17
Septiņas dažādas polises
Spridzeklis tika likts lietā naktī no 5. uz 6. aprīli, kad sprādzienā gāja bojā Mazuļa bijusī civilsieva Gunta Č. Mazulis bija materiāli ieinteresēts viņas nāvē, jo laika posmā no 1997. gada janvāra līdz jūlijam Gunta Č. bija noslēgusi septiņus apdrošināšanas līgumus un viņas nāves gadījumā kā atlīdzības saņēmējs bija minēts Mazulis, vienā gadījumā arī viņa jaunā civilsieva Inese (kā vēlāk liecināja Inese, viņa par to neko nav zinājusi). Kopsummā iespējamā apdrošināšanas atlīdzība, uz ko varēja cerēt Mazulis, bija 1900 latu.
Apdrošināšanas aģente Aleksandra Matrevica tiesā liecināja, ka 1997. gada martā pie viņas ieradusies Gunta ar vīrieti, vārdā Dainis, ko viņa stādīja priekšā kā savu brālēnu. Tika sastādītas nelaimes gadījumu apdrošināšanas polises gan Guntai, gan Dainim. Tad viņš sācis interesēties, kādus vēl līgumus iespējams noslēgt, un aģente paskaidrojusi, ka ir tā saucamais “nāves līgums”, pēc kura atlīdzību var saņemt tikai invaliditātes vai nāves gadījumā. Viņi noslēguši arī šo līgumu, bet apdrošināta tikai Gunta ar atlīdzības novēlējumu Dainim. To ierosinājis Dainis, bet Gunta piekritusi; par polisēm maksājis viņš. Cita apdrošināšanas aģente Gunta Ungure liecināja, ka Mazulis pie viņas viesojies pat vairākas reizes, iegādājoties dzīvības apdrošināšanas polises uz Guntas vārda. Mazulis vēl sīki iztaujājis par to, kad izmaksā apdrošināšanu.
Gunta savai mātei stāstījusi, ka ar Daini bijusi pie apdrošinātājiem, drīz viņi dabūšot lielāku naudas summu, tad varēs labi dzīvot. Arī Guntas dvīņumāsa Ginta tiesā liecināja, ka apdrošināšana bijusi Mazuļa ideja, viņš arī maksājis par polisēm. Guntas māte atcerējās, ka meita teikusi: Dainis ir bīstams cilvēks, gribējis uzspridzināt savu māti un audžutēvu. Dusmās draudējis uzspridzināt arī Guntas brāļa automašīnu. Gunta jau agrāk gribējusi izbeigt attiecības ar Mazuli, bet baidījusies, jo viņš piedraudējis, ka tādā gadījumā izvaros Guntas meitu.
Tiesu medicīnas ekspertīzē tika secināts, ka nozieguma naktī Mazulis vairākas reizes iesitis Guntai pa galvu, apdullinot viņu. Valkas rajona Grundzāles pagasta teritorijā pie autobusa pieturas “Pagrieziens uz Aumeistariem” viņš zem Guntas palika paštaisīto spridzekli, bet pats paslēpās aiz pieturas sienas un iedarbināja spridzināmo ietaisi. Ekspertīzē secināts, ka sprādziena brīdī Gunta bijusi sēdus stāvoklī attiecībā pret sprādziena epicentru. Nākamajā dienā liecinieki ieraudzījuši šausminošu skatu: četru metru attālumā no sprādziena izrautās bedres atradās sievietes līķis ar norautām rokām, bet autobusu pieturas aizmugurējā siena bija klāta ar cilvēka miesas un kaulu gabaliņiem.
Apsūdz policiju spīdzināšanā
Pēc notikušā Mazulis aizbēga no nozieguma vietas. Neilgi pēc tam viņu apturēja ceļu policists un sodīja par ātruma pārsniegšanu. Mazulis samaksājis piecu latu sodu un devies tālāk.
Policijai uzreiz neizdevās identificēt Guntas līķi. Sākumā pat izskanēja aizdomas, ka spridzināšanai bijis politisks motīvs, jo tieši tajās dienās Rīgā bija nogranduši sprādzieni pie Krievijas vēstniecības un ebreju sinagogas. Valkas rajona laikrakstā “Ziemeļlatvija” tika publicētas Guntas līķa fotogrāfijas, aicinot iedzīvotājus palīdzēt atpazīt sprādziena upuri. Tuvinieki atpazina Guntu tikai pēc trim īpatnējām dzimumzīmītēm uz viņas muguras.
