Uldis Šmits: Izskatās, ka ukraiņi šoreiz zaudēs, turklāt viņi nebūs vienīgie zaudētāji 15
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Futbolā ir iespējams izbēgt no zaudējuma vai izraut uzvaru arī spēles 89. minūtē – apmēram tā situāciju ar gāzesvadu “Ziemeļu straume 2” raksturo Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba.
Tagad jau iestājies papildlaiks (ņemot vērā, ka sākotnēji projektu bija paredzēts pabeigt 2019. gadā) un vēl gaidāma cauruļvada sertifikācija un dažas citas procedūras.
Tomēr izskatās, ka ukraiņi šoreiz zaudēs, turklāt viņi nebūs vienīgie zaudētāji.
Taču politisko tikšanos sezona nav galā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nupat viesojās Berlīnē, taču nozīmīgākā būs viņa vizīte mēneša beigās Vašingtonā. Kur tagad dodas Angela Merkele un kur labi apzinās, ka projekta beneficiāres Vācijas šķietamais panākums, kas faktiski gūts uz pārējās Eiropas rēķina, nebija gluži “fair play” paraugs.
Pat Berlīnes varas aprindās pusvārdā tiek pieļauta varbūtība, ka ģeopolitiskas dabas problēmas saistībā ar “Ziemeļu straumi 2” nav izslēgtas.
Tās, varētu sacīt, ir gandrīz neizbēgamas. Polijas ārlietu ministrs Zbigņevs Rau intervijā “Frankfurter Allgemeine Zeitung” sacījis, ka gāzesvads “radīs nopietnu drošības deficītu NATO Austrumu flangā”, jo Kremlis ir tērējis krietni daudz un ne jau tāpēc, lai šo politisko instrumentu neizmantotu.
Viņš tāpēc aicināja Vāciju uzņemties atbildību un pēc būtības, nevis formāli iesaistīties šī “drošības deficīta kompensēšanā”, stiprinot “tiklab NATO Austrumu flanga, kā arī Ukrainas atturēšanas potenciālu”.
Iespēju nav pārāk daudz, it īpaši, ja Vācijas nākamā valdība turēsies pie tagadējās lielās koalīcijas nostādnēm, kas liedz pārdot bruņojumu Kijevai vai gadiem ilgi neļauj Ukrainai (bet tāpat Gruzijai) iegūt rīcības plānu dalībai NATO.
Berlīnei tad atliek vien dubultot pūliņus diplomātiskajā frontē, ieskaitot t. s. Normandijas formātu (Ukraina, Krievija, Vācija, Francija), kur būtiski sasniegumi Donbasa “konflikta” izbeigšanā izpaliek.
Kancleres Merkeles un viņas politiskā mantinieka Armīna Lašeta uztverē ar Kremli jārunā biežāk un tas esot īstais veids, kā panākt rezultātus.
Kādu joprojām nav, kaut dažādu formātu netrūkst un pati Merkele ir regulāri zvanījusi Putinam.
Kā zināms, Berlīne un Parīze nesen piedāvāja atjaunot arī ES un Krievijas samitus. Ko Maskava, protams, silti apsveica, jo saskatīja šajā perspektīvā papildu darba lauku Kremļa propagandai un kārtējo izdevību politiskā tirgus darījumiem vai savu prasību izvirzīšanai.
Uzradās samita reanimēšanas idejas nelabvēļi, kuriem izdevās pasākumu pagaidām nobremzēt, savukārt Merkele nespēja nomierināties – “cilvēki sarunājās cits ar citu pat aukstā kara laikā…” Sarunājas jau arī šodien.
Bet aukstā kara ērā pastāvēja diezgan stingri politiskās uzvedības kodi un kopumā skaidri spēles noteikumi, ko puses vairāk vai mazāk respektēja, un Eiropā nenorisinājās ne svešu teritoriju sagrābšana, ne ķīmisko ieroču lietošana.
No tiem laikiem Putina režīms ir pārņēmis pasaules skatījumu, kurā, kā raksta politoloģe Lilija Ševcova, sistēmiskas un sabiedrību mobilizējošas pretspēlētājas loma atvēlēta vienīgi Amerikas Savienotajām Valstīm, ar kurām jāmērojas ar kodolgalviņām, kas tad arī ir vienīgais lielvalstisko ambīciju apliecinājums, jo mērošanās labklājībā nav iedomājama.
Pats pazemojošākais no impēriskās loģikas viedokļu būtu, ja Amerika izturētos pret Kremli dziļi vienaldzīgi apstākļos, kad Vašingtona grib koncentrēties uz Ķīnas ekspansijas iegrožošanu.
Tāpēc Putins izjūt spiedošu vajadzību par sevi atgādināt.
Sevišķi tajā Eiropas daļā, kuru Maskava uzlūko par savu “leģitīmo interešu sfēru”. Un kurā draud palielināties jau pieminētais drošības deficīts.
Cik noprotams, jautājums par kompensācijām gāzesvada sakarā tomēr nebija galvenā vai vispār apspriestā Zelenska un Merkeles 12. jūlija četru stundu sarunas tēma. Dažas dienas pirms abu tikšanās “Der Spiegel” gan apcerēja iespēju, ka Berlīne varētu piedāvāt ukraiņiem prāvus ieguldījumus ūdeņraža ražošanas tehnoloģijās vai gāzes transportēšanas sistēmas remontā un modernizācijā.
Zīmīgi, ka nedēļu iepriekš Viļņā notikušajā Ukrainas reformām veltītajā konferencē ES kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Vārheji nāca klajā ar priecas vēsti Austrumu partnerības valstīm, tātad lielā mērā arī Ukrainai – “mēs mobilizēsim 17 miljardu eiro investīcijas” reģiona ekonomiku noturības stiprināšanai.
Berlīnes un Briseles vairāk vai mazāk saskaņotie solījumi, kuri gan drusku atgādina mēģinājumu atpirkties, būtu itin pieņemami un apsveicami.
Taču tikai kā daļa no visaptverošāka risinājumu plāna. Kijeva saskaņā ar Zelenska teikto vēlas kompensāciju nevis naudas izteiksmē, bet drošības garantiju un politiskas rīcības veidā, kas izpaustos kā atbalsts Ukrainas centieniem atgūt savas teritorijas un integrēties Rietumu telpā.
Diez vai aizejošā kanclere un Lašets ir īstās personas, ar kurām apspriest Vācijas radītā drošības deficīta lietu. Toties Berlīne ir gatava maksāt, piegādāt ja ne ieročus, tad vismaz vakcīnas cīņai pret “pandēmijas izaicinājumu”, kā arī parūpēties, lai Ukraina joprojām paliktu svarīga gāzes tranzītvalsts. Zelenskim, reālpolitiski pieejot, to varbūt vajadzētu izmantot un turēt vāciešus pie vārda.
Tikmēr strīdi turpinās. Kompānija “Nord Stream 2AG”, kas uzrauga projekta “Ziemeļu straume 2” īstenošanu, arvien tiesājas ar Briseli, lai panāktu, ka šim cauruļvadam nav saistoša ES t. s. gāzes direktīva, kura nosaka kārtību Eiropas tirgū un stipri ierobežo “Gazprom” iespējas diktēt tajā savējo.
Kremlim uzticīgais “Nord Stream 2AG” boss Matiass Varnigs apgalvo, ka būvdarbi tiks noslēgti vasaras nogalē. Bet tas nudien nebūs politisko spēļu beigu signāls.
