Ciemos “Siera ražotnē” Raunā, kur top smalks zaļais siers, gī sviests un nūdeles 6
Mammas izlolota ideja
Jau desmit gadu nelielā “Siera ražotne” Raunā Latvijas pārtikas tirgum piedāvā kvalitatīvus un augstvērtīgus produktus – sarīvētu kaltēto sieru ar piedevām, gī sviestu, 13 veidu makaronus un piecu veidu nūdeles. Kaut nelielai ražotnei tas ir pietiekams preču klāsts, jaunajam uzņēmējam Ilmāram Ceriņam netrūkst ieceru par jauniem uzņēmējdarbības virzieniem.
Ieceri par uzņēmējdarbību, kā arī iecienītāko no “Siera ražotnes” produktiem – zaļo sieru – izlolojusi Ilmāra māte Marija Ceriņa. Viņai bija liela pieredze piena pārstrādē, savulaik strādājusi par saldējuma meistari Cēsīs, bet lielāko mūža daļu – Raunas piena pārstrādes uzņēmumā, kur ražoja arī zaļo sieru. – Mamma bija šā uzņēmuma direktore, visu piena produktu ražošanas procesu pārzināja no A līdz Z. Kad man vajadzēja izlemt, ar ko dzīvē nodarbošos, viņa man ieteica apgūt pavāra un piena produktu tehnologa specialitāti, kas visos laikos bijušas pieprasītas.
Tomēr pēc Valmieras 28. arodvidusskolas beigšanas Ilmāram šķitis, ka būt par pavāru nav štelle, jo nevar neko prātīgu nopelnīt. Lai saprastu, ko īsti grib darīt, pastrādājis mežā, tad uz traktora, arī celtniecībā gan Latvijā, gan ārvalstīs. – Kad pirms 13 gadiem Latvija iestājās Eiropas Savienībā un atvērās robežas, mēs, bariņš jauniešu, aizlaidām uz Skandināvijas valstīm strādāt. Taču drīz vien sapratu, ka svešumā nespēšu nogruntēties. Varbūt vēl varētu paciest, ka mums, atbraucējiem, par to pašu darbu maksā daudz mazāk nekā vietējiem, bet man nebija pieņemami, ka nav nekādu karjeras izaugsmes iespēju un visu laiku esmu viens pats – bez ģimenes, tuviniekiem un draugiem.
Lēmumu par atgriešanos Ilmārs nav pieņēmis dienas, nedēļas vai pat mēneša laikā. Bijis daudz pārrunu ar māti, kura, protams, priecājusies, izdzirdot par dēla nodomu atgriezties Latvijā. Viņa ierosinājusi ģimenes mājas tuvumā ierīkot nelielu ražotni, kur gatavotu zaļo sieru. Šis piena produkts bija iecienīts Ulmaņlaikos, ražoja arī padomju gados, tikai vēlāk tas pazuda no aprites. – Mammai patika audzēt dažādus garšaugus un zaļumus, un siltumnīcas galā viņai bija arī sierāboliņš. Viņa gadiem ilgi ar to auklējās – ievāca sēklas, iesēja, izaudzēja un atkal ievāca sēklas, nezinot, ko lai ar sierāboliņu iesāk.
Sierāboliņš ir ļoti reta āboliņa šķirne, kas tāpat vien brīvā dabā neaug. Marija Ceriņa sēklas savulaik bija ieguvusi no kāda Salaspils botāniskā dārza zinātnieka un pratusi šo kultūru saglabāt savā dārzā. Tagad Ilmāram nav jādomā, kur dabūt sierāboliņa sēklas, ko iesēt vairākās garās vagās.