Pēc pāris nedēļām “Ziemeļlatvijā” bija publicēta īsa ziņa, ka policijai izdevies noskaidrot aizdomās turēto: “kādu mazsalacieti, kurš plašā apkārtnē pazīstams kā ārkārtīgi nežēlīgs un sadistisks cilvēks”. Tas bija Dainis Mazulis. Viņš noliedza savu vainu un izmeklētājiem apgalvoja, ka nav zinājis par Guntas apdrošināšanas polisēm. Tiesa vēlāk secināja, ka izmeklēšanas laikā Mazulis sniedzis pretrunīgas, pat diametrāli pretējas liecības.
Mazulis joprojām apgalvo, ka nav vainīgs Guntas nāvē. Valmieras cietumā policisti ar “bandītiskām metodēm” esot izsituši no viņa liecības, lai pierādītu viņa vainu. “Mani veda uz mežu, smacēja, šāva pie galvas, slēdza pie elektrības,” vēsta Mazulis. Pēc viņa domām, ar šādām metodēm trīs dienu laikā jebkurš būtu gatavs atzīties pat Zviedrijas premjera Ūlofa Palmes slepkavībā.
Zvērināta advokāte Ināra Niedrāja, kas kā valsts apmaksāta aizstāve šajā lietā pārstāvēja Mazuļa intereses, gan stāsta, ka viņai par Mazuļa spīdzināšanu nekas nav zināms. “Vismaz manā klātbūtnē nekāda iespaidošana nenotika.” Niedrāja arī kategoriski noliedz Mazuļa apgalvojumus, ka viņš advokātei par aizstāvību esot samaksājis 600 latu. “Tās ir muļķības! Nekādu naudu no viņa es neesmu saņēmusi.”
Pirmais melu detektora klients
Lietas izmeklēšanas gaitā Mazulis arīdzan piekritis pārbaudei ar poligrāfu (melu detektoru). “Viņš bija pirmais cilvēks Latvijā, kura apgalvojumu patiesīgumu pārbaudīja poligrāfa ekspertīzē. Ar to pamazām, taču sekmīgi iesākās šīs metodes ieviešana Latvijas juridiskajā praksē,” vēsta poligrāfa eksperts Uldis Miķelsons. Pārbaudē secināts, ka Mazulis melo, atbildot uz jautājumiem par Guntas nāves apstākļiem. Mazulis apgalvo, ka arī pirms pārbaudes ar melu detektoru esot sists un citādi ietekmēts. Poligrāfa fiksētās reakcijas viņš skaidro ar to, ka viņam jau esot izstrādājies baiļu reflekss uz noteiktiem jautājumiem, jo zinājis, ka negatīvas atbildes gadījumā iespējama fiziska izrēķināšanās.
Miķelsons tomēr uzsver, ka poligrāfa ekspertīze ir samērā precīza metode un melu detektoru ir ļoti grūti piemānīt. Cilvēks gan var mēģināt piemānīt pats sevi, nojaucot robežu starp iedomām un reālo pasauli. Vairākums cilvēku uz to nav spējīgi, bet šāda robežu saplūšana var būt raksturīga “psihopātiskiem meļiem” vai cilvēkiem ar noteiktām garīgām slimībām.
Tiesu psihiatriskajā ekspertīzē gan tika secināts, ka Mazulis ar psihiskām slimībām nav slimojis un neslimo, tādēļ uzskatāms par pieskaitāmu. Tiesā viņš liecināja, ka uz apsūdzēto sola esot nokļuvis “aiz lielas cieņas pret brāli Aivaru un lielas mīlestības dēļ uz Guntu”. Spridzināt audžutēvu esot ierosinājis Aivars, bet Gunta esot uzsprāgusi pati savas neuzmanīgās rīcības dēļ.
Vidzemes apgabaltiesa viņam nenoticēja un secināja, ka Mazulis izdarījis tīšu slepkavību mantkārīgā nolūkā, kā arī pirms tam mēģinājis nonāvēt savu audžutēvu. 1999. gada martā viņam piesprieda 20 gadu cietumsodu. Mazulis iesniedza apelācijas sūdzību, un 1999. gada jūnijā Augstākā tiesa pasludināja jaunu spriedumu, samazinot cietumsodu uz 15 gadiem. Šis lēmums tika pamatots ar to, ka nav pietiekamu pierādījumu Mazuļa vainai mēģinājumā izdarīt tīšu audžutēva slepkavību. “Krimināllietu tiesu palātai nav pamata neticēt tiesājamā Daiņa Mazuļa paskaidrojumiem par to, ka, novietojot uz palodzes spridzekli, viņa nolūks nav bijis noslepkavot V. K., bet gan tikai nobiedēt,” rakstīts spriedumā. Vienlaikus tiesa secināja, ka Mazuļa vaina Guntas Č. slepkavībā ir pierādīta gan ar viņa paskaidrojumiem, gan liecinieku liecībām un citiem pierādījumiem.
