FOTO: Mazliet Āfrikas ar franču akcentu 0
Kāpēc manu ceļojumu sarakstā parādījās Maroka? Pats vārds ir tāds skanīgs, skaists, apaļš un oranžs kā apelsīns, kas reiz padomju laikos bija kā Ziemassvētku brīnums. Marokas stils man vienmēr paticis interjeru detaļās – metāla lampas ar krāsainiem stikliem, rakstainas flīzes, koši spilveni, gaisīgi baldahīni. Lai paliek malā bilžu žurnāli, ko var pašķirstīt, kad vien ienāk prātā, ja vien ir izdevība, jābrauc skatīt Marokas Karalisti savām acīm. Jo ātrāk, jo labāk, kamēr tur vēl nav Eiropa, tāpēc ka Maroka ir vienīgā Āfrikas valsts, kas izteikusi vēlmi iestāties ES. Starp citu, 18. novembris Marokā ir valsts svētki – Neatkarības diena, karaļa Mohammada V (šodienas karaļa tēvatēva) atgriešanās no trimdas. Un ir jau arī vēl citas paralēles, kas mums saskan.
Iespēja jāmeklē, izdevība jāizmanto
Pirms vairākiem gadiem jau biju sagatavojusies braukt uz Maroku, bet ceļojumam pēkšņi par 100 latiem palielināja cenu. Toreiz tas likās tik netaisnīgi, iemainīju Maroku pret Grieķiju. Un labi vien bija! Jo tad nebūtu satikusi Māri, kurš ar ikvienu ceļotgribētāju dāsni dalās savā mīlestībā pret šo valsti. Bet tas notiek tā – ideja par Maroku tātad tiek “palaista gaisā”, un tas ir pašsaprotami, ka skats vienmēr aizķeras, ieraugot Marokas vārdu. Un kur visbiežāk notiek virtuālie klejojumi? Pareizi – feisbukā. Tur laiku pa laikam, pieslienoties kādai interesentu grupai vai personībai, notiek labas lietas. Un tā nu mēs satikāmies – ekstrēmists Māris un astoņi “kustoņi” (ar to domātas kustīgas, aktīvas dāmas labākajos gados). Ja pēc brauciena tiek kalti plāni nākamajam braucienam, tad skaidrs, ka pasākums ir izdevies!
Pirmais glāsts
Oktobris ir lielisks laiks ceļošanai, jo ir gana silts: +27 grādi, tikai vēlāk, kad būsim kalnos – 2300 metru augstumā, termometrs rādīs +11 grādus. Ir ābolu, granātābolu, dateļu, vīnogu ražas laiks.
Jau izkāpjot no lidmašīnas, mijkrēslis ir glāsmains un samtains. To gan nomaina kvernēšana līdz robežkontrolei. Marrākešas lidostā galvenais ir ātri noorientēties, paņemt aizpildāmās blankas un uzreiz iet stāties rindā. Kamēr stāvēs, tikmēr varēs uzrakstīt un pārrakstīt lapiņu simtiem reižu. Mums laimējās – stāvējām tikai stundu un 40 minūtes, bet gadās divarpusstundu kavēšanās. Pa to laiku var izpētīt publiku, ieklausoties gan franču, vācu, poļu valodā, gan arī neatpazīstamākās valodas skaņās.
Pilsētu tonalitāte
Velkam paralēles – kas mums vecpilsēta, tas Marokā medīna. Tā ir jebkuras pilsētas vecākā daļa, ko ietver mūris, kas senos laikos kalpoja kā nocietinājums. Piemēram, Marrākešā tas ir 19 km garš, 2 m biezs un 9 m augsts.
Pa busiņa logu skatoties uz Marrākešu, kas zib gar acīm, tā vien gribas to nosaukt par sarkano pilsētu. Sildoša sarkana krāsa ir namu sienās, ko vietumis izraibina mazi lodziņi ar restēm, sarkanas ir Marrākešas cietokšņa sienas, minareti un mošejas. Sensenos laikos – vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem – tur, kur tagad atrodas Marrākeša, dzīvoja varena berberu cilts. Emīrs, kurš pēc tam pilsētu uzcēla līdzenumā, domāja racionāli – neviens ienaidnieks nevarēs nemanīts piekļūt pilsētai, jo pirmā informācija būs putekļu mākonis. Tagad Marrākeša arī ir zaļa pilsēta – apelsīnkoku, dateļpalmu pilsētā daudz, to zaļumu, kas ir privātmāju iekšpagalmos, jau nemaz neredz. Smieklīgs, bet asprātīgs risinājums – daudzviet apgaismes stabi (autostāvvietās jo īpaši) ir kā staltas palmas, tiesa gan – būvētas no betona un plastmasas.
