Mazie uz skolu tāpēc, ka mammas mājās netiek galā, bet vidusskolēni, lai “lāpa” zināšanas kā prot 12
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav iespējams sociālajos tīklos neuzdurties žēlabām par ierobežoto preču klāstu veikalos. Latvijas Tirgotāju asociācija apgalvo, ka sievietes nu palikušas bez apakšveļas, arī vīrieši nevar nopirkt ziemas drēbes. Patiesībā, lai arī neērtības jūtamas, neviens puspliks nestaigā: katram ir kādi apģērbu krājumi, un liela daļa sabiedrības māk arī iepirkties attālināti.
Protams, var diskutēt par ierobežojumu jēgu, par klātienē nopērkamo un aizliegto preču sarakstu. Skaidrs arī, ka tirgotāji jūt ienākumu kritumu, jo iespēja iepirkties tikai internetā droši vien samazina impulsa pirkuma skaitu, un ir lietas, ko cilvēki nevēlas pirkt, ja nevar preci aptaustīt vai uzmērīt. Žēlabas valdībā sadzirdētas, un vismaz daļā veikalu nu drīzumā varēs nopirkt vairāk preču.
Tomēr iepirkšanās neērtības noteikti nav lielākā Latvijas problēma un patērēšanas iespējai nevajadzētu būt lielākajai vērtībai. Latviešu tautai allaž viena no lielākajām vērtībām bijusi izglītība: tā ir iespēja “izsisties”, tikt uz augšu, pacelties pāri tām zemajām debesīm, aiz kurām var karoti aizāķēt. Tāpēc pārsteidz, ka publiski redzamais spiediens daudz lielāks bijis uz ierobežojumu atcelšanu tirdzniecībā nekā uz saprātīgiem lēmumiem izglītības jomā.
Jā, nu zināms, ka 1. un 2. klašu skolēni no nākamās nedēļas atgriezīsies skolā, taču, kā atklāja izglītības un zinātnes ministre, šāds lēmums pieņemts ne tik daudz izglītības kvalitātes dēļ, cik tādēļ, ka daļa vecāku netiek galā ar mazo bērnu mācīšanos mājās. Galu galā mazie mājās paliek jau kopš 18. decembra, kad sākās ziemas brīvlaiks!
Taču vecāko klašu skolēni attālināti mācās jau kopš oktobra, turklāt 7. un 10. klasēs tiek mēģināts ieviest arī jauno mācību saturu. Skaidrs, ka vecākie skolēni ir patstāvīgāki nekā mazie. Tomēr jāņem vērā, ka vecākajās klasēs ir daudz sarežģītāka mācību viela: vecāki ne vienmēr vairs spēj palīdzēt, pat ja gribētu.
Izglītības ministre cenšas mierināt: šogad neapgūto apgūs vēlāk. Taču vidusskolas un pamatskolas vecāko klašu skolēniem vairs nebūs laika atgūt zaudēto, ja nu vien uzlikt ašu ielāpu zināšanu caurumam. Salāpīt ziemas jaku ir pat labi, ja domājam par dabu, bet zināšanām uzklāts ielāps diemžēl nebūs ilgtspējīgs.
Skaidrs, ka saslimšanas ar Covid-19 līmenis šobrīd ir tāds, ka atgriešanās normālā skolas ritmā būtu pārāk bīstama. Tomēr jāmeklē risinājumi: jāpārdomā, vai nav iespējams izveidot sistēmu, kurā skolēni vismaz reizi nedēļā dodas uz skolu (kaut vai sadalot klasi vairākās daļās), vai arī jānosaka obligātas individuālas konsultācijas visiem skolēniem. Tā vietā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) lēmusi, ka tas pienākas vien daļai skolēnu pēc skolotāja izvēles.
Ja trūkst finansējuma skolotāju individuālā darba apmaksai, tas jārod, tāpat kā valsts budžetā atrasta nauda cietušās ekonomikas balstīšanai. Diemžēl šobrīd izskatās, ka IZM izvairās meklēt jaunus, elastīgus risinājumus, nespēj domāt augstākā līmenī kā “skola vaļā vai skola ciet” un “klase mājās vai klase skolās”.
Turklāt ir jāuzlabo attālināto mācību kvalitāte: steigšus, nevis gliemeža gaitā, kā noticis līdz šim. Mācību televīzija “Tava klase” sākusi strādāt tikai pagājušajā nedēļā, bet virtuālā platforma mācību digitalizēšanai tiek solīta vien uz septembri, kad taču, cerams, bērni varēs atgriezties skolā. Par izglītības nozari atbildīgajiem jādomā vairākus soļus uz priekšu, nevis jāpieņem lēmumi ugunsgrēka režīmā. Tā notika, piemēram, ieviešot attālinātās mācības jaunāko klašu skolēniem, kad nevis laikus gatavojās šādai iespējai, bet tikai dažas dienas pirms attālināto mācību ieviešanas sāka noskaidrot, kādas ir ģimeņu tehnoloģiskās iespējas nodrošināt neklātienes mācības. Diemžēl tā vietā, lai pievērstos kompleksai, inovatīvai un vienlaikus saprātīgai esošo problēmu risināšanai, IZM tērē resursus, lai ieviestu attālinātās mācības kā normālu klātienes mācību sastāvdaļu pēcpandēmijas laikā.
Ekonomikas izvirzīšana priekšplānā, aizmirstot par skolām un izglītības kvalitāti, liecina par īstermiņa domāšanu gan sabiedrībā, gan valsts politiskajā vadībā. Žēl, jo valsts vadītājiem būtu jāredz tālāk nekā tīmekļa činkstuļiem. Dažādos valsts attīstības dokumentos gan uzsvērta nepieciešamība Latvijā attīstīt tautsaimniecības nozares ar augstu pievienoto vērtību. Tā nav domāta mazumtirdzniecība ar augstu uzcenojumu, bet, piemēram, modernāko tehnoloģiju ražošana, kam vajag augsti izglītotu darbaspēku tehnoloģiju jomā, taču šāda līmeņa darbinieku Latvijā trūkst jau tagad un tā pati Ekonomikas ministrija, kas tagad tērē lielus resursus, kārpoties pa atļauto preču sarakstu, vairākkārt brīdinājusi, ka nākotnē šādu darbinieku iztrūkums būs vēl lielāks.
Lai Latvija spētu veiksmīgi attīstīties, ir svarīgi priekšplānā likt šodienas skolēnus: viņu vajadzības. Ja valsts vadītāji un izglītības jomas vadītāji to nesaprot, sabiedrībai jāatjēdzas un jāprasa risinājumi. Ja to nedarām, mūsu debesis ir nolaidušās pārāk zemu.
