Piecpadsmit gadu vecumā Vilis Kasims (1986) no Alojas novada Ungurpils pārcēlās uz Rīgu. Nedaudz vēlāk, studējot Latvijas Universitātē, viņš sāka darba gaitas žurnālā “Dadzis” un laikrakstā “Diena”. Tad Vilis arī sāka rakstīt savus pirmos stāstus, kas tika publicēti žurnālā “Karogs”, laikrakstā “Kultūras Forums” un citviet. 2015. gadā izdevniecībā “Mansards” iznāca viņa pirmais lielais darbs – satīrisks romāns “Lielā pasaule”. Pašlaik Vilis Kasims ir apmeties Spānijā, Barselonā, kur strādā par tulkotāju un ir viens no Latvijas literatūras aģentiem, kas piedalās sarunās ar ārvalstu izdevējiem. Vienlaikus viņš arī turpina darbu pie divām grāmatām. 0
– Kā tu pagūsti pievērsties gan aktīvai tulkošanai, gan rakstīšanai? Kā šīs nodarbes viena otru papildina?
V. Kasims: – Grāmatu tulkotāja priekšrocība ir iespēja pašam plānot savu laiku. Tas nozīmē, ka varu divus trīs mēnešus aktīvi strādāt un iztulkot grāmatu, tad, taupīgi dzīvojot, nākamo mēnesi veltīt tikai rakstīšanai. Romānu uzrakstīju agros rītos un vēlos vakaros, pirms un pēc darba, tāpēc tagad izbaudu samērā lielu brīvību. Protams, tulkotāja darbs arī palīdz noslīpēt valodu un iedziļināties stāstu un romānu uzbūvē, jo pieckārtēja vai seškārtēja grāmatas izlasīšana ļauj daudz labāk saprast, kā autoram izdevies panākt vēlamo iespaidu.
– Savulaik bija diezgan daudz recenziju par tavu pirmo romānu. Vienīgi interesanti – ko tev pašam deva Latvijas kritiķu atzinība un aizrādījumi? Kā tas vispār var motivēt?
– Lai arī šobrīd rakstītie stāsti ir krietni atšķirīgi no romāna, kas bija iecerēts kā viegli provokatīvs farss, domāju, ka pārmaiņa nav saistīta ar konkrētiem recenzentu aizrādījumiem. Agrāk asa kritika man bija ļoti laba motivācija, jo pēc tās gribēju parādīt, uz ko esmu spējīgs, taču tagad, šķiet, esmu nobriedis mazliet vairāk un rakstot neielaižu ārpasauli stāsta vidē. Zinu, ko vēlos sasniegt ar grāmatu, stāstu vai kādu konkrētu teikumu un lielākoties pats skarbi izvērtēju, vai tas ir izdevies. No otras puses, lasītāju, arī kritiķu, atsauksmes palīdz saprast, ka, dzenoties pēc meklētā efekta, varbūt esmu atstājis novārtā kādu citu stāsta aspektu, kas pašam šķita mazāk svarīgs, taču citiem lasītājiem ir būtisks.
– Pašlaik esi ceļā uz stāstu krājumu… Bet pastāv taču stereotips, ka pircēji tomēr labāk pērk romānus, nevis stāstu krājumus. Kāpēc tā, un vai tas tevi neietekmē kā autoru?
– Romāni sniedz iespēju uz ilgāku laiku ieiet stāsta pasaulē un dzīvot līdzi tā tēliem, tāpēc to popularitāte ir saprotama. Arī es vairāk lasu romānus nekā stāstu krājumus, taču miniatūras man ir īpaši tuva forma, kas ir daudz atvērtāka dažādiem eksperimentiem. Tās ir ideāls atslodzes variants brīžiem, kad nav pusstunda vai stunda laika, lai atgrieztos pie romāna, turklāt gribas ko jaunu un interesantu. Man arī nav nolūka rakstīt pēc iespējas lielākam cilvēku lokam; šobrīd vairāk vēlos atrast savus lasītājus, kuriem literatūrā svarīgas tās pašas vērtības, kas man.
– Nevaru nepajautāt par taviem literārā aģenta pienākumiem. Ko pasaulē dzird par Latvijas literatūru?