Marrākeša ir pēc lieluma ceturtā Marokas pilsēta pēc Kasablankas, Rabatas un Fēsas. Marrākešā dzīvo miljons cilvēku, un grūti aptvert – kā viņi satilpst tik mazā teritorijā, jo īpaši tāpēc, ka daudzstāvu dzīvojamo māju praktiski nav. Neviena celtne nedrīkst būt lielāka par Kutubijas mošeju, kuras 80 metrus augsto torni skaidrā laikā var redzēt no 30 kilometru attāluma.
Zilā pilsēta Marokā ir Šefšāvna, ko savā laikā dibinājuši spāņi. 1930. gadā tur mitinājās ļoti daudz ebreju bēgļu, kuri savas mājas sāka krāsot zilā krāsā, jo debesu krāsa ir cerību simbols. Ebreji aizklīda prom, bet pamatiedzīvotāji mājas turpina krāsot baltā un indigo krāsā, jo “tas atbaidot odus, bet – pievilinot tūristus”. Pilsēta ir nokalnē, un ieliņas stāvas, bet pastaiga ir nesteidzīga, jo gribas pie katra stūra, durvīm, puķpodiem nofotografēties.
Fēsa ir lielākā islāma viduslaiku pilsēta, visvecākā no Marokas impērijas pilsētām. Vecpilsētu apjož mūris, kam ir 12 vārti. Mēs dzīvojām pie Zilajiem vārtiem, kas no vecpilsētas puses izskatījās zaļi. Kādu krāsu piešķirt šai pilsētai? Varbūt – visraibākā! Fēsas medīnā esot 900 ieliņu, kas dažviet atduras nekurienē, mājas kā večiņas saliekušās viena otrai pretī un drošības pēc daudzviet atstutētas ar stalažām. Ielu juceklis ir kā labirints. Par gidu Fēsā mums piesitas vietējais puišelis, bet arī viņš dažbrīd apjūk un smaidot noplāta rokas – stop! Viņš pagūst ieskriet kādā pagalmā, noplūc puķi un uzdāvina, te no piparmētru pušķa, ko piegādātājs uzāķējis uz kāda nama durvju roktura, pamanās noraut lapiņu, saberzē un dod pasmaržot. Bet ne par velti strādā – konfektes un rakstāmie ir viņa alga. Pilsētnieks mazliet jau izlepis, bet bērni kalnu ciematiņos, saņemot konfektes, ir patiesi priecīgi. Puišeļi mazliet nekaunīgāki, meitenes – biklākas.
Pārsteidzošie pilsētu dārzi
Maza atkāpe par frančiem. 1912. gadā franči okupēja lielāko Marokas teritoriju, mazliet kaut ko atstājot arī spāņiem. Franči pirka pilis, villas, labākās lauksaimniecības zemes. Pozitīvais bija tas, ka viņi atcēla verdzību, būvēja ceļus, kur katrā krustojumā ir apļveida kustība, iekārtoja dārzus, atvēra elitāras skolas bagātajiem. Francijas un Marokas savienība, abpusēji valstīm vienojoties, beidzās 1956. gadā. Kopš tā laika sultāns sevi sauc par karali.
Bet franči interesi par Maroku nezaudēja. Bagātu franču aristokrātu dēls Žaks 1919. gadā no Parīzes pārcēlās uz dzīvi Marrākešā, uzcēla brīnišķīgu māju un iekopa fantastisku dārzu. Gleznotājs Žaks Mažorels dārzu publikai atvēra 1947. gadā. Pēcāk gan tas kādu laiku atgādināja džungļus pilsētas vidū, līdz īpašumu nopirka Īvs Senlorāns ar savu draugu Pjēru Beržē, kuri dārzam atdeva seno spozmi.
Piecu hektāru platība mazliet atgādina labirintu – krustojas gājēju celiņi, skatu aizsedz palmas, puķes, bambusi, bet pēkšņi – aiz krasāka pagrieziena un gājiena pāri tiltiņam – parādās tuksnesis ar kaktusiem. Tie ir tik smieklīgi – it kā ar lielām ausīm, gariem pirkstiem, matainām galvām… Mažorela dārzā dominē zilā (ne velti tas spilgtais zilais tonis dabūjis vārdu mažorels), dzeltenā un augu zaļās krāsas. Dārza apmeklētāji pārvietojas klusi un lēnām.
