Mazliet Ulda Ģērmaņa 1
Šis ir Ulda Ģērmaņa (1915 – 1997) jubilejas gads. 4. oktobrī apritēs 100 gadi kopš pazīstamā latviešu trimdas publicista un vēsturnieka dzimšanas. Laiks atgādināt šī izteikumos tiešā un domu gājienā neparastā vīra darbu. Un tādā kontekstā arī jāskata aizvadītā gada beigās apgādā “Valters un Rapa” iznākusī grāmata “Maiņu laika zīmes. Uldis Ģērmanis. Didzis Liepiņš. Sarakste 1990 – 1997”.
Ulda Ģērmaņa vārds garu iepazīstināšanu neprasa. Otrā pasaules kara beigās Zviedrijā nonākušais publicists, kurš trimdas presē mēdza publicēties ar segvārdu “Dr. Ulafs Jāņsons”, lasītājam Latvijā būs pazīstams, ja ne citādi, tad vismaz ar ”Latviešu tautas piedzīvojumiem”. Savukārt Didzis Liepiņš abu sarakstes laikā bija filoloģijas students, LNNK dibinātāja Eduarda Berklava uzticības persona, izteikti nacionāli noskaņots jaunietis, kurš kā tāds iepazinās arī ar Uldi Ģērmani. 188 lappušu biezā grāmata ir viņa, vēlākā ”Visu Latvijai” locekļa, sakārtota. Līdzās vēstulēm lasāmas arī atsevišķas Ģērmaņa preses publikācijas.
Kā redzams, vēstuļu draugu svara kategorijas ir atšķirīgas. Te nu jāmet akmens grāmatas sakārtotāja dārzā, jo galu galā Didža Liepiņa vēstuļu krājumā ir kvantitatīvi vairāk un tās ir divreiz un vairākreiz garākas par Ulda Ģērmaņa atbildēm. Sarakstē ir pārrāvumi, un, patiesību sakot, skolotājs arī ne vienmēr atbild uz jaunā censoņa daudzajiem jautājumiem. Tad nu lasītājs saņem daudz Didža Liepiņa, bet samērā maz Ulda Ģērmaņa, lai arī, domājams, gaidīja vairāk tieši pēdējā. Protams, Liepiņa tā laika subjektīvie un sakāpinātie spriedumi par notikumiem var noderēt kā laikmeta liecība, taču maz palīdzēs tiem, kas pēc gadu desmitiem mēģinās gūt daudzmaz objektīvu skatu uz 90. gadu sākuma politikā aktīvajām personām. “Tāpat kā visās partijās, kur vien tās ir plašajā pasaulē, ir gan pašlabuma meklētāji, gan ģeķi un blēži, tā tas, protams, ir arī Latvijā. Tāpēc atliek skatīties pēc partijas vispārējās ievirzes un mērķiem,” Ģērmanis kādā vēstulē 1993. gadā pieklusina jaunekli, no kura plūstin plūst dusmas par to, ka Latvijā viss neiet, kā cerēts.
Vēstules liecina, ka, Ģērmaņa skatījumā, daudzas Latvijas nelaimes cēlušās no tā, ka pēc 1991. gada augusta puča netika izveidota “Uzticības komisija”, “kur visi čekas tīklos iepiņķētie varētu izdarīt “bikti” un saņemt absolūciju (grēku piedošanu), lai viņus turpmāk nevarētu šantažēt un izmantot pretvalstiskiem nolūkiem”. Taču nekāda grēku nožēla nenotika un pie varas plaši nonāca “jaunie veclaiku biedri”. Interesanti, ka Uldis Ģērmanis bija atteicis Eduarda Berklava piedāvājumam iesaistīties Latvijas politikā. Viņš bija pārliecināts, ka politikā jāiet jaunajiem, jo arī pirmskara Latviju veidoja pārsvarā gados jauni cilvēki.
Grāmata varētu noderēt trimdas vēstures un politisko simpātiju pētniekiem. Tajā ne vienā vietā vien pavīd atšķirības Ziemeļamerikas, Vācijas un Zviedrijas latviešu starpā. Tā pēc 1993. gada Saeimas vēlēšanām Ģērmanis spriež: ”Taču tikai ar savu muļķību pazīstamie ASV latvieši bija vairākumā nobalsojuši par “Latvijas ceļu”, Zviedrijā (vispār Eiropā), Austrālijā un Kanādā vairums balsoja par LNNK.” Sastopami neglaimojoši izteicieni par vairākām tā brīža Latvijas politikā zināmām trimdas personībām jeb “apdauzītiem trimdas latviešiem”. Tomēr pēc katra rūgtuma uzliesmojuma dzīvesgudrais vīrs neaizmirst piebilst, ka vientiesība un muļķība ir neizskaužamas un “dabiska parādība” visos laikmetos; to var censties vienīgi ierobežot.
