Māris Zanders: Mazliet praksē lietojamas teorijas 2
Jāsāk ar banālo – šis ir priekšvēlēšanu un valsts simtgades gads. Tas nozīmē gan proporcionāli lielu ar politiku saistīto tēmu klātbūtni publiskajā telpā, gan vēstures piesaukšanu. Tālākais ir ieskicējums tam, kā vēsture lietojama, lai, atvainojos par strupu valodu, nedabūtu sliktu dūšu no politikas.
Lai gan vēstures priekšmets liekas pašsaprotams (tas, kas bijis), šajā zinātnē ir ļoti dažādas metodes un skatupunkti. Piemēram, ir pētnieki, kuri strādā ar ļoti gariem laika periodiem. Ja kāds brīnās par Ķīnas globālās ietekmes pieaugumu mūsdienās, šai grupai piederīgie pētnieki saka: Ķīna jau bija ietekmīga valsts līdz 19. gadsimtam, līdz ar to šodien redzamais ir nevis kaut kas ārkārtējs, bet atgriešanās pie dabiskā stāvokļa. Latvijas gadījumā varbūt tik gari laika nogriežņi nav izmantojami, tomēr, manuprāt, ir noderīgi apzināties, ka – jā, nācija var izdarīt pārsteidzīgus lēmumus kādā politiskā epizodē (piemēram, vēlēšanās), tomēr svarīgāk ir mēģināt saprast, kas šo nāciju vispār satur kopā neatkarīgi no epizodēm. Mums var likties, ka, piemēram, līdzcilvēku politiskās izvēles 2018. gada rudenī ir nepieredzēti riskantas, muļķīgas utt., tomēr nedomāju, ka citos periodos laikā, kad varam vispār runāt par latviešu nāciju, gan bija vienots redzējums par vēlamo lietu kārtību. Domāju, ka jautājumos par attiecībām ar vācbaltiešiem un cara valdību 19. – 20. gadsimtu mijā uzskati latviešu vidē bija visnotaļ atšķirīgi un konfliktējoši, neaizmirsīsim par simpatizēšanu lieliniekiem 1917. – 1919. gadā, kas pilnīgi negāja kopā ar 18. novembra valsts ideju utt. Okupācijas gadi – vieni stājās kompartijā, citi to uzskatīja par nepieņemamu, skaidrs, ka priekšstati par to, kā veidojama dzīve konkrētajā vēstures nogrieznī, bija, maigi izsakoties, ļoti dažādi. Tomēr kaut kādas – te riskēju iekrist nezinātniskā valodā – mentālas struktūras saturēja nāciju kopā. Un no šī viedokļa būtu vēlams domāt par sevi (nāciju) šādā ilgākā perspektīvā, jo skaidrs, ka par epizodēm mēs esam plēsušies un plēsīsimies.
Cita pētnieku grupa nodarbojas ar it kā pretējo, ar t. s. mikrovēsturi. Mazliet vienkāršojot: analizējam vienu ciematu Normandijā 18. gadsimta četrdesmitajos gados, jo šāds fokuss var pateikt ne mazāk kā pārskats par visas Francijas vēsturi visā 18. gadsimtā. Nedaudz vardarbīgi pārceļot šo metodi uz šodienu – adekvātas kopainas iegūšanai par mums 21. gadsimta otrajā desmitgadē jēdzīgāk par politiķu izteikumu apzelēšanu ir kāda grāmatu apgāda vai zemnieku saimniecības, kas spītīgi notur savu līniju, izpēte – kāpēc tas notiek, kā tas izdodas utt. Varbūt svarīgāk par izglītības jomas “politikas plānošanas dokumentu” analīzi ir vienas skolas kā vienības, organisma analīze. Jāpiezīmē, ka vēstures joma jau šajā ziņā uzrāda labus piemērus: darbus, kas veltīti novadu, dzimtu vēsturēm. Arī politika Latvijā ir ne tikai, simboliski izsakoties, Rīgas centrs.
Ir vēsturnieki, kuri nodarbojas ar šādiem tematiem – sarkanās krāsas lietošanas vai gulēšanas paradumu vēsture. Un atkal – nenoliedzot, ka tas, kā mēs izpaužamies sociālajos tīklos, ir būtiski, mani mūsu sabiedrības izprašanas nolūkā ne mazāk interesētu, piemēram, kopiena, kas lasa zinātnisko fantastiku, vai arī analīze par to, ko mēs Latvijā uzskatām par smieklīgu, asprātīgu. Viens pētījums par to, kādi mūsu sabiedrībā ir priekšstati par to, ko pārskatāmā nākotnē varēs izārstēt, izaudzēt utt., var būt noderīgāks par pamatīgu blāķi partiju reitingu aptauju.
Iepriekš rakstītā fona vēstījums ir: zinātne, kultūra nav jeb, precīzāk sakot, nav tikai veids, kā norobežoties no t. s. politiskās realitātes; tie ir instrumenti, lai parādītu, ka realitāte ir kaut kas vairāk par politiku, kas bieži cenšas sevi prezentēt kā realitātes visaptverošu atspulgu. Un kontekstā ar jauna mācību gada sākumu – mums ir daudz jēdzīgu ļaužu, kuri nodarbojas ar zinātni, ar zināšanu saglabāšanu un pavairošanu; labāk novērtēsim (t. sk. ne tikai finansiāli) viņu darbu un biežāk prasīsim viņu viedokli.