Marrākešā ir arī Menara karaliskais dārzs, kura centrā ir milzīgs baseins ar kārām zivīm. Tā runā, ka tās ir konkubīnes, ko kāds no sultāniem pēc vētrainas nakts iemetis ūdenī, lai nevienam citam netiktu tas prieks.
Bet vispār šodienas karalis Mohammads VI var lepoties ar pilsētas dārziem. Ik uz stūra, takas, dobē rosās strādnieki – apcērp palmas, ravē, grābj nobirušās lapas. Mūsu niķi – nokniebt kādu spraudenīti, lapiņu, lai pēc tam mēģinātu ieaudzēt, – labāk neizmantot, jo sargi parādās no nekurienes un atskan svilpes.
Vēsture un mūsdienas
Teiciens par Maroku (tikpat labi liekot šīs valsts vietā kādas citas vārdu) kā kontrastu zemi spilgti redzams blakus Mažorela dārziem. Vispirms – tur ir lielisks berberu vēstures muzejs. Kā teikts Marokas ceļvedī – “divi no trim marokāņiem, kultūras un lingvistiskās kategorijās vērtējot, ir berberi”. Par spīti jauktajai sabiedrībai, Marokā berberu kultūra ir saglabājusies. Berberiem tiek atdots gods, un jau lidostā tam apliecinājums: informācija ir ne tikai arābu un franču, bet arī berberu valodā, kas skan arī televīzijā un radio. Muzejā ir informācija gan par berberu ieročiem, gan aizsardzības zīmēm, apģērbu un rotām. Gluži sievišķīgs strīds pie rotu stenda – lielajās krellēs ir vai nav dzintars? Ir gan! Ne tik dzidrs kā Baltijas, bet tikpat silts. Rotās žvadz sudrabs. To vēlāk skatām vienā no sudraba ieguves kooperatīviem pēc pārbrauciena pāri Atlasa kalniem. Kārtējā paralēle ir arī paklāji, kas ir katrā mājā vai nu uz grīdas, vai pie sienas. Tie nes līdzīgu informāciju ornamentos un rakstos, kas tik atpazīstami Latvijā. Paklāja darinātāji izmanto ne tikai tradicionālos motīvus, bet, ja meistaram ir iedvesma, tad top Pikaso stilā darināts izstrādājums. Top ilgi – pat divus gadus, un tad nav brīnums, ka par cenu sāk runāt no 12 līdz 16 tūkstošiem dirhēmu (1200–1600 eiro).
Tirgus šiks un kičs
Marrākešas tirgus, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, nav tikai preču pirkšana un pārdošana, bet sava veida izklaide. Bailīgi skatījos riņķī apkārt un uzreiz arī acis un ausis žmiedzu ciet, kad izdzirdēju melodiju, kas liek čūskām vibrēt. Labi, ka todien līņāja sīks lietutiņš, kas nepatika ne mums, ne čūskām.
Maroka ir otra lielākā garšvielu eksportētāja pasaulē aiz Indijas. Tirgū virmo smaržas. Un ne tikai garšvielu aromāti. Pēc smaržas var pateikt, ko konkrētajā kvartālā pārdod: piparmētras, koku, vilnu, ādas. Iesprukām vienā pagalmā, kur ādas apstrādā pēc senču metodes, un viena no sastāvdaļām, kur ādu mērcē, esot arī putnu mēsli. Tikpat ātri izsprukām no turienes!
Tad jau labāk pakavēties pie koka izstrādājumu amatniekiem, kuri demonstrē kastītes ar noslēpumu – pusi dienas var ķimerēties, lai to atvērtu. Acis žilbst no keramikas, saulē sānus spīdina vara un misiņa tējkanniņas. Gribas nopirkt visu, jo Ķīnā ražotu suvenīru Marokā nav. Lielākoties viss ir roku darbs. Istabu var pilnībā iekārtot berberu stilā – ādas pufi, spilveni, lampas, koka un māla trauki, par paklājiem nerunājot.
Tas nav tikai tirgus, kur iemaina preci pret naudu, bet vesels teātris. Labākā un galvenā daļa – pircēja un pārdevēja vienošanās par cenu. Vislabāk – tēlota vienaldzība. Ja gribas ko pirkt, tad jāsāk saruna. Ja paprasīsi cenu un nepirksi, tad tevi nesapratīs – ko velti traucēji. “Laba cena, laba cena!” tā vilina pārdevējs. Tu kā pircējs pretī: “Tā ir pēdējā nauda, kas man palikusi. Vairāk nevaru maksāt!”
