17
Vai vainīga kaķene Betija?
Mazulis vēsta, ka traģēdijas dienā pats nav bijis mājās, jo visu laiku skraidījis pie ārstiem un dziedniekiem, lai saprastu, kā palīdzēt dēlam atgūt veselību. Mājās bija palikusi Irēna, lai pieskatītu Indaru. Mazulis atbraucis tikai vēlu naktī un redzējis, ka mājā neviena nav, tādēļ gājis meklēt. Baterijas gaismā ieraudzījis, ka kubulā ir roka, un tvēris pie tās, bet saņēmis strāvas triecienu. Mazulis uzskata, ka pats varēja iet bojā, bet viņu izglābis tas, ka kājās bija gumijas čības. Tad arī ieraudzījis, ka Indars un Irēna ir kubulā bez dzīvības pazīmēm, nekavējoties izsaucis ātro palīdzību.
Pēc Mazuļa domām, Indara un Irēnas nāvē varētu būt vainojams kaķis, kas nejauši iegrūdis kubulā elektrības spuldzi. Tā bija iekārta pagarinātājā virs kubula, lai nodrošinātu apgaismojumu. Pirts augšā bija lūka, un kaķiem patika tur uzturēties, izbaudot no pirts nākošo siltumu. No pirts augšas uz šķūņa malu gājusi laipiņa, pa kuru mēdza staigāt kaķi. “Mēs ar Indaru paši uztaisījām to laipiņu, lai kaķi varētu droši pārvietoties, bet nekādas elektrības tur nebija,” stāsta Mazulis. Viņš apgalvo, ka neko nav zinājis par improvizēto apgaismes ietaisi virs kubula, jo tā ierīkota viņa prombūtnes laikā. Iepriekšējā dienā, kad Mazulis nav bijis mājās, pie Indara esot atbraucis kāds paziņa, ar kuru kopā puikas paši ierīkojuši apgaismojumu. Mazulis no dēla saņēmis īsziņu, ka izdevies “sataisīt gaisu”, un domājis, ka Indaram izdevies salabot velosipēda riepu, bet vēlāk sapratis, ka runa varēja būt par “gaismu”.
Mazulis izsaka pieņēmumu, ka kaķene Betija, ejot pa laipiņu, nejauši aizķērusi lampu, kas iekritusi kubulā, tādējādi Indars saņēmis nāvējošu strāvas triecienu. Savukārt meitene centusies glābt puisi, bet arī pati nosista ar elektrību. “Irēna gāja bojā varones nāvē, mēģinot izvilkt no kubula manu dēlu,” spriež Mazulis. Kubulā atrasts arī mirušās Betijas līķis. Mazulis pēc tam vaicājis, lai atdod kaķi pienācīgai apbedīšanai, bet policija atbildēja, ka kaķa līķis ir “lietiskais pierādījums”.
Traģēdijas vieta ir nojaukta; Mazulis stāsta, ka pēc visu ekspertīžu veikšanas sadedzinājis liktenīgo kubulu, lai nekas vairs neatgādinātu par notikušo nelaimi. Valsts policijas pārstāve Sintija Gulbe informē, ka šajā lietā joprojām turpinās izmeklēšana, tādēļ izmeklēšanas interesēs nekāda plašāka informācija pagaidām netiks sniegta. Izmeklētāji pārbauda dažādas versijas: gan ka notikušais tiešām bijis nelaimes gadījums, gan iespējamo ļaunprātību, ja lampai kāds “palīdzējis” iekrist ūdenī.
Kriminālā pagātne
Aizdomas, ka noticis kas vairāk par nelaimes gadījumu, pastiprinājās pēc tam, kad kļuva zināms, ka gan Indaram, gan Irēnai bijušas noformētas dzīvības apdrošināšanas polises. Turklāt tas noticis nevis vienā, bet vismaz piecās dažādās apdrošināšanas kompānijās. Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins informēja, ka polisēs Mazulis minēts kā labuma guvējs, kurš saņemtu apdrošināšanas atlīdzību gadījumā, ja ar jauniešiem kas notiktu. Tā ir visai neparasta prakse, turklāt ņemot vērā to, ka formāli Mazulis bija pilnīgi svešs cilvēks gan Indaram, gan Irēnai: Indara paternitāte nebija oficiāli nokārtota, bet ar Irēnu viņš vienkārši dzīvoja kopā.
