Foto – Dainis Bušmanis

Redakcija aizvien saņem jautājumus par atšķirīgo attieksmi pret mazo un lielo piena ražotāju. Vecpiebalgas saimniece Rūta aicina skaidrot, kāpēc par augstākā labuma pienu a/s “Rankas piens” viņai maksā trīs reizes mazāk nekā lielsaimniekiem. Kas tiek darīts mazo ganāmpulku atbalstam? 


Mazā ražotāja rūpes

Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos

Lasīt citas ziņas

Ķekavietei Skaidrīte Sturmei ir 84 gadi. “Ar piensaimniecību esmu saistīta visu mūžu. Atceros, bērnībā ar mammu četras stundas pajūgā braucām uz tirgu. Bija interesanti,” tā piena ražotāja. Viņa teic, ka pirms trīs gadiem pārtraukusi piena pārdošanu a/s “Rīgas piena kombināts” (patlaban “Food union” ). “Par pienu maksāja līdz 12 santīmiem, bija pašiem vēl jāpiemaksā ganāmpulka uzturēšanai, arī spēka palika mazāk,” iemeslus skaidro saimniece. Patlaban viņai un meitai kūtī ir divas gotiņas un divas telītes. Iecerēts, ka piena devējas būšot trīs. Saimniecībai pieder arī vairāki desmiti hektāru pļavu, kas tiek pļautas. Reizi nedēļā vairākus desmitus kilogramu biezpiena, krējuma un sviesta saimniece pārdod Rīgas Centrāltirgū. “Man ir arī 12 mazbērni. Palīdzu viņiem ar piena produktiem,” tā S. Sturme.

Kāda cita Kurzemes puses saimniece, kurai pieder vairāk nekā desmit liellopu, tostarp lielākā daļa no tām ir slaucamās govis, patlaban apsver iespēju pārstrukturēt saimniecību, neraugoties uz to, ka vidējais izslaukums saimniecībā ir aptuveni pusotras reizes lielāks nekā vidēji valstī (no vienas pārraudzībā esošās govs pērn tas bija vidēji 6489 kg). Kas patlaban traucē mazajam un vidējam piena ražotājam? Cik droši viņš var raudzīties nākotnē? Kurzemes puses saimniece Ieva (vārds mainīts) piekrita situācijas izvērtējumam ar nosacījumu, ka redakcija neatklās viņas vārdu.

Trīs piena pircēji

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

Ieva 2004. gadā ieguva jaunās zemnieces statusu un piecus gadus pārdeva pienu a/s “Tukuma piens”. “Ar 13,5 santīmiem par kilogramu piena, ko maksāja šis uzņēmums, ražošanai nepietika. Visu laiku papildus ieguldīju savu naudu,” teic saimniece. Uzkrājusi zināšanas piena ražošanā, saimniece sāka sadarboties ar kādu Kurzemes puses piena ražotāju, tomēr sadarbība neapmierinājusi. Uzņēmēja rāda piena naudas aprēķina kartītes, kur redzams, ka kooperatīvs no vienas tonnas pirktā piena sevis uzturēšanai atskaitījis Ls 37, transporta izdevumi par vienu kilogramu piena bijuši 2,8 santīmus lieli, tāpat bija jāmaksā biedru nauda un vairākus desmitus latu liela paja piena kombināta būvniecībai. Ieva gan uzsver – kārtība, kad noteikti tik lieli papildu maksājumi, nav visos piena ražotāju kooperatīvos. Turklāt sadarbība ar Kurzemes kooperatīvu iemācījusi celt izslaukumu un sasniegt augstus piena kvalitātes rādītājus.

Ieva uzskata – kooperācijai vajadzētu piedāvāt zemniekiem par izdevīgu maksu dažādus pakalpojumus, tostarp zāles pļaušanu, skābbarības gatavošanu un citus pakalpojumus. Latvijā tādu piemēru tikpat kā nav.

Arī kooperatīva piedāvātās minerālpiedevu cenas bijušas augstas (bija izvēlēts dārgs piegādātājs). “Patlaban kooperatīvi Latvijā vien pārdod zemnieka ražoto produktu – pienu,” secina Ieva. Šeit gan jāatgādina, ka vairāki kooperatīvi veic mācību darbu un vairākiem pieder pārstrādes uzņēmumi.