Dabas gleznas
Tas būtu skumji – atrodoties Marokā, neredzēt kazas kokā. Vakarpusē, braucot uz Savīru, kazu nav! Darbadiena beigusies. Pēc pāris dienām, atgriežoties no okeāna piekrastes virzienā uz tuksnesi, lēni nobremzējam ceļa malā. Te nu tās ir! Argāniju audzes arī ir UNESCO sarakstā. No 100 kg kodoliņu var iegūt divus kilogramus eļļas. To lieto kosmētikā, jo izslavēta kā pretnovecošanās līdzeklis, der arī kulinārijā. Argānijas aug vēl tikai Meksikā. Bet kazas? Ne nu tās rāpjas kokā, ne dzīvo tur. Tas ir šovs tūristiem. Gani tās no rīta uzceļ koku zaros, un tās nu “pelna maizi”, pozējot tūristiem. Ja kaza var nostāvēt uz šauras akmens malas kalnā, vai tad uz stipra koka zariem nenostāvēs.
Otra dabas glezna, kas paliek fotogrāfijās un atmiņā, ir pārgājiens pie Ūzūda ūdenskritumiem. Pa šauru taku, kas ved lejup, nonākam līdz hipiju nometnei, kur dzīvs ir Boba Mārlija gars. Kamēr hipiji dzīvo ūdenskrituma piekājē, tikmēr ar vislieliskāko skatu uz ūdenskritumu tiek celta karaļa rezidence. Vietējie itin apmierināti, jo tiem, kuru māju vietā top grandiozā celtne, izmaksāja samērā labu kompensāciju un mazo būdeļu vietā varēja uzcelt ļoti labas mājas. Tā runā, ka tad, kad karalis nebūs savā rezidence, tur varēs dzīvot tūristi. Lēš, ka numurs maksās 150 eiro. Saulē durvis spīd kā no zelta, bet, kad pieiet tuvāk, tad tāds plāns bleķis vien izrādās. Iespējams, ka tas ir tikai tāds darba variants. Tās dienas 18 497 noietie soļi, kas pa līdzenumu nieks vien būtu, pa kalniem ir laba slodzīte, tāpēc izbrauciens ar laivu gandrīz zem ūdenskrituma atveldzē.
Trešā dabas glezna ir daudzveidīgie zemie Atlasa kalni, kur pārbrauciens ir vēl trakāks nekā Troļļu ceļš Norvēģijā. Serpentīns un braukšanas stils liek neelpot un tad noelsties. Tikpat elpu aizraujoši ir skati aiz katra līkuma – rozā pauguri, baltas klintis, tad dominē pelēkais, niecīga flora mijas ar palmu “upēm” ielejā. Šur tur gar ceļa malu snieglauži. Arī Āfrikā snieg! Daži ciematiņi kā Šveices skatu kartītē – ar slīpiem jumtiem, lai sniegam ir kur noslīdēt.
Vissiltākais glāsts – tuksnesis
Sahāra – pats lielākais un karstākais tuksnesis, kas stiepjas no Atlantijas okeāna līdz pat Sarkanajai jūrai. Katru gadu klimatisko apstākļu dēļ – globālā sasilšana un aizvien mazāk nokrišņu – tuksnesis iekaro vairāk aramzemju. Erg Šebi kāpa – 22 km garumā un vairāk nekā piecu kilometru platumā, smilšu kalns 160 metru augstumā. Tie ir tikai cipari. Kad kamieļa mugurā dodamies tuksnesī skatīties saulrietu, skaitļi nav būtiski. Smiltis, klusums (ko diemžēl pārtrauc kvadriciklu pļerkšķēšana), mūžība…
Kam vairāk enerģijas, nākamajā rītā dodas sagaidīt sauli uzlecam. Tā ir gluži kā apelsīns – spilgta un koša, solot skaistu dienu.
Der zināt
Orientējošais kurss 10 dirhēmu – 1 eiro
Svaigi spiesta sula – no 10 dirhēmiem (apelsīnu) līdz 16 (avokado, granātābolu, miksētās, papaijas utt.)
Ieeja Iva Senlorāna muzejā – 100 dirhēmu
Granātābols – 30 dirhēmu
Melones – 4 par 20 dirhēmiem
Zīmējums ar hennu – 50 dirhēmu
Jēra gaļas tadžīna – 55–120 dirhēmu