Uz aizdomām, ka notikušais nebija gluži nejaušība, vedina arī Mazuļa pagātne, jo viņš jau reiz notiesāts par tīšu slepkavību ar nolūku iegūt apdrošināšanas atlīdzību, un arī agrāk spēlējies ar sev tuvu cilvēku dzīvību. 1990. gadā Mazulis atgriezās no dienesta armijā un apmetās pie mātes Vizmas, kas tolaik dzīvoja kopā ar savu dzīvesbiedru Viktoru. Dainim radies konflikts ar patēvu, jo Viktors izteicis aizdomas, ka Dainis nozadzis viņa mopēdu “Delta”. Viktors pateicis, lai Dainis vairs nenāk uz viņu mājām. Reiz strīda laikā Dainis ar caurules gabalu iesitis Viktoram pa roku un roku salauzis. Viktors ziņojis policijai, un par šo gadījumu Mazulim tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana.
Konfliktā ar patēvu iesaistījies arī Daiņa brālis Aivars, kurš bijis apvainojies uz Viktoru, jo tas neesot samaksājis par kartupeļu pārlasīšanu. Abi brāļi sarunāja, ka Viktoru derētu pabaidīt ar kādu granātu vai ko tamlīdzīgu. Valmieras mednieku veikalā Dainis nopircis šaujampulveri, kam abi piejauca zilos graudiņus un alumīnija pulveri.
Mēģināja uzspridzināt patēvu
1993. gada naktī no 4. uz 5. decembri Dainis ar mopēdu aizbraucis uz Mazsalacu, kur dzīvoja Viktors un Vizma. Novietojis mopēdu pie dzelzceļa stacijas, Dainis kājām devies uz Viktora māju. Pie guļamistabas loga viņš novietoja paštaisītu spridzekli; metāla korpusā bija speciāli iefrēzētas rievas, lai sprādzienā būtu vairāk šķembu. Pirms spridzekļa novietošanas Dainis ar bateriju paspīdinājis un redzējis, ka gulta pie loga ir tukša. Viktors gan vēlāk tiesā liecināja, ka logam priekšā bija biezi aizkari, tādēļ nebija iespējams redzēt, vai gultā kāds guļ. Arī Mazuļa māte Vizma tiesā liecināja, ka ar Viktoru parasti gulējuši tajā istabā, kur notika sprādziens; to zinājis arī Dainis.
Paslēpies aiz mājas stūra, Dainis spridzināmās ietaises vadiem pievienoja bateriju un izraisīja sprādzienu. Par laimi, Viktoram un Vizmai krietni paveicās: tovakar ilgi skatījušies TV, tādēļ nav devušies uz guļamistabu, bet palikuši istabā, kurā bija televizors. Pēc sprādziena zemē pie loga tika atrasta pudelē ievietota zīmīte, kas sākās ar vārdiem “Pēdējais brīdinājums” un kur bija pausta prasība samaksāt 150 latu kādam no brāļiem Mazuļiem. Dainis vēlāk tiesā apgalvoja, ka nav gribējis nogalināt Viktoru, tikai nedaudz pabaidīt.
Interesi par sprāgstvielām Mazulis saglabāja arī turpmākās kriminālās karjeras laikā. 1998. gada pavasarī viņš iegādājies heksogēnu (sprāgstvielu, kas parasti tiek izmantota militāriem nolūkiem). Heksogēnu iepildīja divu litru tilpuma oglekļa tērauda balonā, kurā ievietoja arī spuldzīti ar vaļēju kvēldiegu, kam bija pievienoti vadi. Paštaisīto spridzekli viņš vadājis līdzi savā automašīnā “Volkswagen Santana”, paslēpis zem sēdekļa.