Lielie papildu maksājumi kooperatīvam bija iemesls, kāpēc uzņēmēja pēc vairāku gadu sadarbības nolēmusi to pārtraukt un pārdot pienu kādam piena uzpircējam, kas aizvien maksā zemāku cenu nekā vidēji valstī. Turklāt uz aicinājumu to celt, uzpircējs brīdina par sadarbības pārtraukšanu. Tas gan nav noticis, lai gan vajadzējis just šantāžu par soda naudu kvotas pārsniegšanas gadījumā. “Ļoti skumji, ka patlaban pret piena ražotāju no pircēja un citiem produktu ķēdes dalībniekiem ir jūtama negatīva attieksme. Piena pircēju mainīt nav tik vienkārši,” piebilst Ieva.

Entuziasms palīdz

Saimniece teic, ka ražīgā ganāmpulka izveidē un uzturēšanā ir un aizvien tiek ieguldīts milzīgs darbs. “Mūsu ģimenes loceklis, kas trīs reizes dienā baro dzīvniekus, ļoti daudz laika pavada kūtī. Papildu izmaksas salīdzinājumā ar citām saimniecībām rada tas, ka saimniecībā neaudzē graudus, tāpat jāpērk skābbarība ruļļos, jo nav tehnikas tās gatavošanai. Barības gatavošana, tostarp malšana, maisīšana un dalīšana, notiek ar rokām. Atvaļinājuma nav. “Piekrītu, ka ar govīm saslimst, ja neesi ar tām slims, tad darboties šajā biznesā nevari,” tā jaunā uzņēmēja. Viņa arī pastāsta, ka vairākiem projektiem, tostarp traktora pirkumam un ES prasību izpildei, ir izmantota valsts subsīdiju nauda. Saimniecībai nav parādu bankai.

“Govis mūsu saimniecībā patlaban pabaro četru cilvēku ģimeni. Esam varējuši izveidot vien nelielu naudas uzkrājumu. Pēc kvotu atcelšanas ir skaidrs, ka ar tik lielu ganāmpulku tirgū noturēties nevarēs,” tā Ieva.

Par zemkopības ministres Laimdotas Straujumas ieteikumu pievērsties mājražošanai, piena pārstrādei un apvienoties kooperatīvā, viņa skumji pasmaida: “Ja mums tik ilgs laiks jāpavada kūtī, tad citam darbam tā neatliks.” Viņa nespēj iedomāties, ka kooperēšanās tieši laiku var ieekonomēt.

Vēl viens sāpīgs samezglojums šajā un citās saimniecībās ir darbaspēka trūkums. “Ziemā divas reizes mēnesī, vasarā daudz biežāk, ir vajadzīgs strādnieks. Pēc viņa ir jābrauc 25 kilometrus tālu. Kopā tas nozīmē 75 km lielu nobraukumu, tie ir lieli naudas izdevumi,” tā Ieva.

Darbojas bez atbalsta

Lauksaimniecības datu centra (LDC) sniegtā informācija rāda – mazo ganāmpulku daudzums un tajos turēto govju skaits Latvijā samazinās. Vērojama tendence, ka mazajiem un vidējiem ražotājiem vidējais izslaukums ganāmpulkā kāpj, tomēr tas ir mazāks nekā lielsaimniecībās. Mazajos ganāmpulkos nereti dzīvnieku veselību raksturojošais somatisko šūnu daudzums pienā ir mazāks nekā lielajos ganāmpulkos (vairāk informācijas par šo tēmu žurnāla “Agro Tops” šā gada janvāra numurā Gundegas Skagales rakstā “Kur slauc veselākās govis?”).

Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Maija Brunovska uzsver – Latvijā ir un vēl ilgi būs saimniecības ar 1 – 5 govju lieliem ganāmpulkiem. Patlaban šo ganāmpulku īpatsvars veido 82,4% no kopējā ganāmpulku daudzuma un tajos ražo 8% no piena, ko pārdod pārstrādei.

“Mazie ganāmpulki Latvijā noteikti būs vēl daudzus gadus, tomēr ir jāņem vērā vairākas tendences. Cilvēkiem, kas mazos ganāmpulkus uztur, piena ražošana ir dzīvesveids, viņi nākamajai paaudzei to nenovēl turpināt. Mazajās saimniecībās ir liels roku darba īpatsvars, saimnieki nereti nevar atļauties dārgās piedevas un arī piena kvalitāte klibo, jo pienam ir saskare gaisu,” tā M. Brunovska. Viņa pastāsta par nesen kādā saimniecībā redzēto – septiņu govju ganāmpulks tika slaukts divu stundu ilgumā. Iemesls – moderno tehnoloģiju trūkums.

Mazie un vidējie piena ganāmpulki

Avots: LDC