām viņa bija izgājusi no savas dzīvesvietas Plāņu pagastā, bet tuviniekiem nebija ziņu par viņas atrašanās vietu. Mazulis vēsta, ka pie viņa uz Lizumu atbraukuši policisti, pieprasot, lai sniedz informāciju par Irēnu. Viņš atbildējis, ka meitenes nav mājās, bet, ja policija vēlas pārmeklēt māju, lai sagādā tiesas orderi. Policisti arī atnākuši ar orderi. Irēnu nav atraduši, toties konfiscēja Egonam piederējušās medību patronas un aizturēja Mazuli par nelikumīgu munīcijas glabāšanu. Vēlāk šī lieta esot izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ.
Mazulis skaidro, ka Irēna tolaik strādāja “Mego” veikalā Sauriešos, kur bija iekārtojusies darbā par pārdevēju. “Mego” personāla daļa apstiprina, ka Irēna tur tiešām strādājusi no 2015. gada septembra līdz šā gada martam. Kolēģes atceras, ka viņa strādāja maizīšu nodaļā, bija “tāda normāla, klusa meitene, ļoti tieva”. Irēna bijusi trūcīgi ģērbta, tādēļ kolēģes vēl palīdzējušas ar drēbēm un zābakiem. Ziemā viņa saslima, ilgu laiku bija uz slimības lapas, bet martā aizgāja no darba.
