“Atbalstiet zvejniekus, tad lucīši nemaksās 25 eiro/kg!” Mazjūras zvejnieku mērs ir pilns, viņi apvieno spēkus 0
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vienpadsmit piekrastes un iekšējo ūdeņu zvejnieki no Engures, Mērsraga un Bērzciema apvienojušies biedrībā “Mazjūras zvejnieki”, kas oficiāli reģistrēta šopavasar. “Sen bija laiks. Tagad mērs ir pilns un kaut kas jādara,” teic biedrības dibināšanas iniciators, zvejnieks vairākās paaudzēs, IK “Mazā Kaija” saimnieks Andris Cīrulis, kad kopā ar citiem zvejniekiem pirms tradicionālajiem Zvejnieksvētkiem satiekamies Bērzciemā viņa mājā, kas jaunajai biedrībai kļuvusi par pagaidu pulcēšanās vietu.
Pagaidām, jo jau drīzumā biedrības vajadzībām tiks iekārtotas telpas bijušajā zivju tarotavā, kas atrodas jūras malā iepretim senajai Bērzciema ostai.
Uz vienas rokas pirkstiem
Zvejnieki ir apņēmības pilni iesaistīties piekrastes zvejniecības saglabāšanā. “Zvejniecība ir viena no Latvijas pamatvērtībām. Apvienojamies, lai saglabātu piekrastes zveju, veicinātu piekrastes attīstību, piesaistītu tūristus sadarbībā ar zvejniekiem – lai piekrastes ciemati paliktu ar savu seju. Tāpat nozarei jāpiesaista jaunā paaudze,” mērķus skaidro Andris Cīrulis.
Līdz šim atbalsts no valsts un ES bijis minimāls. “Nozarē ienāk Eiropas nauda, bet līdz mazajiem piekrastes zvejniekiem nenonāk praktiski nekas,” tā biedrības runasvīrs.
Piekrastes projektus, kas saņēmuši valsts un ES atbalstu, varot uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Tiesa, viens no šķēršļiem investīciju piesaistē ir informācijas trūkums un neprasme piesaistīt projektu naudu. Bet zvejniekiem neklājas viegli – roņi izēd tīklus, nepieciešams modernizēt laivas.
Lai gan izveidots mehānisms roņu nodarītās skādes kompensēšanai, zvejnieki uzskata, ka jaunā kārtība ir jāpilnveido un noteikumi jāpapildina, jo tie tapuši bez piekrastes zvejnieku līdzdalības.
Jūra – tas nav lielveikals, uzsver zvejnieki.
“Pircēji ir pārsteigti, ka lucīši maksā 25 eiro/kg. Bet pie mums to zivi nopērk pa 10 eiro/kg, un vēlāk tas lucītis cauri piecām rokām iziet! Atbalstiet zvejniekus, un tad tā cena būs pavisam savādāka,” klāsta Cīrulis.
Tāpēc ir iecere veidot zivju dzesētavu un nākotnē internetveikalu vai virtuālu biržu, kas ļautu zivis iegādāties par konkurētspējīgām cenām. Tiesa, nereti gadās arī tukšie periodi, kad zivis nenāk.
Jārēķinās ar diviem zvejas liegumiem – putnu liegumu pavasarī, kad notiek gājputnu migrācija, un lašu zvejas aizliegumu.
Arī ziemas periodā zveja izpaliek, līdz ar to zvejnieku aktīvās darbības laiks ir ierobežots. Iespējams, būtu jāveic izmaiņas likumos, lai zvejas laiku pagarinātu vismaz ezeros. Pagaidām arī nav skaidrs, kā piekrastes zvejniecību ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma.
Ledus sakustējies
Zvejnieki priecājas, ka ledus sakustējies – jau bijusi tikšanās ar Lauku atbalsta dienesta un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadību, kas sola palīdzēt risināt problēmas. Cerīgi ir tas, ka nesen Tukumā darbu sācis LLKC konsultants, kas labi pārzina piekrastes zvejnieku problēmas.
Galvenais, lai mūs kāds uzklausa, jo līdz šim tas nav noticis, uzsver A. Cīrulis. Jau tuvākajā laikā biedrība plāno kļūt par Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes biedru, kas tai ļaus līdzdarboties lēmumu pieņemšanā.