– Es nestrādāju gluži kā aģents, jo nenodarbojos ar tiesību pārdošanu un nepārstāvu atsevišķus autorus, bet gan Latvijas literatūru kopumā. Kopā ar kolēģiem mēģinām atrast ārzemju izdevējiem piemērotākos mūsu rakstnieku darbus un nogludināt ceļu turpmākajām sarunām starp viņiem pašiem. Un literatūras pasaule ir pietiekami plaša, lai tajā būtu vieta dažādiem autoriem, izdevējiem, lasītājiem. Līdzās “Mātes pienam” vai “Jelgavai 94”, kas pretendē uz plašāku auditoriju un tiek tulkoti dažādās valodās, ir arī lieliska mūsdienu dzeja, kas varbūt ASV arī neiznāks tūkstošiem lielā tirāžā, taču tai ir savi cienītāji, kuri nevis vienkārši meklē nākamo interesanto grāmatu, bet gan vēlas vadīt klusas sarunas ar Edvīnu Raupu vai Uldi Bērziņu.
“KZ Grāmatplaukta” lasītāju vērtējumam piedāvājam Viļa Kasima miniatūras no topošā stāstu krājuma ar darba nosaukumu “Dažas no mūsu dzīvēm”.
***
Pēdējoreiz sauli es dzirdēju drauga vasarnīcā mežmalā pie Ķekavas. Paklausot dullumam, biju nogūlies zālītē, atvēris acis – un tur jau tā bija. Griezās kā derviša gars, dzinās cauri Visumam un dziedāja bezvārdu balsī.
Es ļāvu saulei izdedzināt acis un piepildīt ausis. Mēs abi taču triecāmies bezgalībā un kliedzām pilnā rīklē, labi zinot, ka neviens nedzirdēs, ka atpakaļceļa nav, projām no pieredzētā netikt, lai kur arī bēgtu. Kāpēc tad to nepieņemt un nesaplūst kopā?
To arī mēģināju paskaidrot draugam, kad viņš pienāca palūkot, kā man iet. Viņš nosmējās, sak, neuztraucies, drīz pāries, un atgriezās vasarnīcā pie ieslēgtā radio. Nepaguvu pat paskaidrot, ka ir jau labi, man nav nekas pretī.
Kad atkal pavēros saulē, tā klusēja, kā apvainojusies par pēkšņo traucējumu. Vēl brīdi velti izmēģinājies ko saklausīt, sadrūmis piecēlos kājās un iegāju drauga vasarnīcā. Iekārtojos uz kušetes zem izrakstītas segas un līdz aizmigšanai klausījos nakts ziņās, kuras pa reizei pārtrauca drauga dusmīgā nošņākšanās.
Neko daudz ar viņu nerunāju ne tonakt, ne nākamajā rītā, atpakaļceļā uz Rīgu. Līdz gada beigām vēl pāris reižu satikāmies, bet sarunas vienmēr ātri apsīka. Skatījāmies katrs savās acīs, kā meklētu tikai tur atrodamu patiesību, un runājām viens otram garām. Tad es pārcēlos, un tā tas beidzās.
Tikai pagājušomēnes, kad uz dažām dienām atkal iegriezos Rīgā, mēs izdomājām beidzot tomēr satikties. Aizgājām uz centra tālā gala bāru, kur skanēja mūzika, televīzijā rādīja futbolu un apkārt sakliedzās tūristi. Atradām brīvu galdiņu un ķērāmies ātri tukšot alus kausus, lai tuvība atkal kļūtu pašsaprotama, neatrisināto sarunu neapēnota.
Trešā kausa vidū, kad beidzot sākām iesilt, viņš aizgāja uz tualeti. No sarunu pienākuma atbrīvoto galvu uzreiz piepildīja bāra trokšņi: televīzijas studijā runāja eksperti, blakusgaldiņa puiši bezcerīgi flirtēja ar netālu sēdošu meiteni, draugi pie durvīm viens otram skaidroja globālo sasilšanu, pie letes bārdains vācietis mēģināja pasūtīt kaut ko savādu, bet man tuvajā stūrī pusmūža vīrietis raustīja spēļu automāta kloķi. Tas atspīdēja man sejā, džinkstēja un spindzēja, un kvieca, un zvanīja, spiedās smadzenēs, cik vien jaudas. Turējos tam pretī, līdz atgriezās draugs ar smaidošu, manam skatienam mazliet paplūdušu seju. Neko nemanīdams, viņš apsēdās blakus un pastiepa mobilo ar ieslēgtu video. “Paskaties,” viņš teica. “Tu vispār esi aizdomājies, kas tagad notiek pasaulē? Šitais čalis baigi forši visu saliek pa plauktiņiem, ievērtē.”