Viens no veicamajiem darbiem – panākt atbalstu mazajiem zvejniekiem, līdzīgi, kā tas ir lauksaimniekiem, kam 15 tūkstošu eiro atbalsts grantu veidā, labi strādājot.
Tāpat jāpanāk atbalsta iespējas modernizācijas projektiem, lai varētu iegādāties zvejas rīkus, laivas, dzinējus, kas ļautu nozarē ienākt jaunajai paaudzei.
Paaudžu nomaiņa lauksaimniecībā un zvejniecībā ir viens no ES mērķiem. “Neviena skola par piekrastes zvejnieku neizmācīs. Tas nāk no mazām bērnu dienām, no ģimenes,” spriež jūras vilki. Jādomā arī par zvejniecības nozares papildināšanu ar citām iespējām – mājražošanu, pārstrādi, tūrismu, aktīvās atpūtas iespējām, par ko interesi izrāda tūristi.
Pašlaik tikai ar zvejniecību vien grūti nodrošināt iztiku ģimenei ar bērniem, atzīst jaunās paaudzes zvejnieks Kaspars Lauris, kurš izveidojis savu viesu namu. To gan viņš paveicis pats par saviem līdzekļiem, jo saņēmis atteikumu iesniegtajam projektam.
Vēl viena risināma problēma – aptuveni puse no Jūras zvejas laivu reģistrā reģistrētajām laivām nav aktīvā apritē, bet tajā pašā laikā zvejnieki nevarot tikt pie laivu numuriem. Turklāt ne visas ostas ir pretimnākošas mazajiem piekrastes zvejniekiem, to vietā priekšroku dodot jahtām.
Atsevišķs stāsts ir Engures ezera apsaimniekošana, par ko atbildīga pašvaldība. “Ezerā jau gadiem vairs neielaiž zivju mazuļus, līdz ar to zivju daudzveidība mazinās.
Tāpat ietekmi uz ezeru atstāja nu jau bankrotējušais Mērsraga uzņēmums “I.M.S.”, kura darbības rezultātā tika izmainīts ūdens sastāvs, pazuda ālanti un sāka pazust citas zivis.” stāsta zvejnieks Viktors Līcis.
Viņš uzskata, ka ezerā būtu jāatjauno zivju mazuļu ielaišana, un tieši tas bija viens no pirmajiem jaundibinātās biedrības darbiem šogad. Izrādās, pašvaldībai bija jāuzraksta tikai viens iesniegums, un visas lietas uzreiz varēja notikt. Zvejnieks zina teikt, ka problēma ir nelegālā nozveja ezerā un tās risināšanā aktīvāk būtu jāiesaistās vides inspektoriem.
Grib pievienoties
Pagaidām biedrība “Mazjūras zvejnieki” apvieno astoņas juridiskas personas un trīs – fiziskas, bet vēl vairāki uzņēmēji izteikuši vēlēšanos pievienoties. Noteikumi ir strikti – “ja esi zvejnieks, tad jāzvejo, ja krodziņš – tad jāstrādā ar vietējām zivīm,” skaidro biedrības vadītājs.
Plānots sadarboties ar Salacgrīvas piekrastes zvejniekiem, slēdzot sadarbības līgumu, lai būtu plašāka nozares pārstāvniecība svarīgu lēmumu pieņemšanā. “Tie zvejnieki, kas palikuši ciemos, drīz būs jāieraksta Sarkanajā grāmatā kā aizsargājamā suga,” pus pa jokam, pus nopietni saka Andris Cīrulis. Un pamats tam ir nopietns.
Zemkopības ministrijas jaunākie dati liecina – šā gada aprīlī bija reģistrēti 149 rūpnieciskās zvejas tiesību nomnieki Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņos. Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes zvejas flotē uz 2019. gada sākumu bija 607 zvejas laivas, to skaitā pašpatēriņa zvejniekiem piederošās laivas.
Piekrastes zvejā pārsvarā tiek izmantoti stacionārie zvejas rīki – dažāda veida tīkli un murdi, kā arī stāvvadi reņģu zvejai. Lielāko nozveju Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē veido reņģes, apaļie jūras grunduļi, plekstes, salakas, asari, mencas, vimbas, lucīši, plauži un vējzivis.
Kopējā nozveja Baltijas jūrā Rīgas līča piekrastes ūdeņos 2018. gadā bija 4251 tonna, kas ir 3,1% no Latvijas kopējās nozvejas.