Sākumā es patiešām mēģināju apslāpēt visas apkārtējās skaņas un saprast runātāju. Bet tas bija piecdesmit minūšu video, un viņš stāstīja par visa ļaunuma sakni, kuru mēģinot apslēpt pasaules valdnieki un viņu pakalpiņi, un fonā skanēja draudīga mūzika, un man vienkārši visa bija par daudz, par skaļu, par spožu.
Bet tagad es zināju, ka paskaidrot to nevarēšu. Tāpēc piecēlos kājās, apturēju laiku un citu pēc citas izdzēsu cilvēku balsis. Arī klusumā galva turpināja dūkt, tāpēc noskūpstīju draugu uz pieres, tad arī pārējos dzērājus, kliedzējus, muldētājus, izspēru bumbu no televizora un izgāju ārā, aizslēgdams aiz sevis bāra durvis. Pagalma mierā atkritu uz asfalta un pacēlu acis pret laternu debesīm, un gaidīju, un gaidīju, kaut labi zināju, ka ir jau par vēlu.
***
Es rakstu aizvērtām acīm, lai neskatītos uz savām rokām un neredzētu tās kalstam, lēnām sarūkam līdz sausiem stumbeņiem. Agrāk lūkojos ārā pa logu, kur stiepās zemāko māju jumti, bet tagad nevaru arī to. Kā vienreiz atmiņā ienāca tā reize, kad bērnībā zem viena tāda jumta mani izglāba šīs pašas rokas – tolaik vēl dzīvas un spēcīgas –, tā joprojām neliek mani mierā, lai kā mēģinu to aizmirst.
Tolaik mums kūtī vēl nebija ne griestu, ne grīdas, tikai sijas stiepās pāri lielajiem, būvdarbus gaidošajiem akmeņiem uz zemes. Reizēm ar brālēnu tur spēlējām pempus, bēgām un ķērām viens otru pa tām atskabargainajām milzu rokām. Protams, tas nevarēja tā turpināties bez nelaimes, tāpat kā stāsts nevar būt bez nobeiguma. Vienreiz mana kāja paslīdēja un nošļuka no sijas, pretī kritienam un akmeņu šķautnēm. Bet ķermenis izrādījās gudrāks: kājas apvijās ap koku un rokas sagrāba siju tik ciešā tvērienā, ka pēc tam pat brālēns nevarēja atāķēt manus pirkstus. Nācās tāpat jāteniski aizšļūkt līdz durvīm pajumtes tālajā galā, kur jau gaidīja trepes un ārpasaule.
It kā skaidas pēc tam notrausu un skabargas arī izvilku, bet laikam jau izbīlī kādu palaidu garām. Iespējams, tieši tobrīd cauri ādai vai mutei līdz ar skaidām iespiedās kādi neredzami, nāvi nesoši tārpi, kas tad ņēmās grauzties asinsvados, atstājot mani ar šiem sausajiem strupuļiem, ar kuriem tik tikko varu pa klaviatūras taustiņiem sist.
Citos laikos to varbūt uztvertu kā zīmi, lai sāktu sevi pilnveidot. Ietu uz sporta zāli un kačātos, līdz varētu ar prieku skatīties uz platajām rokām, kas gatavas ik grūtību aiz rīkles grābt. Bet šeit un tagad galva ir pilna ar terorismu un globālo sasilšanu, un nepareiziem vēlēšanu rezultātiem, un visu pārējo dzīves nejēdzību, ko nespētu apturēt pat spēcīgākās rokas. Tā es sev saku, spiezdams acis ciet no visa spēka, lai neredzētu jumtus, neredzētu pasauli aiz loga, kas vairs nesola nekādu glābiņu, tikai atgādina par zaudēto, vairs neaizsniedzamo. Un, zini, reiz pienāk brīdis, kad tumsa pārtop gaismā, es ieraugu nākamos vārdus un uz brīdi aizmirstu par rokām.
Ja varētu, tāpat aizspiestu ausis, jo arī tajās kaut kas neatlaidīgi čukst, mēģina iestāstīt, ka patiesībā es taču vienkārši gaidu nākamo kritienu, lai beidzot pieliktu punktu šim stāstam.
